Dzeju "Manjošū" var iedalīt trīs galvenajās kategorijās: dzoka (雑歌, zōka), somonka (相聞歌,sōmonka) un banka (挽歌, banka). Ar dzoka apzīmē dzejoļus par dažādām tēmām, taču sākotnēji tās nozīme bija “dzeja publikai”. Somonka tiešā tulkojumā nozīmē “apmaiņa”, šajā grupā iekļauj mīlestības dzeju, bet daudz mazākā apjomā arī dzeju par ģimenes attiecībām un draudzību. Banka tiešā tulkojumā nozīmē “dziesmas zārka vilkšanai”, sākotnēji tā apzīmēja dzejoļus, kurus skaitīja imperatora ģimenes locekļu apbedīšanas ceremonijās. Kad apbedīšanu zārkā ap 7. gs. aizstāja kremēšana, banka sāka apzīmēt dzeju par nāvi.
Divas izplatītākās poētiskās formas "Manjošū" ir tanka (短歌, tanka, ‘īsais dzejolis’) un čoka (長歌, chōka, 'garais dzejolis'). Kad tanka seko čokai, to apzīmē ar hanka (反歌, hanka). Tanka sastāv no piecām metriskajām vienībām jeb ku, kurās ir sekojošs zilbju skaits: 5–7–5–7–7. Čoka, kas var būt ar dažādu garumu, iekļauj metriskās vienības ku, kurās ir 5 vai 7 zilbju skaits, bet parasti noslēdzas ar zilbju sadalījumu 5–7–7. Dažas no agrīnajām čokām "Manjošū" var neatbilst šim principam. Lielākā daļa dzejoļu "Manjošū" ir tankas formā. Čoku parasti rakstīja specializēti dzejnieki par noteiktām tēmām. Citas poētiskās formas, kas iekļautas "Manjošū", ir 62 sedokas (旋頭歌, sedōka), kuru metrisko vienību sadalījums ir 5–7–7–5–7–7, un viena bussokuseki-ka (仏足石歌, bussokuseki-ka, ‘Budas pēdu nospiedumu akmens dzeja’), kuras vienība ir 5–7–5–7–7–7.
Svarīgākās retoriskās vienības "Manjošū" dzejā ir makurakotoba (枕詞, makurakotoba, ‘spilvena vārds’), džokotoba (序詞, jokotoba, ievada frāze) un cuiku (対句, tsuiku, binārās vienības jeb divas dzejas vienības). Makurakotoba parasti sastāv no piecām zilbēm un līdzinās tradicionāli izmantotiem epitetiem, kuri modificē noteiktu vārdu. Parasti tie ievietoti pirms toponīmiem, bet var arī modificēt vārdus, piemēram, “pils”, “dievi”, “dzīve”, kā arī citus, kam piešķirta īpaša nozīme. Daži makurakotoba ir lietoti kā slavinājums, bet citiem piemīt vienkārši aprakstoša funkcija, vēl citiem ir sena, vairs neizprotama nozīme un izcelsme. Tā saucamos “spilvena vārdus” izmanto arī ritma 5–7/5–7–7 veidošanai tankā un ritma 5–7/5–7/5–7 radīšanai čokā, jo “spilvena vārdu” (5 zilbes) un frāzi, ko tas paskaidro (7 zilbes), lasa kopā. Makurakotoba varēja arī norādīt, ka to apzīmētajam vārdam vai frāzei piemita īpaša sakrāla nozīme, un tai varēja būt saistība ar senām leģendām un mītiem.
Džokotoba parasti sastāv no 2–3 vienībām, un tā visbiežāk paskaidro dzejoļa galveno tēmu vai raksturo garā dzejoļa čoku, noteiktas sadaļas saturu. Parasti džokotoba raksturo dzejoļa tematiku nevis tiešā veidā, bet caur asociācijām un vārdu spēli, piemēram, “aiztek upe” (tāpat kā izzūd mana mīlestība). Atšķirībā no makurakotoba, kas ir tradicionāli noteikta, džokotoba ir oriģināli darinājumi.
Cuiku, kas savstarpēji pretstatītas viena otrai, piemēram, “mēness – austrumos, saule – rietumos”, ir tēlainās izteiksmes līdzeklis, kas aizgūts no Ķīnas dzejas un visbiežāk tiek lietots čokās. Cuiku apzīmē noteiktu laika posmu vai telpas daļu. Biežāk izmantotās binārās laika vienības dzejā ir diena/nakts, rīts/vakars, pavasaris/rudens; telpas – sauszeme/jūra, debesis/zeme.
