Japāņu valodas izcelsme joprojām nav noteikta, tāpat kā pašas japāņu tautas izcelsme. Dominē uzskats, ka japāņu valoda veidojusies uz altajiešu un austronēziešu valodu pamata: vai nu tai ir austronēziešu substrāts un altajiešu superstrāts, vai arī tā ir abu valodu grupu hibrīds jeb maisījums.

Japāņu valodas runātāju skaits ir apmēram 127 miljoni, kas gandrīz atbilst Japānas iedzīvotāju skaitam. Ārpus Japānas tā tiek daļēji saglabāta japāņu kopienās Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Latīņamerikas valstīs, tai skaitā Brazīlijā, uz kurieni 3 miljoni japāņu emigrējuši, sākot no 19. gs. līdz 20. gs. 50. gadiem.

Japāņu valodas juridisks statuss nav reglamentēts. Tomēr faktiski tā funkcionē kā Japānas valsts valoda.

Japāņu valodā ir 35 fonēmas, tai skaitā pieci patskaņi. Līdzskaņu klasteris nav raksturīgs. Japāņu fonoloģijā svarīgāka loma izrunas ritmiskumā ir nevis zilbei, bet morai. Uzsvars ir muzikāls, un uzsvērtā zilbe tiek izrunāta augsti: áme ‘lietus' un amé ‘konfekte', háshi ‘irbulīši' un hashí ‘tilts', ‘mala'. Uzsvars var mainīties savienojumā ar partikulu: hashí-ga ‘tilts (nominatīvs)', bet hashi-gá ‘mala (nominatīvs)', zūdot uzsvaram pašā vārda daļā.

Japāņu valoda ir aglutinatīva valoda. Lietvārdam locījumus apzīmē partikulas. Piemēram, uz nominatīvu norāda partikula wa, savukārt uz akuzatīvu – o. Īpašības vārds pēc paradigmas pielīdzinās darbības vārdam. Darbības un īpašības vārda locīšana ir saistīta ar laikiem un izteiksmēm. Attīstīti saliktie darbības vārdi. Vārdu secība ir SOV (subjekts, objekts, verbs) tipa: watashi-wa hon-o yomu ‘Es lasu grāmatu'. Laika kategorijā nav gramatiskās nākotnes, tā izpaužas tikai pieļāvuma vai varbūtības veidā. Nav arī gramatiskās dzimtes. Skaitļa kategorija izpaužas leksiski tikai vajadzības gadījumā. Japāņu valoda ir bagāta ar īpašu izteiksmes līdzekļu sistēmu jeb keigo, kas izsaka pieklājību pret adresātu un referentu. Pēc funkcijas keigo tiek iedalīts trīs tipos: paaugstinot citu, pazeminot sevi un vienkārši piešķirot runai augstāku pieklājības pakāpi. Galvenie keigo līdzekļi ir afiksi un palīgdarbības vārdi, dažos gadījumos var būt arī atsevišķas leksiskas vienības. Piem., neitrāls darbības vārds kaku ‘rakstīt' variējas: o-kaki-ninaru ‘(kāds godātais cilvēks) raksta' un o-kaki-suru ‘(es kā pazemināmais cilvēks) rakstu'. Ar šiem variantiem var savīties pieklājības intensifikācijas prefikss un palīgdarbības vārdi o-kaki-ninarimasu ‘(kāds godātais cilvēks) raksta' un o-kaki-itashimasu ‘(es kā pazemināmais cilvēks) rakstu'.

Japāņu valodu tradicionāli iedala trīs dialektos: austrumu, rietumu un Kjūsjū. Tajos ietilpst vairāk nekā 100 izloksnes atkarībā no klasifikācijas pakāpēm. Austrumu dialektā ir Tokijas apkaimes izloksne, kas tika izveidota kā literārās valodas un vairāku izlokšņu sajaukums un faktiski tiek uzskatīta par standartizētas valodas paraugu. Blakus trijiem dialektiem atsevišķi pastāv arī Rjūkjū dialekts, kas tiek runāts valsts dienvidu salās Okinavā. Ņemot vērā ģeogrāfisko un 450 gadu ilgu politisko atšķeltību no pārējām Japānas daļām, kā arī ievērojamu atšķirtību no pārējiem dialektiem, Rjūkjū dialekts var tikt uzskatīts par atsevišķu valodu.

Nepieciešamība pēc japāņu literārās valodas parādījās 19. gs. otrajā pusē, kad sākās versternizācija un veidojās centralizēta valsts. Līdz 1872. gada administratīvajai reformai visā Japānā pastāvēja 261 feodālā vienība un valodas standartizācijas procesā ietilpa izlokšņu nolīdzināšana. Tika mēģināts arī samazināt rakstītās un runātās valodas sašķeltību, kas bija izveidojusies gadsimtu gaitā. Daiļliteratūrā, laikrakstos, lietišķajos tekstos tika meklēts jauns valodas stils. Rietumeiropas zinātņu un kultūras ietekmē tika veidoti daudzi jaundarinājumi, tostarp abstraktas nozīmes vārdi un zinātniskie termini, kas reizēm tika kalkēti no Rietumeiropas valodām.

Japāņu valodā vienā tekstā izmanto trīs rakstības veidus. Pirmais ir ideogrāfisku rakstzīmju kopums, proti, hieroglifi (kandži), kas tika aizgūti no ķīniešu valodas mūsu ēras 3. gs. Vienam hieroglifam ir divi lasījuma tipi. Pirmais ir on lasījums, kas sākotnēji bija ķīniešu oriģināllasījums, bet laika gaitā pakļāvies fonētiskām izmaiņām. Otrais ir kun lasījums, kas ir japāņu vārda lasījums semantiski atbilstošam hieroglifam. Piem., hieroglifam 日 ‘diena, saule' on lasījumi ir ka un hi (ķīniešu rì), bet kun lasījumi ir niči vai džicu. Pastāv arī pašu japāņu izgudrotie hieroglifi, un tiem parasti ir tikai kun lasījumi. Vienā lasījumā var būt vairākas zilbes, un vienam hieroglifam – vairāki on un kun lasījumi. Tiek konstatētas vairākas tendences, kas ļauj atšķirt on un kun lasījumus, bet tās nepakļaujas vispārināšanai. Pēc 2010. gada Japānas izglītības un zinātņu ministrijas noteikumiem, ikdienai nepieciešamais hieroglifu skaits ir 2136 un to lasījumi – 4388 (2352 on lasījumi un 2036 kun lasījumi).

Pārējie divi rakstības veidi ir alfabēti (hiragana un katakana), t. i., zilbju zīmes, kas izveidojušās kā hieroglifu vienkāršojumi. Katrā alfabētā ir 48 zīmes. Visi japāņu vārdi atveidojami ar hiraganu un katakanu, bet ne ar hieroglifiem. Hiragana tika izgudrota 8. gs. Tā galvenokārt tiek izmantota partikulu, palīgvārdu un galotņu atveidošanai. Katakana tika izgudrota ap 9. gs. sākotnēji hieroglifu praktiskajai transkripcijai, t. i., izrunas precizēšanai. Galvenā to funkcija mūsdienās ir citvalodu izcelsmes vārdu atveidošana. Tradicionāli japāņu valodu raksta vertikāli no labās puses uz kreiso. Tā joprojām raksta laikrakstos un vairākumā grāmatu. Horizontāli no kreisās puses uz labo parasti raksta lietišķos un zinātniskos tekstos.