Harijs Sūna ir viena no spilgtākajām un daudzpusīgākajām Latvijas personībām dejas žanrā 20. gs. Vairāk nekā 100 deju horeogrāfs, vairākkārtējs Deju svētku virsvadītājs un Goda virsvadītājs. Tautas horeogrāfijas anketēšanas metodes izstrādātājs; dejas notācijas izveidotājs.

H. Sūnas tēvs Jūlijs Sūna bija mežsargs, māte Anna – medmāsa. Vēlāk no Siguldas ģimene pārcēlās uz Ļaudonu, un skolas gaitas H. Sūna uzsāka Mārcienas sešgadīgajā pamatskolā (1931–1937). Tad mācījās Rīgas pilsētas Amatniecības skolas tekstilnodaļā (1941–1944). Studēja Latvijas Mākslas akadēmijā un Latvijas Valsts universitātes Inženierceltniecības fakultātes Arhitektūras nodaļā (1944–1951). Studijas beidzot, viņš strādāja par vecāko arhitektu Valsts projektēšanas institūtā (1953–1954). Studēja (1960–1964) aspirantūrā A. Lunačarska Valsts teātra mākslas institūtā (Государственный институт театрального искусства имени Анатолия Васильевича Луначарского) Maskavā, kur praktizējās arī pie slavenā horeogrāfa Igora Moisejeva (Игорь Александрович Моисеев). Jau studiju laikā H. Sūnam radās interese par tautas deju žanru.

Vēl būdams arhitektūras students, H. Sūna 1946. gadā bija viens no Latvijas Valsts universitātes deju kolektīva (tagad – Tautas deju ansamblis, TDA, “Dancis”) dibinātājiem, strādāja (1948–1955) ar Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas dejotājiem (tagad TDA “Kalve”), vadīja deju kolektīvu Lielvārdes kolhozā “Lāčplēsis” (1950–1956), rūpnīcā “Rīgas audums” (1951), Republikāniskajā Skolotāju namā (1954–1956). Īpaši nozīmīgs ir viņa kā horeogrāfa un pedagoga darbs, vadot TDA “Dancis” (1955–1963). Tieši H. Sūna ansamblim deva “Danča” vārdu un radīja tā emblēmu, kas kļuva par “Danča” piederības zīmi no paaudzes paaudzē. 1957. gadā Maskavā 6. Vispasaules Jaunatnes un studentu festivālā deju kolektīva dejotāji H. Sūnas vadībā izcīnīja bronzas medaļu, bet Vissavienības skatē – sudraba medaļu. “Dancī” viņa vadībā izskolojušies tādi Latvijā pazīstami deju kolektīvu vadītāji kā Uldis Šteins, Imants Magone, Vairis Ceimers, Baiba Šteina, Gunārs Rubenis un daudzi citi. 1963. gadā H. Sūna aizgāja no ”Danča”, lai vairāk laika veltītu zinātniskajam darbam.

Folkloras vākšanas un izpētes ekspedīcijās, apzinot visus Latvijas novadus, H. Sūna piedalījās no 1955. gada. 1959. gadā viņš sāka strādāt Latvijas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta (tagad – Latviešu folkloras krātuve) Folkloras sektorā par zinātnisko līdzstrādnieku; mākslas zinātņu kandidāts (1968), filoloģijas zinātņu doktors (1987). H. Sūna ir pirmais zinātnieks – horeogrāfs. Viņa interešu lokā bija latviešu tautas deja, tās vēsture un attīstība, kā rezultātā tapuši fundamentāli izdevumi: ”Latviešu rotaļas un rotaļdejas” (1965), ”Latviešu ieražu horeogrāfiskā folklora” (1989), ”Latviešu sadzīves horeogrāfija” (1991).

80. gadu sākumā horeogrāfs pievērsās jaunas kustību notācijas sistēmas radīšanai, ko varētu apstrādāt ar datoru. H. Sūna radīja nevis tikai baleta, bet jebkuras cilvēka kustības notācijas sistēmu, uzskatīdams, ka tāda sistēma nepieciešama arī sportā, medicīnā u. c. nozarēs. Viņa sistēma veidota līdzīgi datorprogrammai, ko autors piedāvāja starptautiskajam dejas pētnieku lokam, un aprakstīta grāmatā ”Dejas notācija” (1979). 80. gadu vidū H. Sūna radīja vēl vienu izcilu darbu – latviešu tradicionālās dejas tipoloģijas sistēmu, ar kuras palīdzību var sakārtot visas tradicionālās horeogrāfiskās norises, atkarībā no dejotāju skaita, dejas raksta un jēgas. Viņa kontā ir pāri par 100 zinātnisku publikāciju periodikā par latviešu dejas, folkloras, baleta u. c. jautājumiem. 

H. Sūna bija pedagogs, profesors Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas katedrā (1977–1998), mācīja latviešu deju un folkloru. No studentiem gan deju iestudējumos, gan horeogrāfiskās folkloras pierakstu analīzē, gan praktiskajā dejošanā H. Sūna prasīja absolūtu precizitāti vissīkākajās niansēs. Visi mūsdienu latviešu horeogrāfi, dejas skolotāji un pētnieki var sevi uzskatīt par H. Sūnas skolniekiem.

60. gadu beigas un 70. gadi bija laiks, kad spilgti atklājās H. Sūnas vēl kāda daudzpusīgās kultūrdarbības joma – deju un baleta kritika. Viņš rakstīja par citu tautu deju ansambļiem, par profesionāliem valsts kolektīviem, par baleta iestudējumiem un baleta trupu viesizrādēm, par latviešu deju kolektīvu darbību, koncertiem un programmām. H. Sūnas rakstītās recenzijas veido plašu 60.–70. gadu ainu Latvijas horeogrāfijas mākslas problēmās un attīstībā.

H. Sūna ir viens no ražīgākajiem un iemīļotākajiem horeogrāfiem. Viņš sacerējis ap 100 jaundeju, daudzas no tām prēmētas jaunrades skatēs un konkursos. H. Sūnas spēcīgā personība ietekmēja dejas stilistiku amatiermākslas dejas kustībā. Jau no 40. gadu beigām H. Sūna aktīvi iesaistījās Emīla Melngaiļa Tautas mākslas nama horeogrāfijas speciālistu sekcijā kā konsultants, vadīja seminārus un piedalījās žūrijas komisiju darbā. Viņš “Dancim” un līdz ar to visai latviešu skatuviskajai dejai dāvāja horeogrāfijas, kas veido Latvijas dejas zelta fondu. 1957. gadā tika radītas dejas, kas gadu desmitu laikā kļuvušas par skatītāju un dejotāju populārākajām – “Pie Daugavas” (Elgas Igenbergas mūzika, H. Sūnas teksts) un “Audēju dejas” pašreizējais variants (Jāņa Ķepīša muzikālā apdare).

Horeogrāfa H. Sūnas daiļrade veidojusies no ļoti dažāda rakstura dejām. Īpaša ir to tautiskā pievilcība – “Sudmaliņas”/apdare (Tālivalža Bērziņa muzikālā apdare), “Piebaldzēni”, “Talkas dancis” (abām Marģera Zariņa mūzika), “Rindām auga ozoliņi” (Jēkaba Mediņa muzikālā apdare), “Kur tu teci, gailīti“ (tautas mūzika).

Horeogrāfiskās folkloras iezīmes raksturo lielu daļu H. Sūnas deju: “Mēs bijām trīs māsiņas” (E. Igenbergas mūzika, H. Sūnas vārdi), “Trejdeviņi bundzenieki“ (Arvīda Žilinska mūzika), “Ļauj man ar trejdeksni paskandināt”/“Šķindi, šķindi, trejdeksnīti” (Anitas Pāvules mūzika), “Sitin situ plaukstiņām“ (tautas mūzika), “Ziema brauca” (E. Igenbergas mūzika), “Šķērsainis krustainis” (Leona Āķera mūzika).

H. Sūnas jaunrades repertuārā ir vēl kāda deju grupa ar ļoti izteiktu latviešu horeogrāfiskās folkoras raksturu – “Sadancošana Ludzā” (Gunāra Ordelovska muzikālā apdare), “Es biju māmiņai” (Georga Dovgjallo muzikālā apdare), “Kam galviņu tu grozīji” (tautas mūzika), “Piecdancis” (Jāņa Znota muzikālā apdare), “Šķindēja, dimdēja bāliņa solis” (Viļņa Bendorfa muzikālā apdare). Tās ir dejas, kas radušās zinātnisko ekspedīciju rezultātā.

Īpaša vieta H. Sūnas daiļradē ir tematiskām un humoristiskām dejām: “Linaudzētāju deja” (Alberta Melnbārža mūzika), “Melderu dancis” (G. Dovgjallo mūzika), “Meita puišus dancināja” (J. Ķepīša muzikālā apdare), “Skroderu kadriļa” (J. Ķepīša mūzika), “Ak, šis priekšautiņš” (Daiņa Zaķa mūzika), “Slota pa trim” (E. Igenbergas mūzika), “Viens puisītis meitiņām” (J. Ķepīša muzikālā apdare), “Nekur jūs, puiši, nespruksiet” (Raimonda Paula mūzika).

1972. gadā TDA “Vektors” H. Sūna iestudēja himnisko “Kurzemi” (R. Paula mūzika), kas kļuva par tā laika sabiedrisko procesu un tautas noskaņu atbalsi tautas deju pasaulē.

Viņš bija IV (1960) un VII–XI (1975; 1980; 1985; 1990; 1993) Deju svētku virsvadītājs, XII (1998) Deju svētku Goda virsvadītājs, I–VI ( 1960; 1967; 1972; 1979; 1984; 1989) Latvijas skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētku virsvadītājs, kā arī Saldus, Kuldīgas, Ogres, Ērgļu un Rīgas Maskavas rajona (tagad – Latgales priekšpilsēta) deju kolektīvu virsvadītājs.

H. Sūna ir viens no ražīgākajiem un populārākajiem horeogrāfiem. Divpadsmit deju svētkos veidojis 63 laukuma deju horeogrāfijas gan savām (15), gan cittautu (19) dejām. Svētkos dejotas 27 viņa oriģinālhoreogrāfijas. 1965. gadā H. Sūnu uzaicināja LPSR Profesionāli tehniskās izglītības komitejas kultūras namā par baletmeistaru. Sākot ar 1965. gadu Deju svētkos profesionāli tehnisko skolu audzēkņi uzstājās atsevišķi ar savu repertuāru, tika dejotas daudzas H. Sūnas dejas – “Jūra sauli vizināja” (E. Igenbergas mūzika), “Sudmaliņas”, “Ak, kas tas par vezumiņu” (G. Dovgjallo mūzika), “Melderu dancis” un citas. Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētkiem horeogrāfs veidojis dejas ar dažādu darbu norišu nosacītu attēlojumu: “Rotkaļi”, “Pļāvējiņi, kūlējiņi”, “Tinējiņi, pinējiņi”, “Kalējiņi”, “Darba ritmi” un citas.

H. Sūnu pamatoti uzskata par pašu kolorītāko vīru latviešu dejā, kam viņš atdeva 50 mūža gadus. Dejas praktiķis H. Sūnas personā veiksmīgi apvienojās ar dejas teorētiķi. Viņš bija ievērojamākais etnohoreologs visā Ziemeļaustrumu Eiropā un ar saviem darbiem radīja fundamentālu pamatu dejas tālākai attīstībai. H. Sūna bija Latvijas Zinātņu akadēmijas Latviešu folkloras krātuves galvenais deju nozares speciālists (1959–1996). Paralēli mākslinieks strādāja arī dejas metodikas jomā un pievērsās dejas notācijai, radot latviešu tradicionālās dejas tipoloģijas sistēmu, ar kuras palīdzību var sakārtot visas horeogrāfiskās norises.

H. Sūna bija LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks (1957), Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks (1995), Latviešu deju asociācijas Mildas Lasmanes balvas laureāts (1990).