E. Igenberga bija latviešu estrādes celmlauze, pirmā sieviete – komponiste latviešu populārajā mūzikā, daudzu populāru dziesmu, kā arī pirmās latviešu estrādes operetes “Annele” autore. Spilgtākais daiļrades posms – 20. gs. 50. gadu 2. puse un 60. gadi.

Igenbergu ģimene dzīvoja Jelgavā. Elgas tēvs Augusts (Osvalds Mintauts) Igenbergs bija zemnieks, māte Emma – cepurniece un šuvēja. Elgai bija divus gadus jaunāks brālis Laimonis Mintauts. Meitenes muzikālais talants atklājās agri, viņa mācījās klavierspēli pie tolaik Jelgavā labi pazīstamā pedagoga Krišjāņa Miervalža Redberga, vēlāk pie Olgas Kleines. Beigusi Pedagoģiskās padomes pamatskolu, mācības turpināja Jelgavas valsts 2. ģimnāzijā, ko absolvēja 1939. gadā. Jaunā pianiste uzstājās skolas un citos koncertos Jelgavā, skolā izveidoja meiteņu sekstetu, kam meklēja repertuāru, pildīja koncertmeistares pienākumus.

Pēc ģimnāzijas beigšanas E. Igenberga strādāja Jelgavas pilsētas valdē par pagaidu darbinieci. 1940. gadā viņu uzņēma LPSR Valsts konservatorijas klavieru nodaļā (pedagoģe Emma Kersele-Eglīte). Jaunā pianiste uzstājās atklātajos audzēkņu vakaros, pēc izmaiņām studiju plānos E. Igenberga tika pārcelta uz mūzikas skolas 4. kursu jeb sagatavošanas kursiem.

Otrā pasaules kara gados mācībās iestājas pārtraukums. E. Igenberga piedalījās koncertos Jelgavā, strādāja par koncertmeistari, mašīnrakstītāju, kā arī palīdzēja mātei cepurnieces darbā. Pēc Jelgavas nodegšanas 1944. gada vasarā E. Igenberga ar māti pārcēlās uz komunālo dzīvokli Rīgā.

1945. gadā E. Igenbergu iecēla par muzikālās daļas vadītāju Jelgavas teātrī (vēlāk LPSR Valsts ceļojošais teātris), kas darbojās Rīgā, Āgenskalnā. Viņas pienākumos ietilpa fona mūzikas atlase, ko atskaņoja teātra muzikālā grupa, kurā E. Igenberga šad tad spēlēja klavieres. E. Igenberga atsāka studijas konservatorijā (pedagogs Arvīds Žilinskis, vēlāk Valerijs Zosts), uzstājās audzēkņu koncertos, gūstot labas atsauksmes kā ļoti talantīga un tehniska pianiste. 40. gadu 2. pusē sākās kompozīcijas mēģinājumi, sacerētas tautasdziesmu apdares, daži klavierdarbi.

1948. gadā E. Igenberga sāka pianistes-koncertmeistares gaitas Rīgas Radio pārraidē “Rīta vingrošana”, tās turpinot līdz 1988. gadam. Sākumā priekšnesums notika tiešraidē, no 60. gadiem – ierakstā. 

Pēc konservatorijas beigšanas 1949. gadā pianiste turpat strādāja par koncertmeistari, piedalījās arī koncertos aiz Latvijas robežām, spēlēja klavieres Riharda Glāzupa vokālajā studijā, pavadīja vingrotāju priekšnesumus. Mūziķes draugu loku papildināja aktieri, operdziedātāji, baletdejotāji, t. sk. slavenā baletdejotāja Velta Vilciņa, kurai E. Igenberga veltīja savu 1955. gadā sacerēto “Zvejnieku deju” (duets ar Haraldu Ritenbergu) – vienu no pirmajiem skaņdarbiem, kas togad nodejots V Vispasaules jaunatnes un studentu festivālā. Padomju Latvijas kultūras un literatūras dekādei Maskavā E. Igenberga sacerēja “Valsi” (“Dekādes valsis”), kas V. Vilciņas priekšnesumā kļuva par jaunās komponistes triumfu dekādes noslēguma koncertā. Togad dejā pārtapa arī E. Igenbergas valsis “Pie Daugavas”, kam vārdus un horeogrāfiju pievienoja Harijs Sūna (tautas deju ansamblis TDA “Dancis”).

Pēc 50. gadu vidū skaļi izskanējušajiem aicinājumiem radīt oriģinālas latviešu estrādes dziesmas žanram pievērsās arī E. Igenberga – 05.1956. sacerēta pirmā – “Varbūt” (Otomāra Rikmaņa vārdi), kam rudenī sekoja “Rīgas bulvāri” (ieskaņojusi Valentīna Butāne, Alfreda Krūkļa vārdi), kļūstot par hitu. Kā veltījums draudzenei, dziedātājai Alīdai Zvagulei tapa dziesma “Vecais tilts” (arī “Laimes valsis”; ieskaņoja Edgars Zveja, A. Krūkļa vārdi). Šīs un citas dziesmas tika atskaņotas estrādes koncertos, ieskaņotas radiofona studijā.

1957. gadā sākās komponistes sadarbība ar dzejnieku Jāzepu Osmani, kurš turpmāk viņas melodijām bieži sacerēja vārdus (“Varbūt”, “Maldugunis”, “Tu un es”, “Labvakar” u. c.). Par viņu sadarbības lielāko sasniegumu kļuva estrādes operete “Annele”, kuras sižets vēstīja par jauniešu un kolhoznieku dzīvi. Tā tapa vairāku gadu garumā (1958–1962), pirmizrādi piedzīvojot 1963. gadā Rīgas Muzikālās komēdijas teātrī, atkārtoti operete iestudēta 1967. gadā, notika “Anneles” uzvedumi arī vairākās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) pilsētās. 

Līdz ar Rīgas estrādes orķestra (REO) nodibināšanu (1957) tā repertuārā tika iekļautas E. Igenbergas dziesmas. Līdztekus komponistes gaitām, E. Igenberga turpināja kā koncertmeistare piedalīties koncertos, vadīja Latvijas Republikāniskās arodbiedrību padomes Kultūras nama sieviešu vokālo kvartetu, piedalījās šefības koncertos padomju armijas daļās.

Kad 1957. gada rudenī Rīgas Poligrāfiķu klubā tika dibināts radošās jaunatnes klubs “Būsim pazīstami”, E. Igenberga aktīvi iesaistījās tur rīkotajos koncertos kā pianiste un autore – sacerēja kluba himnu. 1958. gadā viņa kļuva par dueta māsas Vambutes muzikālo vadītāju, togad E. Igenberga tika uzņemta par Emīla Melngaiļa Tautas mākslas nama Jauno komponistu apvienības biedri. Viņas dziesmas savā repertuārā iekļāva arī tolaik starptautiski koncertējošā dziedātāja Mirdza Ozoliņa, Maskavas operetes teātra soliste, kā arī dziedošais aktieris, vēlāk režisors Arnolds Liniņš. E. Igenbergas dziesmas bieži tika atskaņotas radio, skanēja televīzijas (TV) koncertos, tiesa, komponistei tika aizrādīts par profesionālu zināšanu trūkumu, taču divi mēģinājumi iestāties konservatorijas kompozīcijas nodaļā beidzās neveiksmīgi.

1959. gadā E. Igenberga beidza koncertmeistares darba gaitas LVK, turpmāk aktīvi darbojās ar savu sieviešu vokālo ansambli, iesaistījās Latvijas vokālo ansambļu kustībā – komponēja, piedalījās konkursu žūrijās.

1960. gada vasarā aktrise Vera Singajevska Ogres kultūras namā sarīkoja pirmos muzikālos vārda došanas – bērnības svētkus, viņa norisē iesaistīja savu draudzeni E. Igenbergu. Tā sākās abu sadarbība bērnu dziesmu jomā. Vairāku gadudesmitu garumā E. Igenberga regulāri sēdās pie klavierēm bērnības svētku sarīkojumos visā Latvijā, atskaņojot savas un citu autoru dziesmas.

1961. gadā par hitu kļuva E. Igenbergas dziesma “Labvakar” (ieskaņojusi Laima Andersone-Silāre), kā arī viena no viņas populārākajām dziesmām “Vecā ratiņstūmēja dziesma (arī “Cauri pilsētai”, ieskaņojuši A. Liniņš un māsas Vambutes).

1962. gadā komponiste uzņemta LVK kompozīcijas nodaļā (pedagoģe Lūcija Garūta, mācījās ar pārtraukumiem līdz 1967. gadam, diplomu tā arī nesaņemot), sākās viņas sadarbība ar tenoru Jāni Zāberu, kurš turpmākajos gados savā repertuārā iekļāva virkni E. Igenbergas dziesmu (“Mātei”, “Tev, jaunatne”, “Vasara sauc” u. c.).

60. gados E. Igenberga iesaistījās Mūzikas fonda koncertos, viņas skaņdarbus atskaņoja populāri Latvijas solisti: A. Zvagule, Edgars Plūksna, Veronika Pilāne, Irēna Donava, Operetes teātra solisti Inta Spanovska, E. Zveja un citi.

11.1964. un 01.1965. LPSR Operas un baleta teātrī ar lieliem panākumiem notika E. Igenbergas autorkoncerti ar daudzu dziedātāju un dejotāju piedalīšanos – autorkoncerti operā turpmāk rīkoti vēl vairākkārt. Togad izdots viņas pirmais nošu krājums ar deviņām dziesmām. Turpmāk E. Igenbergas dziesmu notis regulāri publicētas Emīla Melngaiļa Tautas mākslas nama regulārajos krājumos “Dziesmas vokālajiem ansambļiem”, “Estrādes skaņdarbi” un citur.

Divus gadus (1965–1966) E. Igenberga vadīja Latvijas PSR Valsts Filharmonijas vokālo ansambli “Rīga”. Tā priekšnesumā viņas dziesmas (“Riču raču dziesmiņa”, “Nakts melodija” u. c.) iemūžinātas TV filmā “6x6” (režisore Vija Bunka), izdotas skaņuplatē. Dziesmu “Nakts melodija” krievu valodā ar nosaukumu “Zvaigznes gaida” (3вёзды ждут) Maskavas Centrālās televīzijas (CT) Vecgada pārraidē “Zilā uguntiņa” nodziedāja REO bijusī soliste Larisa Mondrusa, padarot E. Igenbergu par zvaigzni visā PSRS.

1966. gadā mūziķe kļuva par LPSR Ministru padomes profesionāli tehniskās izglītības Valsts komitejas kultūras nama Jaunatnes dziesmu un deju ansambļa muzikālo vadītāju, šai amatā paliekot 10 gadus – līdz aiziešanai pensijā. Tapa dziesmu cikls “Ceļā” ar Arnolda Auziņa vārdiem, dziesmas vokālajam ansamblim un citas. 1969. gadā Latvijas PSR Valsts Jaunatnes teātrī iestudēta viņas dziesmuspēle (rēvija) bērniem “Šurumburums” (J. Osmaņa librets un dziesmu vārdi).

1971. gadā E. Igenbergu uzņēma Latvijas Komponistu savienībā. Šajā desmitgadē arvien nozīmīgāku vietu E. Igenbergas daiļradē ieņēma darbs ar vokālajiem ansambļiem: repertuāra veidošana, koncertmeistares darbs, notika vairāki ārzemju koncertbraucieni ar pašas vadīto sieviešu vokālo ansambli “Triole” (1969. gadā izcīnīta 1. vieta vokālo ansambļu konkursā Maskavā, 1970. gadā “Triole” iekļuva Maskavas CT konkursa “Hallo, mēs meklējam talantus!” finālā). Izveidojās cieša sadarbība ar 1972. gadā dibināto padomju saimniecību direktoru un kolhozu priekšsēdētāju jeb republikas lauksaimniecības darbinieku vokālo ansambli “Arājs” (vadītāja Māra Skride). Bija ilggadēja cieša radošā sadarbība ar vīru vokālo ansambli “Kvinta”.

E. Igenbergas interešu lokā bija arī muzikālais teātris, kur radās vairākas jaunu dziesmu spēļu ieceres: “Ceļā, vienmēr ceļā”, “Trešā mīlestība”, “Septiņas vecmeitas”, līdz skatuvei nonākot tikai pēdējai (1979. gadā iestudējums Valsts Jaunatnes teātrī, 1992. gadā atkārtots uzvedums Valsts Muzikālajā teātrī, režisore V. Singajevska). Dažas operetes “Trešā mīlestība” melodijas – “Viens vienīgs zieds”, “Ja tevis nebūtu”, “Lai mūžu nodzīvotu godam” – ieskaņotas radio studijā, skanējušas TV koncertos.

Virkni dziesmu komponiste sacerējusi, slavinot padomju armiju, floti, miliciju, tapušas dziesmas ar tautas vārdiem, dažādas veltījumu dziesmas. 70. gadu vidū sacerēts cikls “Pie Aiviekstes” (Jāņa Gavara vārdi), “Kāzu dziesmu cikls” (Modra Šubiņa vārdi). 

1981. gadā izdots E. Igenbergas nošu krājums “Ceļamaize”. Ar 10 E. Igenbergas dziesmām (Valda Grenkova vārdi) 80. gadu sākumā Latvijas TV tapa iestudējums “Negantā muša”, neilgu laiku viņa strādāja par koncertmeistari Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātrī. Turpinājās militārpatriotisko dziesmu sacerēšana, par ko komponiste apbalvota ar vairākām goda zīmēm – “Robežsardzes teicamnieks” u. tml. Šī perioda dziesmu klāstā skaņdarbi vokālajiem ansambļiem, kas vairs nesasniedza iepriekšējo gadudesmitu kvalitāti. 1982. gadā darbu beidza E. Igenbergas vadītais vokālais ansamblis “Triole”, apsīka priekšnesumu iespējas bērnības svētku koncertos. Par lielu veiksmi kļuva uzvedumu “Ziņģu lustes” ar Vecā Stendera dzeju, kas Latvijā tika izrādīts (1983–1988) apmēram 150 reizes Āboliņu-Singajevsku ģimenes priekšnesumā.

Līdz ar neatkarības atjaunošanu E. Igenbergas vārds pazuda no populārās mūzikas aktualitātēm. Komponiste turpināja strādāt – sacerēja dziesmas solistiem, ansambļiem, koriem, tapa dziesmas radiouzvedumam “Klāra Klukste” (režisore V. Singajevska). 1997. gadā Dailes teātrī iestudēts Annas Brigaderes viencēliens “Čaukstenes” (režisore Venta Vecumniece) ar E. Igenbergas mūziku. Pieticīgie materiālie apstākļi liedza piedalīties koncertdzīvē, pakāpeniski komponiste norobežojās no sabiedrības.

Par E. Igenbergas renesansi kļuva uzvedums “Šovakar man gribas sapņot” VEF Kultūras pilī 01.05.1999., kad viņas dziesmas ar pašu autori pie klavierēm dziedāja Rīgas Latviešu biedrības koris (diriģents Ārijs Šķepasts). Vairākkārt E. Igenberga piedalījās kora turpmākajos koncertos, 2001. gadā tika sarīkots krāšņs E. Igenbergas 80. jubilejas koncerts Latvijas Nacionālajā teātrī.

Līdz pat aiziešanai mūžībā E. Igenberga turpināja radīt arvien jaunas dziesmas. Pēdējā – “Ir katram sava dzimtā vieta” – pabeigta 2003. gada oktobra sākumā. Mūziķes arhīvs nodots Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejā, klavieres – Jaunajam Rīgas teātrim.

Komponistes un pianistes E. Igenbergas daiļrade ir latviešu populārās mūzikas simbols. Par viņas talanta spilgtāko izpausmi kompozīcijas jomā kļuva dziesma – vienkārša, demokrātiska, vieglā žanra, par estrādes dziesmu saukta miniatūra, nereti valša vai citu populāru deju ritmā. Dziesmas bieži rakstītas konkrētiem dziedātājiem, aktieriem, amatieru vokālajiem ansambļiem, bērniem. Savus sacerējumus, kuros galvenais ir melodija, autore slīpēja ar lielu aizrautību un degsmi, arī paškritiku un prasīgumu pret sevi. Par izcilu saucama E. Igenbergas koncertmeistares māksla – kolēģi viņu sauca par cilvēku – orķestri.

Daudzi E. Igenbergas skaņdarbi atraduši vietu arī 21. gs. koncertdzīvē un izpildītāju repertuārā: deja “Pie Daugavas”, “Valsis”.  Viņas populārākās dziesmas vairākkārt pārskaņotas, izdotas dažādu izpildītāju albumos.

Padomju okupācijas gados E. Igenbergas saņemto apbalvojumu klāstā bija tikai diplomi un goda raksti, šķērslis ceļā uz lielāku atzinību bija arī komponistes diploma trūkums. 2001. gadā komponiste godināta ar Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvu ‘2001 par mūža ieguldījumu “Vecais zaldāts”.

E. Igenberga sacerējusi apmēram 300 dziesmu. Viņas mūzikā izpalika dramatiski, traģiski tēli, psiholoģiska analīze un filozofiskas atklāsmes, tā bija gaiša un sirsnīga, izteiksmē demokrātiska, reizēm aizkustinoša un naiva. Savrup vērtējami viņas militārpolitikai veltītie darbi – kā nodeva padomju okupācijas iekārtai, reizē aptraipītās biogrāfijas spodrināšana: E. Igenbergas brālis tika iesaukts vācu armijā, pēc kara izsūtīts uz Sibīriju.

Jau ar pirmajām estrādes dziesmām šī ar izcilu melodiķes talantu apveltītā komponiste izpelnījās lielu atzinību un popularitāti. Viņas hitu klāstā ir dziesmas “Rīgas bulvāri”, “Cauri pilsētai”, “Vasara sauc”, “Mārtiņroze”, “Varbūt” un daudzas citas, kuras izpildīja 50.–60. gadu slavenākie dziedātāji V. Butāne, E. Zveja, J. Zābers, L. Andersone-Silāre, 70. gados – Andrejs Lihtenbergs, Pauls Butkēvičs, liela repertuāra daļa rakstīta pašas vadītajam ansamblim “Triole” un citiem vokālajiem ansambļiem.

Būdama liela sporta cienītāja, E. Igenberga sacerējusi virkni sporta tēmai veltītu dziesmu – “Sarauj!”, “Teic, spogulīt” (veltījums ātrslidotājai Lāsmai Kaunistei), “Lielais basketbols” un citas. Nozīmīgs bija bērnu dziesmu klāsts, kas tapis sadarbībā ar V. Singajevsku: “Man, Bricim, piecinieks”, “Zvejniekpuikas dziesma”, “Grāmata”, “Ziemas vakarā”, “Māmiņai” un citas. Sacerētas apmēram 50 melodijas ar tautas vārdiem. Operetes “Annele” fragmenti (1970) izdoti  izpildītāju (J. Zābers, Aija Andrejeva u. c.) albumos.

MP*, dziesmas no operetes "Annele". "Melodija", Rīga, 1970.

MP,  "Dziesmas bērniem"."Melodija", Rīga, 1974.

CD**, "Cauri pilsētai". "Upe tuviem un tāliem", Rīga, 2014.

* mazā skaņuplate

** kompaktdisks