40.–50. gadi 1945. gadā E. Igenbergu iecēla par muzikālās daļas vadītāju Jelgavas teātrī (vēlāk LPSR Valsts ceļojošais teātris), kas darbojās Rīgā, Āgenskalnā. Viņas pienākumos ietilpa fona mūzikas atlase, ko atskaņoja teātra muzikālā grupa, kurā E. Igenberga šad tad spēlēja klavieres. E. Igenberga atsāka studijas konservatorijā (pedagogs Arvīds Žilinskis, vēlāk Valerijs Zosts), uzstājās audzēkņu koncertos, gūstot labas atsauksmes kā ļoti talantīga un tehniska pianiste. 40. gadu 2. pusē sākās kompozīcijas mēģinājumi, sacerētas tautasdziesmu apdares, daži klavierdarbi.
1948. gadā E. Igenberga sāka pianistes-koncertmeistares gaitas Rīgas Radio pārraidē “Rīta vingrošana”, tās turpinot līdz 1988. gadam. Sākumā priekšnesums notika tiešraidē, no 60. gadiem – ierakstā.
Pēc konservatorijas beigšanas 1949. gadā pianiste turpat strādāja par koncertmeistari, piedalījās arī koncertos aiz Latvijas robežām, spēlēja klavieres Riharda Glāzupa vokālajā studijā, pavadīja vingrotāju priekšnesumus. Mūziķes draugu loku papildināja aktieri, operdziedātāji, baletdejotāji, t. sk. slavenā baletdejotāja Velta Vilciņa, kurai E. Igenberga veltīja savu 1955. gadā sacerēto “Zvejnieku deju” (duets ar Haraldu Ritenbergu) – vienu no pirmajiem skaņdarbiem, kas togad nodejots V Vispasaules jaunatnes un studentu festivālā. Padomju Latvijas kultūras un literatūras dekādei Maskavā E. Igenberga sacerēja “Valsi” (“Dekādes valsis”), kas V. Vilciņas priekšnesumā kļuva par jaunās komponistes triumfu dekādes noslēguma koncertā. Togad dejā pārtapa arī E. Igenbergas valsis “Pie Daugavas”, kam vārdus un horeogrāfiju pievienoja Harijs Sūna (tautas deju ansamblis TDA “Dancis”).
Pēc 50. gadu vidū skaļi izskanējušajiem aicinājumiem radīt oriģinālas latviešu estrādes dziesmas žanram pievērsās arī E. Igenberga – 05.1956. sacerēta pirmā – “Varbūt” (Otomāra Rikmaņa vārdi), kam rudenī sekoja “Rīgas bulvāri” (ieskaņojusi Valentīna Butāne, Alfreda Krūkļa vārdi), kļūstot par hitu. Kā veltījums draudzenei, dziedātājai Alīdai Zvagulei tapa dziesma “Vecais tilts” (arī “Laimes valsis”; ieskaņoja Edgars Zveja, A. Krūkļa vārdi). Šīs un citas dziesmas tika atskaņotas estrādes koncertos, ieskaņotas radiofona studijā.
1957. gadā sākās komponistes sadarbība ar dzejnieku Jāzepu Osmani, kurš turpmāk viņas melodijām bieži sacerēja vārdus (“Varbūt”, “Maldugunis”, “Tu un es”, “Labvakar” u. c.). Par viņu sadarbības lielāko sasniegumu kļuva estrādes operete “Annele”, kuras sižets vēstīja par jauniešu un kolhoznieku dzīvi. Tā tapa vairāku gadu garumā (1958–1962), pirmizrādi piedzīvojot 1963. gadā Rīgas Muzikālās komēdijas teātrī, atkārtoti operete iestudēta 1967. gadā, notika “Anneles” uzvedumi arī vairākās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) pilsētās.
Līdz ar Rīgas estrādes orķestra (REO) nodibināšanu (1957) tā repertuārā tika iekļautas E. Igenbergas dziesmas. Līdztekus komponistes gaitām, E. Igenberga turpināja kā koncertmeistare piedalīties koncertos, vadīja Latvijas Republikāniskās arodbiedrību padomes Kultūras nama sieviešu vokālo kvartetu, piedalījās šefības koncertos padomju armijas daļās.
Kad 1957. gada rudenī Rīgas Poligrāfiķu klubā tika dibināts radošās jaunatnes klubs “Būsim pazīstami”, E. Igenberga aktīvi iesaistījās tur rīkotajos koncertos kā pianiste un autore – sacerēja kluba himnu. 1958. gadā viņa kļuva par dueta māsas Vambutes muzikālo vadītāju, togad E. Igenberga tika uzņemta par Emīla Melngaiļa Tautas mākslas nama Jauno komponistu apvienības biedri. Viņas dziesmas savā repertuārā iekļāva arī tolaik starptautiski koncertējošā dziedātāja Mirdza Ozoliņa, Maskavas operetes teātra soliste, kā arī dziedošais aktieris, vēlāk režisors Arnolds Liniņš. E. Igenbergas dziesmas bieži tika atskaņotas radio, skanēja televīzijas (TV) koncertos, tiesa, komponistei tika aizrādīts par profesionālu zināšanu trūkumu, taču divi mēģinājumi iestāties konservatorijas kompozīcijas nodaļā beidzās neveiksmīgi.

Elga Igenberga (pie klavierēm) un Rīgas Elektromehāniskās rūpnīcas kluba vokālais duets – Lolita (no labās) un Regīna Vambutes koncertā skolā. 20. gs. 60. gadu sākums.
Fotogrāfs nezināms. Avots: Rakstniecības un mūzikas muzejs.
1959. gadā E. Igenberga beidza koncertmeistares darba gaitas LVK, turpmāk aktīvi darbojās ar savu sieviešu vokālo ansambli, iesaistījās Latvijas vokālo ansambļu kustībā – komponēja, piedalījās konkursu žūrijās.