Larisa Mondrusa ir krievu un ebreju izcelsmes estrādes dziedātāja, Rīgas estrādes orķestra (REO) soliste. Iesākumā viņa bija populāra Latvijā, tad – 20. gs. 60. gadu otrajā pusē un 70. gados – visā Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS). Dziedāja latviešu, krievu u. c. valodās. 70. gadu vidū emigrēja uz Vācijas Federatīvo Republiku (VFR), kur turpināja karjeru. Tur viņa ieskaņoja arī vairākas plates latviešu valodā, kas Latvijā līdz 80. gadu beigām izplatījās nelegāli.
Larisa Mondrusa
estrādes dziedātāja
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Bērnība, muzikālo gaitu sākums
L. Mondrusas vecāki bija lidotājs Igors Mondruss un vidusskolniece Lidija Zapletina. Larisai bija gads, kad viņas tēvu komandēja uz Čerņigovu; ģimenē viņš neatgriezās. Lidija iepazinās ar rīdzinieku Hariju Maclijaku, un viņi trijatā pārcēlās uz Rīgu. Ģimenē runāja krievu valodā, bet meitene apmeklēja bērnudārza latviešu grupu. 40. gadu beigās Larisu audzināja tante Ašhabadā, kur viņa sāka apmeklēt skolu. 1950. gadā L. Mondrusa atgriezās Rīgā pie vecākiem, kas bija muzikāli: Lidija bieži dziedāja krievu romances, Harijam bija skaists tenors, un mājās tika rīkoti koncerti ar daudzveidīgu repertuāru, ieskaitot operu ārijas, neapoliešu dziesmas. Arī Larisa sāka dziedāt vispirms mājas lokā, tad skolas pašdarbībā, pionieru pulciņa sarīkojumos. Desmit gadu vecumā sāka mācīties mūziku un dziedāšanu komunālā dzīvokļa kaimiņienes koncertmeistares Dinas Narstas vadībā. Meitene aizrāvās ar sportu, vingrošanu, iesaistījās Celtnieku kluba deju kolektīvā, teātra pulciņā, kur uzlaboja savu latviešu valodas izrunu, uzstājās koncertos. L. Mondrusa ir beigusi Rīgas 22. vidusskolu. Viņa vispirms plānoja studēt angļu valodu, bet pēc komponista Vladimira Hvoiņicka un REO direktora Jakova Štukmeistera sarīkotas noklausīšanās Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts Filharmonijā Larisu 1962. gadā pieņēma darbā REO.
Profesionālā darbība
1962–1964
Būdama tikai astoņpadsmit gadus veca, L. Modrusa kļuva par solisti visā Padomju Savienībā populārajā REO. Viņas repertuāru veidoja dziesmas krievu valodā, kā arī populārā itāļu komponista Domeniko Modunjo (Domenico Modugno) skaņdarbi. Par viņas darbaudzinātāju kļuva REO galvenais diriģents Egils Švarcs, pakāpeniski viņi satuvinājās, dienesta romāns pēc diviem gadiem pārauga saskanīgā laulībā.
Dziedātājas balss bija spilgta, noskaņām bagāta, līdzinājās Rietumeiropas estrādes solistēm, turklāt L. Mondrusa bija gracioza, vizuāli pievilcīga, atļāvās iepriekš neierastas brīvas skatuves kustības, kas vairoja interesi par viņu REO vieskoncertos. 1963. gadā tika izdota L. Mondrusas ieskaņojumu mazā skaņuplate ar krievu padomju laika dziesmām (“Rudens”, “Lai vienmēr būtu saule”) un D. Modunjo dziesmu Addio. Pēc orķestra un L. Mondrusas priekšnesuma demonstrēšanas televīzijā par viņu ieinteresējās PSRS vadošie estrādes orķestru vadītāji – Oļegs Lundstrems un Edijs Rozners, piedāvājot vietu savos orķestros. L. Mondrusu bija gatavs atbalstīt viņas vīrs, cerēdams veidot spožu karjeru vissavienības mērogā.
1965–1972
1964. gadā dziedātāja pieņēma E. Roznera piedāvājumu – sāka strādāt Maskavas Valsts džeza orķestrī. E. Švarcs kļuva par vienu no šī orķestra diriģentiem. Turpmākajos gados L. Mondrusa izvērtās par vienu no populārākajām estrādes dziedātājām PSRS. Paralēli koncertdarbībai viņa E. Švarca veidota studijas ansambļa pavadībā turpināja ieskaņot dažādu autoru dziesmas krievu valodā. L. Mondrusas repertuārā pārsvarā bija liriski, romantiski sacerējumi, dziedātāja izvairījās no padomju estrādes mūzikā ierastajām masu dziesmām, kareivīgu jauncelsmes saukļu tematikas, ar ko atšķīrās no kolēģēm.
Liela nozīme L. Mondrusas popularitātes veicināšanā bija priekšnesumiem visā PSRS iecienītajā Maskavas televīzijas gadumijas pārraidē “Zilā uguntiņa” (Голубой огонек), kur viņa debitēja 1964. gada decembrī ar E. Roznera dziesmu “Mēness gaisma” (Лунный свет). Gadu vēlāk gadumijā L. Mondrusa dziedāja E. Švarca sacerēto tvistu “Mans mīļais fantazētājs” (Милый мой фантазер) un Elgas Igenbergas dziesmu “Zvaigznes gaida” (Нас звезды ждут, latviski – “Nakts melodija”). Priekšnesumā Larisai asistēja slavenie padomju kosmonauti Jurijs Gagarins (Юрий Алексеевич Гагарин) un Aleksejs Ļeonovs (Алексей Архипович Леонов), šis televīzijas ieraksts dziedātāju padarīja par pirmā lieluma zvaigzni PSRS. Ar dziesmām Синий лён (“Zilie lini”) un Озерный край (“Latgalei”) L. Mondrusa 1968. gadā kļuva par pirmo Raimonda Paula mūzikas interpreti krievvalodīgajā auditorijā.
60. gadu beigās L. Mondrusa kļuva par solisti Maskavas mūzikholā, ar kuru divreiz pabija ārzemju koncertturnejās Polijā un Vācijas Demokrātiskajā Republikā. Viņas repertuārā bija dziesmas vācu, poļu u. c. svešvalodās. 70. gados dziedātāja strādāja koncertapvienības “Moskoncert” (Москонцерт) pakļautībā; koncertdarbība aptvēra plašu PSRS teritoriju, veidojās apjomīgs talanta cienītāju pulks. Viņas priekšnesums atbilda Rietumu popmūzikas standartiem, L. Mondrusa atļāvās kustēties brīvāk nekā kolēģes, arī viņas kleitu garums un frizūra neatbilda padomju estrādes dziedātājas standartam.
1972–1984
1973. gadā dziedātājai kopā ar vīru izdevās emigrēt uz VFR, kur par mākslinieku jauno dzīvesvietu kļuva Minhene. PSRS viņas ierakstus aizliedza raidīt un pārdot; L. Mondrusa tika svītrota no padomju estrādes vēstures.
1974. gadā pēc E. Švarca iniciatīvas tika noslēgts līgums ar mūzikas izdevniecību Polydor un izdota skaņuplate vācu valodā Larissa. Die Herzen singen. Gadu vēlāk sekoja plate Wo fern die Wolga rauscht ar krievu romancēm un tautasdziesmām vāciski. 1975. gadā L. Mondrusa uzstājās krievu izcelsmes vācu estrādes dziedātāja Ivana Rebrova (Ivan Rebroff) populārajā televīzijas šovā ar E. Švarca dziesmu Jeder nette Lette. Sekoja vēl daudzas piedalīšanos radio un televīzijas raidījumos, atsākās koncertdarbība. Ar skatuves vārdu “Larissa” dziedātāja iemantoja popularitāti ne tikai Rietumvācijā, bet arī tās kaimiņvalstīs.
1975. gada maijā tapa L. Mondrusas ieraksti latviešu valodā. Ar Rietumvācijas “Daugavas Vanagu” valdes ierosmi un atbalstu nāca klajā ilgspēlējošā Polydor skaņuplate “Svešā zemē stādu rozes” ar latviskotām albuma Die Herzen singen dziesmām, kā arī tradicionālām latviešu dziesmām (“Vaidava”, “Draugs, nejautā” u. c.) E. Švarca apdarē. 1976. gadā notika L. Mondrusas koncerti Eiropā, kā arī Ziemeļamerikas un Austrālijas koncertturneja ar šo repertuāru latviešu trimdas publikai. Sekoja vēl divas latviski iedziedātas skaņuplates “Kā senās dienās, draugs” (1975) un “Tik un tā” (1984) ar vācu, latviešu skaņražu dziesmām. Plates Latvijā bija nelegālas, izplatītas neoficiālās magnētisko lenšu kopijās. 20. gs. 70. gadu otrajā pusē tika ieskaņotas un izdotas arī vairākas dziesmas vācu valodā.
1975. gadā E. Švarcs sāka strādāt radio “Brīvā Eiropa” (pseidonīms – Elmārs Sūna); L. Mondrusa paralēli koncertdarbībai vairākus gadus lasīja ziņas krievu valodā radio “Brīvība” (Radio Freedom).
80. gadu sākumā dziedātāja strādāja uz kruīza kuģiem, izpildīja daudzveidīgu repertuāru. Divus gadus pēc dēla Lorena piedzimšanas (1982) viņa atvadījās no skatuves, pievērsās uzņēmējdarbībai. 1984. gadā klajā nāca dziedātājas pēdējais izlases albums vācu publikai Starportrait.
20. gadsimta 90. gadi – 21. gadsimts
90. gados dziedātāja ar vīru vairākkārt viesojās Latvijā, atvēra Rīgā apavu veikalu, piedalījās televīzijas pārraidē “Pie vecā ratiņa” u. c., sākās viņas ierakstu renesanse kādreizējā PSRS, jo īpaši Krievijā. Kopš 2001. gada L. Mondrusa vairākkārt piedalījusies Krievijas televīzijas un radio pārraidēs, par viņu veidotas dokumentālas filmas.
2003. gada decembrī dziedātāja uzstājās Latvijas Televīzijas “Šlāgeraptaujas” gada noslēguma koncertā; 2004. gadā ieskaņoja divas jaunas dziesmas, koncertēja Latvijā, tostarp Rīgas Kongresu namā un Dzintaru koncertzālē, 2005. gadā sniedza priekšnesumu festivālā “Jaunais vilnis”.
Novērtējums un nozīme
L. Mondrusa savai spožajai skatuves karjerai pamatus lika tieši Latvijā, Rīgā, kā REO soliste. Savas koncertdarbības laikā – 20. gs. 60. un 70. gados – viņa apceļoja PSRS no Baltijas jūras līdz Klusajam okeānam; dziedātājas priekšnesums muzikāli un artistiski bija adekvāts tā laika labākajiem Rietumeiropas popmūzikas paraugiem, kur soliste par savu paraugu uzskatīja dziedātāju Katerīnu Valenti (Caterina Valente). Padomju okupācijas periodā L. Mondrusa deva nozīmīgu ieguldījumu latviešu komponistu daiļrades popularizēšanā, izpildot krievu valodā E. Igenbergas, R. Paula, arī Aleksandra Kublinska (“Mākoņi”, Облака) sacerējumus. Viņas izpildītās dziesmas skanēja kinofilmās, izveidojās cieša sadarbība ar Kaukāza republiku komponistiem, duets ar PSRS populāro dziedoni Muslimu Magomajevu (Əbdülmüslüm Məhəmməd oğlu Maqomayev). Drosme repertuāra izvēlē un vizuālā tēla veidošanā atšķīra L. Mondrusu no kolēģēm, līdzība rietumu paraugiem radīja šķēršļus radošajām iecerēm. Pēc emigrācijas uz Vāciju L. Mondrusa kļuva par pirmo no PSRS izceļojušo estrādes dziedātāju, kas spēja izveidot karjeru ārpus dzimtenes. Pateicoties veiksmīgai sadarbībai ar organizāciju “Daugavas Vanagi”, L. Mondrusa koncertēja un radīja patriotiskus, sentimentālus ierakstus latviešu valodā, kļuva par vienu no radošās brīvības simboliem, guva lielu piekrišanu Padomju Latvijā, kur viņas dziesmas izplatīja nelegāli.
Populārākās dziesmas latviešu valodā: “Uzliec veco gramofonu”, “Neticu, ka tā var izgaist mīla”, “Svešā zemē stādu rozes”, “Ak vai, bet lai!” un citas. 80. gadu sākumā ieskaņotas R. Paula dziesmas “Dāvāja Māriņa”, “Nav vērts” un Ulda Stabulnieka “Tik un tā”.
Diskogrāfija
(ieraksti un izdevumi latviešu valodā)
MP*, Larisa Mondrusa un Rīgas estrādes orķestris, Melodija, 1963.
LP**, Svešā zemē stādu rozes, Polydor, 1975; CD BRG, 2003
LP, Kā senās dienās, draugs..., Polydor, 1975.
LP, Tik un tā, Vācija, izd. Egils Švarcs, Laima Records, 1984.
CD***, Kā senās dienās (izlase), Rīga, BRG, 2003.
CD, Larisa Mondrusa, Šlāgeri, Rīga, BRG, 2004.
CD, Larissa International, Rīga, BRG, 2004.
* mazā skaņuplate
** vinila skaņuplate
*** kompaktdisks