REO darbojās pie Latvijas PSR Valsts Filharmonijas. Atskaņoja džeza klasiku, latviešu autoru oriģinālmūziku, dziesmas džeza un estrādes stilā, ar savu izcilo sniegumu guva panākumus Latvijā un ārpus tās. Tika veikts nozīmīgs ierakstu darbs. 

Par REO māksliniecisko vadītāju un galveno diriģentu iecēla komponistu, aranžētāju un skaņu režisoru Ringoldu Ori, 1957. gada sākumā notika pirmie mēģinājumi. Pilnā sastāvā REO iekļāvās Latvijas radio estrādes sekstets, kura mūziķi Raimonds Pauls, Egils Švarcs, Haralds Brando, Gunārs Kušķis, Georgs Slaveckis un Eduards Ābelskalns, bija pieredzējuši džeza izpildītāji.

REO pirmajā 25 mūziķu sastāvā bija desmit stīgu instrumenti (vijoles, čelli), pieci saksofoni, trīs tromboni un trīs trompetes, ritma grupas instrumenti – klavieres, kontrabass, ģitāra, sitamie instrumenti. Dziedāja Mirdza Ozoliņa, Viktors Grundulis, Latvijas PSR Filharmonijas vīru vokālais kvartets – ar šādiem spēkiem pirmais koncerts notika 24.07.1957. Talsos un izpelnījās lielu klausītāju atzinību. Togad kolektīvs tika pieteikts kā REA – Rīgas estrādes ansamblis, no 1958. gada – REO.

1957. gada vasarā koncertturnejā pa Latvijas brīvdabas estrādēm orķestra sastāvā jau bija 33 mūziķi, dziedāja Valentīna Butāne, Aino Bāliņa (1957–1965), Ādolfs Puķe, Leons Malahovskis un citi. Repertuārā iekļāva Džordža Gēršvina (George Gershwin), Djūka Elingtona (Duke Ellington) džeza skaņdarbus, R. Paula, R. Ores, Viktora Sama, Elgas Igenbergas, arī itāļu, franču komponistu dziesmas un citvalstu tautasdziesmas. Ar panākumiem rudenī REA sniedza koncertus Rīgā. Saskaņā ar padomju sistēmā aprobēto “estrādes” jēdzienu šāda žanra koncertos uzstājās dejotāji Valentina Majorova un Viktors Ozoliņš, aktieris Jānis Pirvics (komiskas etīdes), konferansjē Arno Upenieks.

Arī turpmāk orķestris iestudēja arvien jaunas latviešu autoru oriģināldziesmas, programma tika veidota sastatu formā – ar izklaides numuriem, humoreskām utt. Pirmajā orķestra sastāvā bija virkne vēlāk Latvijas džeza un populārajā mūzikā nozīmīgu mākslinieku: Alnis Zaķis (vijole, klarnete, saksofons), Ermens Bāliņš (klavieres), Arnolds Pope (saksofons, tuba), Vjačeslavs Škeņovs (trompete), Uldis Krasts (trombons) un citi.

1958. gada pavasarī REO sagatavoja jaunu koncertprogrammu, ar kuru uzstājās Latvijā, rudenī orķestris devās pirmajā lielajā koncertturnejā uz Ukrainas, Moldāvijas, Kaukāza republiku lielajām pilsētām.

1959. gadā par REO māksliniecisko vadītāju tika iecelts E. Švarcs, izdota pirmā orķestra skaņuplate (“Vakars Rīgā”). Repertuārā iekļāva Glena Millera (Alton Glenn Miller) mūziku, skaņdarbus no spēlfilmas “Zvejnieka dēls” (režisors Varis Krūmiņš, 1957) un austriešu muzikālās filmas “Zelta simfonija” (Symphonie in Gold, režisors Francs Antels, Franz Antel, 1956), dziedāja E. Švarca sieva Lidija Šemanajeva, Visvaldis Gulbis, dejoja Emīlija Pīlādze, Marga Svelme, Ojārs Grasis un Seržs Tarasovs. 1960. gadā orķestrī par pianistu pieņēma Aleksandru Kublinski, kurš 1961. gadā nomainīja E. Švarcu galvenā diriģenta un mākslinieciskā vadītāja postenī.

REO izdevās iekarot lielu popularitāti ne tikai Latvijā, bet visā PSRS, jo orķestra repertuārs bija daudzpusīgs un interesants, priekšnesums – labs, kaut mūziķu sastāvs mainījās. To papildināja Alvils Zariņš (ģitāra), Vitālijs Dolgovs (saksofons), Aldis Amoliņš (trombons), Boriss Kogans (trompete, kontrabass), Imants Vārpa (sitamie instrumenti) un citi. Sevišķu atzinību izpelnījās igauņu izcelsmes džeza dziedātāja A. Bāliņa ar savu zemo, samtaino balsi un džeza klasikas repertuāru. 60. gadu sākumā dziedāja arī Māris Pavasaris, Silvija Braže, par ievērojamu solistu izvērtās Jānis Krūzītis (1960–1967). Ārzemju dziesmas pārsvarā skanēja oriģinālvalodās – franču, vācu, itāļu, angļu. Programmā iekļāva arī akrobātu priekšnesumus, 1961. gadā par pastāvīgu REO konferansjē sāka strādāt Genoveva Skangale (Šustiņa).

Repertuāru papildināja Emīla Goldšteina, Valtera Kaminska, Valērija Ickēviča dziesmas, 1961. gada vasarā Latvijā orķestris sniedza vairāk nekā 30 koncertu, ieskaņoja mazo skaņuplati (“Pavasara dziesmiņa”, A. Bāliņa; “Dienvidu nakts”, V. Butāne).

Vienlaikus ar E. Švarca atgriešanos amatā par REO solisti kļuva Margarita Vilcāne (1962; 1964–1975). Mūziķu sastāvu papildināja Gunārs Freidenfelds (trompete), Francis Raudis (trompete), Aleksandrs Piščikovs (saksofons), Zigurds Rezevskis (sitamie instrumenti). 1962. gada rudenī notika kārtējā Vissavienības koncertturneja, E. Švarca vadībā pastiprinājās orķestra džeza repertuārs, kam aranžējumu rakstīja V. Dolgovs.

1963. gadā par solisti REO kļuva Larisa Mondrusa, obligāto padomju repertuāru atskaņoja solists Vadims Mamajevs. Šajā un nākamajā gadā orķestris veiksmīgi uzstājās Ļeņingradā, regulāri koncertēja Rīgā, Latvijas Zinātņu akadēmijas zālē, Lielajā ģildē, Latvijas Valsts universitātes aulā.

1964. gada sākumā REO devās lielākā braucienā pa Sibīrijas pilsētām, notika plaša vasaras turneja pa Latviju. Togad solistu sastāvā atgriezās M. Vilcāne, pievienojās dziedātājs Žaks Polis, tika iestudētas jaunas R. Paula, Ģederta Ramana, E. Švarca, krievu komponista Jurija Sauļska (Юрий Сергеевич Саульский), igauņu komponista Uno Naiso (Uno Naissoo) un ārzemju autoru dziesmas un skaņdarbi orķestrim. Rudenī L. Mondrusa un E. Švarcs devās uz Maskavu, REO vadību uzņēmās R. Pauls.

Arī 1965. gads REO bija braucieniem bagāts, tradicionālajiem februāra koncertiem Ļeņingradā sekoja turneja pa Tālajiem Austrumiem, koncerti notika Vladivostokā, Kamčatkā, Sahalīnā. Oktobrī REO muzicēja Aizkaukāzā, novembrī pirmoreiz viesojās Maskavā ar īpašu programmu krievu valodā. Togad izdota orķestra vinilplate deviņiem ieskaņojumiem, to vidū J. Krūzīša (“Lai tik līst”), L. Mondrusas (“Ķirši”), Jāņa Zābera (“Zilās naktis”) izpildītās dziesmas.

R. Paula vadībā kolektīvs turpināja savas gaitas džeza mūzikā, papildinot programmu ar sava diriģenta un citu orķestra mūziķu sacerējumiem. Pamazām notika atteikšanās no dejotājiem, humoreskām, no visa, kas novērsa uzmanību no mūzikas.

1966. gada koncertu maršrutā ietilpa Moldāvija, Ungārija, REO solistu sastāvam pievienojās Ojārs Grinbergs (1966–1975), Zdzislavs Romanovskis (1966–1975). A. Bāliņas vietā dziedāja Sallija Landava (1965–1968).

1966. gadā jaunu estrādes orķestri pie Latvijas Radio izveidoja R. Ore, uz to pārcēlās vairāki REO ilggadēji dalībnieki – A. Zaķis, Zigurds Linde (trompete) un citi, V. Dolgovs devās uz Maskavu. Pakāpeniski, sekojot populārās mūzikas modei, kas virzījās uz neliela sastāva ansambļiem, R. Pauls samazināja REO instrumentālistu sastāvu – izmaiņas visvairāk skāra pūšaminstrumentu grupu. Repertuārā ienāca arvien vairāk R. Paula kompozīciju. Viņš 1967. gada koncertprogrammā iekļāva rokgrupas “Eolika” priekšnesumu ar ārzemju dziesmām angļu valodā. Ansamblis pusgadu piedalījās REO koncertos, uzstājās Rīgā, PSRS pilsētās, gūstot labus panākumus.

Sastāvā tika iekļauts arī līdzšinējais sieviešu vokālais ansamblis “Rīga”, kas kļuva par REO sieviešu vokālo ansambli (Margita Urķe (Freidenfelde), Rasma Liepiņa (Pavasare), Renāte Griņko, Sarmīte Blimberga (Lorence), Ilze Rusecka, Brigita Šterna (Linde). Par tā vadītājiem strādāja orķestra pianists Jānis Sildegs, vēlāk G. Freidenfelds. 1968. gadā par šī ansambļa dalībnieci kļuva Nora Bumbiere, kura vēlāk dziedāja solo. REO pievienojās Raimonds Raubiško (saksofons), Ivars Birkāns (saksofons), Aivars Krūmiņš (trompete), Gunārs Gailītis (sitamie instrumenti).

1968. gadā REO un solistu priekšnesumā izskanēja R. Paula autorkoncerts, kura repertuārs izdots komponista pirmajā autorskaņuplatē “Tev, mana labā”. Paliekot orķestra vadībā līdz 1971. gada rudenim, R. Pauls šī perioda estrādes dziesmas ieskaņoja ar REO spēkiem. Tika nodalīts pašmāju repertuārs, kur dominēja R. Paula kompozīcijas, džezs šajās programmās vairs neskanēja. Cita programma tika iestudēta ārzemju koncertceļojumiem, kādi 60. gadu beigās notika uz VDR un Poliju (1968).

1970. gadā REO sniedza 25 koncertus Čehoslovākijā, 1971. iestudēja R. Paula ciklu “Vecās Rīgas vitrāžas” (Jāņa Petera dzeja), dziesmas no Rūdolfa Blaumaņa izrādes “Velniņi”, skaņuplatē izdots R. Paula dziesmu cikls ar tautas vārdiem.

Pēc R. Paula aiziešanas par orķestra muzikālo un māksliniecisko vadītāju sāka strādāt A. Krūmiņš, 1971. gadā par REO solistu kļuva Viktors Lapčenoks. Repertuārā bija A. Krūmiņa, J. Sildega, G. Freidenfelda, Imanta Kalniņa, I. Birkāna, R. Raubiško, Ivara Vīgnera un citu mūziķu sacerējumi, 1971. gada nogalē turpinājās vieskoncerti: Kirgīzijā, VDR, kur tika ieskaņoti 10 skaņdarbi vietējā radiofona studijā (“Baltās karavelas”, “Dziesma par dūdieviņu” u. c.). 1972. gadā REO devās turnejā pa Pievolgas pilsētām, atkal uzstājās VDR, repertuārā tika iekļautas arī jaunas R. Paula dziesmas “Rudacīte”, cikls “Trīs seni čigānu motīvi” un citas. 1973. gadā no orķestra aizgāja N. Bumbiere un V. Lapčenoks, vietā nāca jauni solisti – Olafs Šlesers, Laimdota Sproģe.

1974. gada sākumā tika sagatavota soloprogramma M. Vilcānei, vasarā notika koncertturneja pa Latviju. Rudenī A. Krūmiņš pameta galvenā diriģenta posteni, šai amatā viņu aizstāja pianists un aranžētājs Jevgeņijs Jansons. Joprojām notika koncerti Latvijā un ārzemēs (Moldāvija, Polija). REO darbība noslēdzās 1975. gada beigās, pilnā sastāvā uz Latvijas Radio pārcēlās tā sieviešu vokālais ansamblis.

REO kļuva par pirmo profesionālo, aktīvi koncertējošo kolektīvu, kas iestudēja un atskaņoja latviešu autoru oriģinālās estrādes dziesmas. Kolektīvs kalpoja par kadru kalvi estrādes žanra un džeza dziedātājiem un mūziķiem, audzināja klausītāju gaumi, savas darbības pirmajos gados aktīvi propagandēja džeza standartus, tapa jauni džeza stila skaņdarbi. REO priekšnesumā džeza mūzika pirmoreiz skanēja no oficiālas lielās estrādes, tā koncertdarbība aptvēra visu PSRS, tuvējās sociālistiskās ārvalstis. Kolektīvs aktīvi piedalījās Latvijas kultūras pārstāvniecības pasākumos, draudzības dienās. No gada 12 mēnešiem gandrīz pusi REO atradās izbraukumos, sniedzot apmēram 170 koncertus.

Problēmas orķestra darbā radīja nemitīgās mūziķu sastāva maiņas, mainījās dziedātāji, bija jāņem vērā obligātās prasības par padomju dziesmu iekļaušanu repertuārā, kas veidojās neviengabalains arī saistībā ar estrādes žanram obligātajiem deju, akrobātikas, skeču numuriem. Par spīti šiem ierobežojumiem REO mākslinieciskie vadītāji prata sabalansēt jaundarbus ar nodevām sistēmai, kolektīvs ar savu augsto māksliniecisko sniegumu bija viens no populārākajiem un labākajiem estrādes orķestriem PSRS. Tā instrumentālisti bija mūzikas skolu, konservatorijas audzēkņi un absolventi, kas nodrošināja augstu priekšnesuma līmeni.

R. Paula vadības posmā REO pakāpeniski kļuva par viņa daiļrades laboratoriju, virzoties prom no džeza un, saskaņā ar pasaules mūzikas modes tendencēm, kļūstot par mazāka sastāva mobilu ansambli. 70. gadu 1. pusē lielo orķestru laiks ne tikai Latvijā pakāpeniski beidzās, dodot vietu vokāli instrumentālajiem ansambļiem.