Zdzislava tēvs, polis Baromejs Romanovskis, bija skaļas balss īpašnieks, māte Dārija – vāciete. Viņas tēvam – baltkrievam Mamonovam – Liepājā piederēja restorāns Hotel Monopol. Ģimenē auga trīs bērni, ikdienas sarunas notika poliski un vāciski. Zdzislavs 1943. gadā sāka mācīties Liepājas Brāļu draudzes nama skolā, tur apguva latviešu valodu. 1944. gadā Romanovski devās bēgļu gaitās uz Vāciju, kur dzīvoja Dārijas radi. Zdzislavs mācījās Altštrēlicas vietējā skolā, taču pilsētiņu ieņēma padomju karaspēks un ģimenei steigšus bija jāatgriežas Latvijā.

Dziedoņa bērnība aizritēja pieticīgos materiālos apstākļos, vecāki izšķīrās. Z. Romanovskis divus gadus mācījās Liepājas poļu skolā, tad Liepājas Poruka 1. septiņgadīgā skola. Viņam labi veicās ģeogrāfijā un sportā, grūtības sagādāja latviešu valoda. Bērnībā Zdzislavs par mūziku neinteresējās. 6. klasē zēns pievērsās filatēlijai, kas kļuva par hobiju mūža garumā.

1950. gadā Z. Romanovskis iestājās Liepājas 1. vidusskolā. Māte viņam uzdāvināja velosipēdu, un turpmāk riteņbraukšanā viņš sasniedza labus rezultātus, ieguva republikas jaunatnes čempiona titulu, piedalījās arī Vissavienības mēroga sacensībās. Viņu ieinteresēja trenera darbs. Pēc kursiem Gruzijā Z. Romanovskis atgriezās Liepājā, saņēmis riteņbraukšanas trenera diplomu, un sāka trenēt pilsētas izlasi. Tās sastāvā bija arī Liepājas kartonāžas fabrikas darbiniece Aina Liepa, ar kuru Z. Romanovskis 1956. gadā apprecējās, piedzima meita Anita.

Pēc balss lūzuma Z. Romanovskis ieguva zemu, patīkamu tembru, līdzīgu tolaik populārajam amerikāņu dziedonim Polam Robsonam. To ievēroja klasesbiedrs Jānis Birzkops, kurš paralēli mācījās arī mūzikas vidusskolā, un pierunāja draugu dziedāt. 11. klasē, lai savāktu naudu ekskursijai, klase sarīkoja vakaru ar dziesmām un dejām. Tajā, J. Birzkopa pavadīts, uzstājās arī Zdzislavs. Viņa priekšnesumu dzirdēja skolas kora diriģents Valdis Vikmanis un uzaicināja puisi mācīties Liepājas mūzikas vidusskolā, kur bija direktors.

1954. gadā, pabeidzis Liepājas 1. vidusskolu, Z. Romanovskis iestājās Liepājas Pedagoģiskā institūta Fizikas un matemātikas fakultātē, kā arī Liepājas mūzikas vidusskolas vokālajā klasē (1954–1959; pedagogi Elmārs Majors un Erna Kukaine-Latiševa). Vidusskolā apgūta vijoles un klavieru, vēlāk individuāli arī ģitāras spēle. Mācoties Pedagoģiskajā institūtā, Z. Romanovskis dziedāja vietējā ansamblī (vadītāji Zenta Minde, Voldemārs Bergfrīds). Pēc augstskolas beigšanas (1958) Z. Romanovskis sāka strādāt par matemātikas skolotāju Liepājas vakara vidusskolā.

60. gadu sākumā Liepājas kultūras namā izveidoja estrādes orķestris (LEO, vadītājs Aristids Tiltiņš), par tā solistu kļuva Z. Romanovskis. 1963. gadā ar LEO dziedonis uzstājās 1. Republikas estrādes kolektīvu un dziedātāju konkursā Rīgā, kur viņam uzmanību pievērsa toreizējais REO muzikālais vadītājs un galvenais diriģents Egils Švarcs. Sekoja uzaicinājums strādāt Latvijas PSR Filharmonijā. Z. Romanovskis dziedāja Aleksandra Kublinska izveidotajā vokāli instrumentālajā ansamblī “Rīga” (1963–1965), kur soliste bija arī Margarita Vilcāne. Repertuārā bija latviešu, padomju, ārzemju autoru dziesmas. Z. Romanovskis dziedāja arī vācu un krievu valodā.

No 1965. gada viņš bija liepājnieks, kurš tā arī nepārcēlās uz dzīvi galvaspilsētā, kur viņam bija iedalīta istaba kopmītnē, dziedāja REO (1965–1975). REO vadību uzņemoties Raimondam Paulam, Z. Romanovska repertuārā nonāca virkne ļoti nozīmīgu šī komponista dziesmu, jo sevišķu publikas atzinību guva himniskā dziesma “Baltijas jūra”. Z. Romanovska balsij rakstītas dziesmas “Dziesma nenosalst”, “Liepājai” un “Zilā”, taču R. Paula autorskaņuplatēs tās iedziedāja citi solisti, jo skaņu režisori kritizēja Z. Romanovska dikciju un intonāciju, kaut gan solists bija klausītāju ļoti iemīļots.

60. gados Z. Romanovskis dažkārt uzstājās arī kopā ar LEO, piemēram, 1964. gada vasarā, kad tika atklāta koncertestrāde “Pūt, vējiņi”. Togad notikušajā Baltijas republiku estrādes kolektīvu salidojumā Liepājā viņš atzīts par labāko dziedātāju. Spēlfilmā “Tobago maina kursu” (režisors Aleksandrs Leimanis, 1965) Z. Romanovskis iedziedāja Ģederta Ramana komponēto “Romanci”. Koncertiem viņš iestudēja arī Padomju Savienībā populārā dziesminieka Vladimira Visocka (Владимир Семёнович Высоцкий) dziesmas.

Kopā ar REO Z. Romanovskis koncertēja Latvijā un Padomju Savienībā, uzstājās VDR, Čehoslovākijā, Polijā, Ungārijā, Somijā u. c. valstīs. No 60. gadu nogales koncertos Z. Romanovskis pats spēlēja ģitāru, nereti uzstājās svītrainā jūrnieka kreklā, izpildīja jūras tēmai veltītas dziesmas no populārā vācu dziedoņa Fredija Kvinna (Freddy Quinn) repertuāra, dziedāja valsi “Ēdelveiss” no filmas “Mūzikas skaņas” (The Sound of Music, režisors Roberts Vaiss, Robert Earl Wise, 1965). Pēc REO likvidēšanas Z. Romanovskis dziedāja Jāņa Sildega vadītajā Carnikavas zvejnieku kolhoza ansamblī “Sono” (1976–1985). Arī tad solista galvenais ampluā bija zvejas vīrs ar ģitāru rokā, repertuārs bija saistīts ar jūras tēmu, notika koncerti Latvijā un aiz robežām.

1986. gadā Z. Romanovskis beidza skatuves gaitas, atgriezās Liepājā, kur atkal pievērsās pedagoga darbam, vēlāk devās pensijā. Dziedātājs saskaitījis, ka uzstājies 6000 koncertos, turpmāk publiski dziedāja reti, vien īpaši nozīmīgos sarīkojumos.

21. gs. viens no nozīmīgākajiem priekšnesumiem skanēja festivāla “Liepājas dzintars” 30. jubilejas sarīkojumā 19.08.2006. Pēdējā lielā uzstāšanās notika Māras Krievkalnes jubilejas koncertā Mārupē (2014).

Z. Romanovska spēcīgā basa balss savienojumā ar akadēmiskā vokālista izglītību un lielu skatuvisko pievilcību bija unikāla parādība latviešu estrādes mākslā. Sasniegt augstākās virsotnes kavēja godkārības un ambīciju trūkums. Savu dziedāšanu liepājnieks uzskatīja par darbu, kuru veica ļoti godprātīgi un apzinīgi, taču nezaudējot līdzsvaru starp mūziku un ikdienas dzīvi.

Tikai trīs Z. Romanovska ieskaņotas dziesmas – “Baltijas jūra”, “Vecā jūrnieka stāsts” un “Zēns paņēma līgaviņu” izdotas R. Paula 60. gadu nogales autorskaņuplatēs, atkārtoti izdotas 21. gs. dažādās izlasēs un citur. Par godu savai 70 jubilejai (2006) dziedātājs apkopoja savus koncertierakstus albumā ar 14 dziesmām, taču disks tirdzniecībā nenonāca, kļūstot par diskogrāfisku retumu.