A. Kublinskis dzimis strādnieku ģimenē: tēvs Pēteris – cirka manēžas strādnieks, pēc tautības polis, dzimis Lietuvā, Biržos. Māte Vera bija Zasulauka manufaktūras strādniece, nākusi no Rietumbaltkrievijas. Aleksandrs ģimenē bija vecākais dēls, viņa divus gadus jaunākais brālis Mihails kļuva par ievērojamu teātra režisoru.

Aleksandra muzikālais talants mantots no tēvatēva, kurš bija vijolnieks un akordeonists, tēvs spēlēja ģitāru un mutes harmonikas. Tā kā mātes sapnis bija vecāko dēlu izskolot par mūziķi, jau četru gadu vecumā zēnam tika atrasts klavierspēles pedagogs. Par to kļuva pianists, profesors Valerijs Zosts. Beidzis pamatskolu, 1946. gadā A. Kublinskis iestājās Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas desmitgadīgajā (Emīla Dārziņa speciālajā) mūzikas vidusskolā, kur turpināja mācīties pie V. Zosta. Līdztekus mūzikai jaunais pianists aizrāvās ar sportu – spēlēja tenisu, piedalījās Vissavienības līmeņa sacīkstēs. Vēlāk nodarbojās ar galda tenisu.

Pēc Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas beigšanas A. Kublinskis sāka studēt Latvijas Valsts konservatorijas klavieru nodaļā (1955–1956), taču nenokārtotu eksāmenu dēļ otrajā kursā tika izslēgts. Studiju gados viņš sāka spēlēt klavieres kinoteātrī Splendid Palace. Muzicēja arī t. s. Barankā – Autodarbinieku arodbiedrības kultūras namā (vēlāk “Vernisāža”), aizrāvās ar džezu, pakāpeniski apzinoties, ka neturpinās izglītību akadēmiskā pianisma jomā. Vienlaikus ar pianisma attīstību darbošanās izklaides žanrā prasīja attīstīt improvizatora dotības, kas veicināja virzību uz kompozīciju.

A. Kublinskis bija precējies četras reizes. Pirmā sieva bija dziedātāja Rita Liepa (laulībā dzimusi meita Harita), otrā – Ilona (viņai veltīta dziesma “Ilonija”), trešā – Jolanta (viņai veltīta skaņuplates “Jola” tituldziesma; laulībā dzimis dēls Aleksandrs (Sandris)), ceturtā – Dace Reinholde.

Pametis mācības, 1956. gadā A. Kublinskis kā pianists pievienojās Smoļenskas filharmonijas orķestrim un gadu ceļoja ar koncertiem pa Padomju Savienību, līdz tika iesaukts obligātajā karadienestā. Sekoja trīs armijas gadi, kuru laikā sacerēta pirmā dziesma “Sniegputenis”. Pirmos divus dienesta gadus viņš aizvadīja Bolderājā, artilērijas daļā, kur bija ansambļa vadītājs. Trešajā gadā nonāca Baltijas kara apgabala dziesmu un deju ansamblī un tika atvaļināts 1960. gada vasarā. Uzreiz pēc dienesta A. Kublinskis tika pieņemts pianista darbā Rīgas estrādes orķestrī (REO). 05.1961. viņš tika paaugstināts par REO vadītāju un diriģentu. 1962. gadā pārcelts par Latvijas PSR Valsts Filharmonijas pianistu koncertmeistaru.

1963. gadā A. Kublinskis Filharmonijā izveidoja jaunu vokāli instrumentālu ansambli “Rīga”. Tajā ietilpa instrumentālā grupa, solisti Margarita Vilcāne un Zdzislavs Romanovskis un sieviešu vokālais ansamblis. A. Kublinskis komponēja, bija ansambļa pianists, notika aktīva koncertdarbība – divos gados sniegti ap 300 koncertu, tostarp Igaunijā, Lietuvā, Baltkrievijā un citās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) republikās.

1965. gadā A. Kublinskis kļuva par populāra Ļeņingradas armēņu izcelsmes dziedātāja Žana Tatļana (armēņu Ժան Հարությունի Տատլյան) pavadošās grupas pianistu. “Ļenkoncerta” (Ленконцерт; Ленинградская концертная организация) paspārnē organizēto koncertu ietvaros A. Kublinskis aktīvi koncertēja visā PSRS.

1966. gada beigās mūziķis atgriezās Latvijā, tika pieņemts pianista darbā Latvijas PSR Filharmonijā, strādāja par vīru vokālā ansambļa konsultantu. 1967. gada vasarā četras A. Kublinska dziesmas vokālā kvarteta “Akkord” priekšnesumā krievu valodā izdotas mazajā skaņuplatē, to vidū bija “Noktirne” (Jura Brežģa vārdi), viena no populārākajām Rīgai veltītajām dziesmām līdz mūsdienām. Togad A. Kublinskis nokārtoja iestājeksāmenus Latvijas Valsts konservatorijas kompozīcijas nodaļā, taču jau 02.1968. mācības pārtrauca “sakarā ar darba apstākļiem”.

60. gadu nogalē A. Kublinska dziesmas nonāca Latvijas PSR Valsts Filharmonijas ansambļa “Eolika” repertuārā, viņš sevi pieteica par teātra mūzikas komponistu Andreja Upīša Drāmas teātra M. Kublinska veidotajās izrādēs “Mežonīgais kapteinis Kihnu Jens” (1967) un “Stārķa matemātika” (1972). 

A. Kublinskis bija festivāla “Liepājas dzintars” žūrijā (1967–1969), žūrijas locekļa pienākumus veica arī turpmāk un ne tikai Latvijā, bet arī Kauņas festivālā “Dzintara trompete”. Lietuvā 70. gadu sākumā ansambļa Aitvarai izpildījumā populāra kļuva A. Kublinska dziesma Kam atskyrei mus (“Kam šķīri mūs” – latviešu izpildītāja Sarmīte Lorence).

1970. gadā A. Kublinskis izveidoja estrādes ansambli “Baltijas balsis”, kas darbojās Jūrmalas pilsētas Priedaines kultūras namā. Par tā solisti kļuva 16 gadus vecā Velga Eisaka, vairākkārtēja republikas solistu konkursu laureāte, dziedāja arī Olafs Ozolītis, Ieva Lūkina un citi. Grupā kā instrumentālisti iekļāvās “Eolikas” mūziķi Zigmunds Lorencs, Boriss Rezņiks, Juris Griņevs un Vladimirs Plotkins, arī saksofonists Augis Kuņicks (Eugenijus Kunickas) no Lietuvas. Pēc pirmās programmas, kas ar panākumiem skanēja Latvijā, kā arī tika aizvesta pat uz VDR, sastāvs mainījās, jo “Eolikas” puišiem bija jāiet armijā.

1972. gada vasarā Lielajā Ģildē notika pirmie A. Kublinska autorkoncerti, kuros skanēja 12 dziesmas Latvijas Radio un televīzijas estrādes un vieglās mūzikas orķestra vokāli instrumentālā ansambļa un solistu – Viktora Lapčenoka, Andra Uļjanova, Fredija Reinberga, Mudītes Jaungailes un citu priekšnesumā. Dziesmas “Ilonija” notis A. Kublinskis uzdāvināja tolaik populārajam padomju dziedonim Muslimam Magomajevam (azerbaidžāņu Maqomayev Müslüm Məhəmməd oğlu), kurš to krievu valodā nodziedāja savā koncertā Rīgā 1972. gada rudenī. 1968. gadā M. Magomajevs krievu valodā ieskaņoja A.  Kublinska dziesmu “Atceries, jūra”. Tādu pašu dāvanu 1972. gadā saņēma populārais čehu dziedātājs Karels Gots (Karel Gott), kurš viesojās Latvijā.

1973. gadā A. Kublinskis zvejnieku kolhozā “Uzvara” izveidoja jauniešu grupu, kam deva nosaukumu “Jūrmalas balsis”, nolūkā popularizēt kūrortpilsētas Jūrmalas vārdu. Dalībnieku vidū bija jaunie mūziķi Harijs Užāns, Viktors Lazarevs, Konstantīns Dmitrijevs, Juris Usovs, Alīse Ozoliņa, Silga Milbreta, Mudīte Jaungaile, Iveta Groble, īslaicīgi arī Uldis Stabulnieks.

Turpmāk “Jūrmalas balsu” sastāvs bieži mainījās – līdz 1977. gadam ansamblī spēlējuši un dziedājuši Imants Paura, Imants Vanzovičs, Viktors Zemgals, Vladimirs Sisojevs un citi. “Jūrmalas balsis” aktīvi koncertēja, kļuva par festivāla “Jūras pērle-74” laureātiem. Tolaik A. Kublinska daiļradē spilgti ieskanējās jūras un zvejnieku tēma, tapa dziesmas “Lašu laiks”, “Jūrmalas zvejnieku dziesma” un citas. 1976. gadā “Jūrmalas balsis” pārstāvēja Latviju festivālā “Dzintara trompete” (speciālbalva par labāko idejiski māksliniecisko repertuāru). 70. gadu beigās komponists strādāja par konsultantu Emīla Melngaiļa Tautas mākslas namā, turpināja koncertēt.

80. gadu sākumā A. Kublinskis kā muzikālais konsultants sadarbojās ar Liepājas zvejnieku kolhoza “Boļševiks” estrādes orķestri “Neptūns”, ar ko notika vairāki kopīgi koncerti. Virkni jūras tēmai veltītu dziesmu viņš sacerēja Lielupes restorāna “Bura” ansamblim. Vairākas dziesmas ieskaņotas Latvijas Radio, par to izpildītājiem kļuva Aivars Brīze (“Septiņas māsiņas”, “Mazais zēns”), Ingus Feldmanis (“Vasarai aizejot”, “Kredo” u. c.).

1982. gadā atjaunojās komponista sadarbība ar ansambli “Eolika”. 1984. gadā sacerēta dziesma “Zemeņu lauks”, kuras vārdu autore Dagnija Dreika bija redzējusi tāda pat nosaukuma zviedru režisora Ingmara Bergmana (Ernst Ingmar Bergman) spēlfilmu (Smultronstället, 1957), iedvesmojās arī no The Beatles slavenā skaņdarba Strawberry Fields Forever. A. Kublinskis dziesmas notis aizsūtīja Džona Lenona (John Winston Lennon) dzīvesbiedrei Joko Ono (Yoko Ono), pretī saņemdams foto ar autogrāfu. Dziesmu “Zemeņu lauks” ansamblis atskaņoja XII Vispasaules jaunatnes un studentu festivālā Maskavā (1985) latviešu, krievu un angļu valodā. Dziesmas vārdus angļu valodā atdzejoja Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) dzīvojošais latviešu dzejnieks Olafs Stumbris, kad viņš atpūtās Jūrmalā. “Zemeņu lauks” izdota 1985. gadā grupas “Eolika” skaņuplatē “Pasaule, pasaulīt”. “Eolikai” sacerētas arī dziesmas “Sapņu sala”, “Spingālīši Vecrīgā” un citas.

1987. gadā A. Kublinskis piedalījās Maskavas Centrālās televīzijas videoierakstā raidījumam par PSRS Tautas skatuves mākslinieku Māri Liepu, ar kuru viņu saistīja draudzība kopš kopīgām mācību gaitām E. Dārziņa mūzikas vidusskolā – M. Liepa nodziedāja A. Kublinska dziesmu “Ai, gundegas!”. Tā paša gada vasarā notika mūziķa autorkoncerti Dzintaru koncertzālē, kur piedalījās solisti Žoržs Siksna, Iveta Kalniņa, ansamblis “Eolika”, pats A. Kublinskis nodziedāja piecas dziesmas. 80. gadu 2. pusē oficiālās darba gaitas A. Kublinskis noslēdza kā pianists Leonīda Zahodņika vokālajā studijā VEF Kultūras pilī. 80. gadu nogalē A. Kublinskis koncertēja kopā ar solistiem (Nora Bumbiere, Žoržs Siksna), aktrisi Svetlanu Bless, dzejnieku Valdi Artavu un citiem pa Latvijas kolhoziem un kultūras namiem.  

Arī šajā desmitgadē A. Kublinskis turpināja aktīvi komponēt. Par partneriem dzejas jomā kļuva Astrīda Tabūne (“Rotaļkuģis”, “Ej projām, vientulības meita“, “Albatross” u. c.) un Arnolds Auziņš (“Esmu dzimis Āgenskalnā”, “Mazais”, “Eņģel sirmais” u. c.).

90. gados tapuši arī speciāli veltījumi “Aldara” (“Aldara alus”) un “Cēsu alus” (“Trobelis Vendenē”) īpašniekiem, taču šīs dziesmas neiekaroja ne izpildītāju, ne klausītāju simpātijas. Pakāpeniski A. Kublinskis arvien vairāk attālinājās no skatuves, nedz komponēja, nedz spēlēja klavieres. 2003. gads līdz ar izlases kompaktdiska izdošanu, intervijām un Latvijas mūzikas ierakstu Gada balvas par mūža ieguldījumu saņemšanu nekļuva par pavērsienu mūziķa dzīves novakarē. Tā aizritēja vientulīgi, slimojot, bez radošas iedvesmas. Pēdējais sacerējums ir dziesma “Prātiņ, nāc mājās” ar paša A. Kublinska vārdiem (2009, iedziedājis Dainis Porgants).

A. Kublinskim raksturīga vienkārša, melodiski sirsnīga, nereti slāviskām intonācijām iezīmīga vokālā līnija. Jūtamas muzikālās ietekmes no franču šansona; skaņradis bija izteikts melodiķis – mazāk meklējumu harmoniju un formas jomā. Viņa pianisms bāzēts 50. gadu džeza svinga stilā, priekšnesumam allaž raksturīgs spilgts temperaments, lieliska tehnika. 20. gs. 60. un 70. gados A. Kublinskis kļuva par izcilu personību Latvijas populārajā mūzikā – darbojās kā muzikālo kolektīvu līderis, jaunu talantu atklājējs līdztekus arvien progresējošajai skaņraža meistarībai. Mūziķa daudzšķautņaino talantu bremzēja paša sarežģītais raksturs un bohēmiskais dzīvesveids, kas liedza gūt arī pienācīgu oficiālu atzinību.

1969. gadā komponists tika izvirzīts Latvijas Ļeņina Komjaunatnes prēmijai par jaunatnes tēmu risinājumu savās dziesmās, taču to nesaņēma. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, V šķira (2017).

A. Kublinskis ir apmēram 200 dziesmu autors, no kurām apmēram puse ieskaņotas. Sacerēta virkne instrumentālu skaņdarbu, piemēram, 80. gadu vidū instrumentāla miniatūra “Dialogs” – veltījums virtuozajam flautistam un saksofonistam Ivaram Birkānam.

Daļai dziesmu pirmās sacerētas melodijas, vārdu radīšanā A. Kublinskis sadarbojās ar sava laika aktīviem dzejniekiem – J. Brežģi, Ziedoni Purvu, Hariju Heisleru, D. Dreiku. Viņa sacerējumu skaitā ir dziesmas ar Olgas Lisovskas, Skaidrītes Kaldupes, Olafa Gūtmaņa un citu dzejnieku vārdiem.

Slavenākās A. Kublinska dziesmas ir “Noktirne”, “Zemeņu lauks”, “Minikleitiņa”, “Lielais Lācis”, “Ābeles zied”, “Vecā bāka” un citas. Viņa melodijas skandējuši redzamākie Latvijas dziedātāji: M. Vilcāne, N. Bumbiere, V. Lapčenoks, Andris Daņiļenko, grupa “Eolika”, Rita Trence, savas dziesmas studijā iedziedājis arī pats A. Kublinskis.

Latvijas Radio raidījuma “Mikrofons” rīkotās aptaujas par gada populārāko dziesmu Latvijā rezultāti:

1985. gads – 4. vieta “Zemeņu lauks” (“Eolika”)

MP*, Aleksandrs Kublinskis. Estrādes dziesmas (“Eolika”). “Melodija”, Rīga, 1969.

MP, “Ilonija”. Rīga, 1973.

MP, “Jola”. Rīga, 1982.

CC**, “Mēs tiksimies”. Autorizdevums, Rīga, 1993.   

CD***, “Kolekcija”.  Baltic Records group, Rīga, 2003.

* mazā skaņuplate

** kompaktkasete

*** kompaktdisks