U. Stabulnieka daiļrades nozīmi vislabāk raksturo dziesma “Tik un tā” (Māras Zālītes dzeja). U. Stabulnieks ir viens no retajiem Latvijas komponistiem, kurš pats savas dziesmas varēja nodziedāt vislabāk. Viņa priekšnesums bija radniecīgs franču šansonjē un bardiem–dziesminiekiem, kuru mūzikā vārds un intonācija ir tikpat svarīga kā melodija. U. Stabulnieks sacerējis estrādes un kora dziesmas, darbojies kā teātra un kino komponists.

Aktrises Veras un ierēdņa Vladislava ģimenē dzimušais U. Stabulnieks jau agri apliecināja savu muzikālo talantu. Sešu gadu vecumā viņš iestājās Emīla Dārziņa speciālās mūzikas vidusskolas zēnu kora klasē (1952–1963). Interesējās par literatūru, vidusskolas gados trenējās basketbolā. 16 gadu vecumā sāka spēlēt klavieres fabrikas "Rīgas tekstils" kluba ansamblī, vēlāk arī citos klubu ansambļos. 11. klasē kļuva par pianistu Profesionāli tehnisko skolu pārvaldes jauniešu džeza orķestrī (vadītājs Raimonds Pauls). 1963. gadā U. Stabulnieks iestājās Latvijas Valsts konservatorijas (LVK) kordiriģēšanas nodaļā (pedagogs Jānis Dūmiņš), turpat strādāja uz pusslodzi par koncertmeistaru, arī studiju laikā spēlēja klavieres klubu grupās.

1964. gada rudenī U. Stabulnieku iesauca armijā, viņš kļuva par karavīru ansambļa “Zvaigznīte” pianistu, vēlāk ansambļa vadītāju (1964–1967), oficiāli dienēja celtnieku vienībā. 1966. gadā “Zvaigznīte” izcīnīja 1. vietu padomju estrādes ansambļu festivālā “Kad tiekas draugi”, kas kļuva par vēlākā “Liepājas dzintara” aizmetni.

Mūziķis aktīvi pievērsās džezam, U. Stabulnieka vadītais “Zvaigznītes” džeza kvartets (U. Stabulnieks – klavieres, Gunārs Rozenbergs – trompete, Valdis Eglītis – bass, Dzintars Beķeris – sitamie instrumenti) kļuva par Tallinas džeza festivāla diplomandiem (1967) un saņēma Polijas džeza federācijas speciālbalvu, viņu priekšnesums tika izdots skaņuplatē. 1967. gadā “Zvaigznīte” piedalījās spēlfilmā “Elpojiet dziļi” (režisors Rolands Kalniņš), atskaņojot Imanta Kalniņa dziesmas (solists Pauls Butkēvičs) – ansamblis ieguva 1. vietu festivālā "Liepājas dzintars ‘67”.

Armijas gados U. Stabulnieks sāka komponēt, tapa instrumentāli skaņdarbi un pirmā dziesma “Tu gribēji, lai dāvāju tev rozes” (Kārļa Ziediņa vārdi). Atgriezies no armijas, 1968. gadā U. Stabulnieks atsāka studijas LVK un Rīgas Vagonbūves rūpnīcas klubā izveidoja ansambli, komponēja arī vietējam Tautas teātrim, sāka strādāt LPSR Radio un televīzijas estrādes un vieglās mūzikas orķestrī par pianistu – koncertmeistaru. 1969. gadā U. Stabulnieks pievienojās tobrīd jaundibinātajam kamerkorim “Ave Sol”, ar kuru kopā apceļotas tālas un tuvas zemes.

70. gadu sākumā ievērību izpelnījās U. Stabulnieka estrādes dziesmas – “Labā dziesma” (Nora Bumbiere un Ojārs Grinbergs), “Miglas blūzs” (Viktors Lapčenoks), kas izdotas estrādes dziesmu izlases skaņuplatēs. 1972. gadā, absolvējis kordiriģēšanas nodaļu, viņš otrreiz iestājās LVK, lai studētu kompozīciju. Uzņemts uzreiz 2. kursā, pēc gada mūziķis mācības pārtrauca. Par savu džeza tēmu “Balāde” viņš ieguva 3. godalgu starptautiskajā džeza tēmu konkursā Monako (1973), arī turpmāk savu talantu apliecināja džeza žanrā, tomēr aktīvāk izpaudās dziesmu un teātra (pirmais darbs – mūzika Valmieras teātra izrādei “Aug buciņš, lauž radziņus, režisors Edmunds Freibergs, 1973), vēlāk arī kinomūzikas jomā. 1974. gadā U. Stabulnieks īslaicīgi pievienojās Aleksandra Kublinska grupai “Baltijas balsis”, kā arī neilgu laiku bija ansambļa “Suvenīrs” muzikālais vadītājs Ādažos. Vienlaikus kā solodziedātājs Uldis sevi atrada un ierakstos, kā arī koncertos iespaidīgi sevi apliecināja.

1975. gadā izdota pirmā U. Stabulnieka mazā autorskaņuplate “Neskaramam nepieskaros”, gada beigās pēc Margaritas Vilcānes un O. Grinberga iniciatīvas tika izveidots Latvijas PSR Valsts filharmonijas ansamblis (vēlāk – “Tip Top”), par kura vadītāju kļuva U. Stabulnieks (līdz 1979. gadam). Ansambļa vajadzībām radīts un ieskaņots daudz populāru melodiju, vairāki dziesmu cikli (“Grīziņkalna zēni”, “Meža dziesmas”, “Rīgas dziesmas” u. c.). Notika aktīva koncertdarbība, ne vienmēr komponists piedalījās ansambļa priekšnesumos, jo paralēli turpināja darbu orķestrī.

Kopā ar aktrisi Dzintru Klētnieci tika iestudēta Aleksandra Čaka dzejas un dziesmu programma, 1977.–1980. gadā tā izrādīta 36 reizes Rīgā, Liepājā un citās pilsētās. 1978. gadā U. Stabulnieks tika uzņemts LPSR Komponistu savienībā. 1979. gadā ar komponista mūziku uzņemta koncertfilma “Dziesmas Rīgai”.

80. gados aktivizējās LPSR Radio un televīzijas estrādes un vieglās mūzikas orķestra koncertdarbība, tās ietvaros U. Stabulnieks muzicējis Šrilankā, Grieķijā. 1987. gadā piedalījās koncertos Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) un Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) sabiedrības pārstāvju un vadītāju tikšanās ietvaros Čatokvā (ASV). Katru gadu komponists sacerēja apmēram 20 dziesmu.

1981. gadā U. Stabulnieka dziesma “Tik un tā” ierindojās Latvijas Radio raidījuma “Mikrofons” rīkotās aptaujas par gada populārāko dziesmu Latvijā 2. vietā un kļuva par vienu no latviešu neatkarības atjaunošanas priekšvēstnešiem, pats U. Stabulnieks – par sirdsapziņas, dzimtās zemes mīlestības un Dieva dota talanta zīmi.

1985. gadā izdota skaņuplate “Tik un tā”, kur līdztekus estrādes dziesmām iekļauta arī mūzika no izrādes “Velna māceklis” (režisors E. Freibergs).

1986. gadā Valsts Rīgas operetes teātrī iestudēta U. Stabulnieka dziesmuspēle “Svētki daudzskaitlī” (Kārļa Pamšes librets, mūzika izdota skaņuplatē, 1987).

1986.–1987. gadā Lielajā Ģildē notika komponista autorkoncerti ar Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas zēnu kora, Latvijas Radio un televīzijas bigbenda un solistu piedalīšanos.

1989.–1990. gadā U. Stabulnieks uzstājās trimdas tautiešu auditorijā ASV, Austrālijā, Eiropā.

1991. gadā U. Stabulnieks uzsāka pianista darbu restorānā, ko turpināja vairāk nekā 10 gadus, paralēli fragmentārai koncertdarbībai dažādos sastāvos. Komponists ieskaņoja savus jaundarbus Latvijas Radio studijā, sadarbojās ar M. Vilcāni (cikls “Vecos šlāgerus klausoties”, 1992), izdota U. Stabulnieka dziesmu izlase (1993). 50 jubileju 1995. gadā skaņradis atzīmēja ar jubilejas koncertu Mākslas darbinieku namā, kam sekoja teātra mūzikas koncerts Nacionālajā teātrī. Par ieguldījumu Latvijas mūzikā U. Stabulniekam togad pasniegta mūzikas izdevniecības “Mikrofons” speciālbalva “Vecais zaldāts”.

Līdz ar Latvijas Radio un televīzijas bigbenda likvidēšanu (1995) komponistam vairs nebija iespēju ieskaņot savus jaundarbus, viņš turpināja muzicēt Vecrīgas klubos (“Karakums”, “Vernisāža” u. c.). Radošā mūža pēdējos gadu desmitos mūziķis lielākoties darbojās kā pianists izklaides vietās (Otto Švarca restorāns, Ģipša fabrikas restorāns), valdzinot ar priekšnesuma filozofisko dziļumu. Par pēdējo U. Stabulnieka darbu teātrī kļuva mūzika Laura Gundara lugai “Truša dziesma”, kas iestudēta Liepājas teātrī “Mūris” 2000. gadā. Spaidīgos materiālos apstākļos komponists nerada ierosmi jaunu skaņdarbu radīšanai, saasinājās veselības problēmas.

2002. gadā tapa jauns dziesmas “Tik un tā” ieskaņojums popmūzikas zvaigžņu un paša autoru sniegumā. Togad izdota U. Stabulnieka dziesmu izlase “Tik un tā” sērijā “Latviešu populārās mūzikas klasika” (izdevējs MicRec). 30.11.2005. notika U. Stabulnieka 60. jubilejai veltīts koncerts Mazajā ģildē, kur dalībnieku vidū pie klavierēm bija komponists, dziedāja Ieva Akuratere, kamerkoris "Kamēr..." Māra Sirmā vadībā. Sekoja radošs pacēlums, kas īstenojās jaunu dziesmu albumā, kas tapa Latvijas Radio studijā paša autora priekšnesumā. Skaņdarbi izdoti jau pēc komponista nāves CD “Es mīlu dzīvi skaisto”, kas uzvarēja kategorijā “Gada autordziesmu albums ‘2012” Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvā.

Pēc ilgas un smagas slimības U. Stabulnieks mūžībā aizgāja 2012. gada 27. septembra rītā. Tā paša gada 25.11. piemiņas koncertā Rīgas Kongresu namā viņa skaistākās dziesmas izdziedāja draugi un kolēģi – M. Vilcāne un O. Grinbergs, Igo, Ira Krauja, Jānis Stībelis un citi.

U. Stabulnieks, kura personā apvienojās vairāki spilgti talanti – komponists, pianists, dziedātājs – ieņem īpašu vietu latviešu mūzikā gan kā autors, gan interprets. Viņa daiļrade pazīstama tālu aiz Latvijas robežām, dažādu ansambļu un kolektīvu sastāvā U. Stabulnieks daudz koncertējis ārzemēs. Viņa skaņdarbiem raksturīgs latviskums, iedziļināšanās dzejas niansēs, dziļums un interpretācijas nesamākslotība. U. Stabulnieks savā rāmajā, bet lokanajā un vīrišķīgajā balsī savu dziesmu ieskaņojumus padarījis par šedevriem, kam vairs nav līdzīgu interpretu.

Par mūziku P. Putniņa lugas “Ar būdu uz baznīcu” iestudējumam Latvijas Nacionālajā teātrī (režisors E. Freibergs, 1987) U. Stabulnieks saņēma Andreja Pumpura prēmiju. Par devumu teātra mākslas žanrā un par teātra mūzikas koncertu Latvijas Nacionālajā teātrī – Latvijas Lielo mūzikas balvu (1995), par dziesmu “Tik un tā” – Autortiesību bezgalības balvu (2004). 2007. gadā U. Stabulnieks saņēmis Aleksandra Čaka balvu, 2011. gadā viņam par nopelniem Latvijas kultūrā, spilgtu radošā mūža ieguldījumu latviešu mūzikā un teātra mūzikas attīstībā piešķirts Atzinības krusts, IV šķira.

U. Stabulnieka daiļrades izteiksmei raksturīgs izcils, reizēm deklamatorisks melodisms apvienojumā ar plastisku, reizēm džeza ietekmētu harmoniju. Par raksturīgāko formu kļuva dziesma – solo un kora, radīts daudz instrumentālās mūzikas.

Komponista paša priekšnesumā plašu atzinību guvušas viņa dziesmas “Solījums”, “Andersenam”, “Zvaigžņu zaglis”, “Es mīlu dzīvi skaisto”, “Sudraba mākonis”, “Lūgšana visiem svētajiem” un citas. U. Stabulnieka mūzikā pārstāvēts plašs dzejnieku loks: A. Čaks, Ojārs Vācietis, Pēteris Zirnītis, Jānis Peters, Uldis Bērziņš, Egils Plaudis, Kaspars Dimiters un citi. U. Stabulnieka kompozīcijas bijušas redzamāko Latvijas estrādes solistu repertuārā.

Latvijas Radio raidījuma “Mikrofons” rīkotās aptaujas par gada populārāko dziesmu Latvijā rezultāti:

1980. gads – 5. vieta "Par nesatikšanos” (Ingus Pētersons)

9. vieta "Nāk debesis" (Adrians Kukuvass)

1981. gads – 2. vieta "Tik un tā" (autors)

9. vieta "Paliec un neaizej" (M. Vilcāne)

18. vieta "Margarita" (autors)

1982. gads – 8. vieta "Solījums" (autors)

1984. gads – 19. vieta "Klusie avoti" (Rita Trence)

1985. gads – 15. vieta "Trijjūgs iz tumsas" (R. Trence)

22. vieta "Gaujai" (Žoržs Siksna)

1987. gads – 17. vieta "Dārza valsis" (R. Trence)

1989. gads – 5. vieta "Varbūt" (I. Akuratere)

Kopš 70. gadu sākuma U. Stabulnieks sacerējis mūziku apmēram 30 teātra iestudējumiem – Valmieras teātrī – "Udmurtijas vijolīte”, "Vīrs paliek vīrs”, "Eža kažociņš”, Dailes teātrī – "Orfejs", "Kā jums tīk”, Latvijas Nacionālajā teātrī – "Tas, kurš saņem pļaukas”, "Lielā Cerību stunda”, "Maija un Paija”, "Cietsirdīgās spēles”, "De Pretore Vinčenco”, "Svečturis” un citas, Liepājas teātrī – "Košļājamā komēdija”, "Vējiem līdzi”, Leļļu teātrī – "Dekamerons”, Jaunatnes un radio teātrī. U. Stabulnieka mūzika skanējusi dokumentālajā kino (pirmais darbs – "Četri meklē miljonu”, režisors Ansis Epners, 1979), spēlfilmās ("Svešās kaislības”, režisors Jānis Streičs, 1983; "Aizaugušā grāvī viegli krist”, režisors J. Streičs, 1986; "Dīvainā mēnessgaisma”, režisors Gunārs Cilinskis, 1987, u. c.), kā arī televīzijas uzvedumos ("Slepkavība pilī”, režisore Virdžīnija Lejiņa; "Vēja ziedi”, režisore Daina Dumpe, 1982, u. c.). Paliekoša vērtība piemīt arī U. Stabulnieka kora dziesmām, no kurām populārākās ir “Rīgai”, “Barons”, “Pie loga stikla”, “Baltijas jūra”.