1968. gadā N. Bumbieri pieņēma darbā Latvijas PSR Valsts Filharmonijā; vispirms viņa bija sieviešu vokālā ansambļa dalībniece, bet drīz vien sāka dziedāt solo. Pēc R. Paula iniciatīvas N. Bumbiere sāka dziedāt duetā ar REO solistu O. Grinbergu; par pirmo kopdarbu kļuva dziesma “Papu, saki mammai pats”, kas guva lielus panākumus. Duets ne tikai uzstājās koncertos, bet arī ieskaņoja šo un vēl dažas dziesmas – “Cik klusa nakts” (R. Pauls), “Veltījums skolai” (Ģederts Ramans), “Zvaigzne tumsā” (Aivars Krūmiņš), “Labā dziesma” (Uldis Stabulnieks). Tapa virkne nozīmīgu N. Bumbieres solo ieskaņojumu (“Kāpēc”, “Atvadas vasarai”, “Zib mūža rats” u. c.), kas iekļauti R. Paula pirmajās autorskaņuplatēs “Tev, mana labā”, “Teic, kur zeme tā” un citās. Viņas dziedājums “Mūķene un neticīgā” skanēja arī ļoti populārajā spēlfilmā “Vella kalpi” (režisors Aleksandrs Leimanis, 1970) ar R. Paula mūziku.
1971. gadā N. Bumbiere ieskaņoja Imanta Kalniņa “Dziesmu par dūdieviņu” – komponists vēlējās, lai viņa kļūst par viņa ansambļa solisti, taču šis palika pirmais un pēdējais viņu kopdarbs.
04.1971. par REO solistu kļuva V. Lapčenoks. Drīz vien izveidojās viņa un N. Bumbieres duets, par kura debiju kļuva dziesma “Savāda vasara” (R. Pauls). Tā duetam nesa klausītāju nedalītu sajūsmu un mīlestību, kas abus pavadīja visu turpmāko muzikālo ceļu. Drīz abi mākslinieki salaulājās.
Pedagoga Leonīda Zahodņika vadībā N. Bumbiere un V. Lapčenoks turpināja slīpēt vokālo meistarību. Pateicoties tai, R. Pauls, pametis REO (1971), viņus uzaicināja par sava jaunā ansambļa solistiem. Sākotnējais nosaukums “Studija” tika aizstāts ar “Modo” (1974). N. Bumbiere iestudēja apjomīgu un sarežģītu, žanriski plaša spektra repertuāru – no džezroka līdz ziņģēm.
Paralēli aktīvajai koncertdarbībai dziedātāja daudz strādāja ierakstu studijā. N. Bumbieres ieskaņojumi izdoti R. Paula dziesmu skaņuplatēs, klajā nāca arī albums “Dzied Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks” (1975) ar dažādu autoru (R. Pauls, Gunārs Šimkus, Vilnis Šmīdbergs) dziesmām, kam sekoja skaņuplate “Vēl nav par vēlu” (1978) ar R. Paula un Zigmara Liepiņa dziesmām. 70. gados N. Bumbiere ieskaņojusi arī Gunāra Freidenfelda (“Ūdensnesējs”), Jāņa Sildega (“Reiz manā bērnībā”), Z. Liepiņa (“Ķiršu lietus”, “Vēl nav par vēlu”) u. c. skaņražu sacerējumus.
Divreiz N. Bumbieres izpildītās R. Paula dziesmas uzvarēja Latvijas Radio raidījuma “Mikrofons” aptaujā par populārāko estrādes dziesmu Latvijā – “Mēmā dziesma” (duetā ar V. Lapčenoku, 1976) un “Par pēdējo lapu” (1977). Dziedātāja ar panākumiem piedalījās starptautiskajos popmūzikas dziedoņu konkursos Drēzdenē, Rostokā, Maskavā, Sopotā, koncertēja ārvalstīs, Padomju Sociālistisko Republiku Savienības republikās, uzstājās radio un televīzijas (TV) pārraidēs, kā arī filmējās dziedātājas lomā spēlfilmā “Dāvana vientuļai sievietei” (režisors Ēriks Lācis, 1973).
