G. Freidenfelda mūziķa mūžs aizritējis kopā ar džeza orķestri “Armatūra” un Rīgas estrādes orķestri (REO), karavīru ansambli “Zvaigznīte”, kā arī vadot ansambļus “Prauli”, “Ceļavējš”, “Ādaži”, bērnu ansambli “Vējupīte”, 21. gs. – ar Ādažu vīru vokālo ansambli.

Dzimis strādnieku ģimenē, G. Freidenfelds uzauga Bolderājā. Pirmie mūzikai pievērsās viņa vecākie brāļi, kuri spēlēja akordeonu un trompeti un ierādīja Gunāram pirmos akordus. Rīgas 19. vidusskolā, kur mācījās Freidenfeldi, darbojās pūtēju orķestrī, kurā savā laikā spēlēja gan vidējais brālis Edgars, gan savas mūziķa gaitas sāka arī Gunārs. Vēlākos gados viņi kopā ar vecāko brāli Imantu un radiniekiem izveidojas ģimenes kapelu. Vēlāk Gunārs kļuva par Bolderājas džeza orķestra dalībnieku, spēlēja arī apkaimes ballītēs. 1956. gadā jaunieti uzņēma Emīla Dārziņa speciālās mūzikas vidusskolas trompetes klasē (pedagogs Zigurds Šmits), pēc kuras absolvēšanas (1960) sekoja studijas Latvijas Valsts konservatorijas pūšaminstrumentu nodaļā (pedagogs Kārlis Ozols).

1961. gadā G. Freidenfelds kļuva par trompetistu Ivara Mazura vadītajā Rīgas Elektromehāniskās rūpnīcas kultūras nama džeza orķestrī “Armatūra”, kur tapa pirmie aranžējumi. Tos pamanīja toreizējais REO galvenais diriģents Egils Švarcs, kurš uzaicināja G. Freidenfeldu pievienoties REO (1963). Šajā orķestrī G. Freidenfelds pilnveidojās ne tikai kā instrumentālists, bet arī aranžētājs un komponists.

1965. gadā pēc konservatorijas beigšanas G. Freidenfelds uz gadu tika iesaukts dienestā, kuru kā celtnieks betonētājs aizvadīja karavīru ansambļa “Zvaigznīte” rindās, slīpējot džeza spēles iemaņas. Pēc atgriešanās līdz 1973. gadam mūziķis darbojās REO sastāvā, kādu laiku vadīdams arī REO sieviešu vokālo ansambli, kura dalībniece Margita Urķe kļuva par G. Freidenfelda dzīvesbiedri.

60. gadu nogalē sākās aktīvs skaņraža darbs, par pirmo spožo panākumu 70. gadu sākumā kļuva dziesmas “Zilos svārkos meitene” (izpildītājs Andrejs Lihtenbergs) un “Skopa vīra kāzas” (izpildītājs Viktors Lapčenoks). Tām sekoja Margaritas Vilcānes izpildītie hiti “Taču” un “Kaktuss”. Kompozīcijas tehniku G. Freidenfelds izkopa, otro reizi iestādamies konservatorijā, kur vairākus gadus (1973–1975) mācījās pie skaņraža Ģederta Ramana.

Pēc REO likvidēšanas (1975) par mūziķa nākamo darba vietu kļuva Emīla Melngaiļa tautas mākslas nams, kur G. Freidenfelds vairākus gadus pildīja metodiķa pienākumus, bija pedagogs Kultūras darbinieku tehnikumā. Tobrīd mūziķis kļuva par konsultantu Tramvaju un trolejbusu pārvaldes kultūras nama ansamblim “Prauli”, vēlāk konsultējis arī grupas “Meloss” un “Vaidava”.

1976. gadā G. Freidenfelds kļuva par estrādes ansambļa “Ceļavējš” vadītāju. Ar šo ansambli tika izcīnīta 1. vieta festivālā “Dzintara trompete” 1978. gadā Lietuvā. Nākamais viņa vadītais kolektīvs bija kolhoza “Ādaži” ansamblis (1978–1982), kur tāpat kā iepriekš tika iestudētas G. Freidenfelda sacerētas dziesmas. No 1983. līdz 2009. gadam mūziķis bija Ādažu bērnu ansambļa “Vējupīte” muzikālais vadītājs kopā ar dzīvesbiedri, dziedātāju Margitu Freidenfeldi.

1982. gads bija pagrieziena punkts G. Freidenfelda dzīvē. Viņš uzsāka darba gaitas Latvijas Radio – sākotnēji mūzikas redakcijas mūzikas redaktora amatā. Koncertu programmu sastādīšanai sekoja patstāvīgas autorprogrammas, 90. gados G. Freidenfelds kļuva par Latvijas Radio 2 programmas mūzikas dienesta vadītāju, bet 1995. gadā pievienojās jaundibinātā Latvijas Radio 2 kolektīvam.

1991. gadā kā uzplaiksnījums pazibēja G. Freidenfelda sadarbība ar aktieri Rolandu Zagorski ciklā ar Friča Bārdas dzeju. Arī turpmāk noritējis aktīvs skaņraža darbs, nodrošinot ar repertuāru paša vadītos kolektīvus. G. Freidenfelda dziesmu un instrumentālo skaņdarbu skaits pārsniedz 200, neskaitot aranžējumus.

2008. gadā mūziķis sarīkoja 50 darba gadu jubilejas koncertturneju “Mana dziesma” ar populāru dziedātāju piedalīšanos, koncerti notika Ventspilī, Tukumā, Gulbenē, Dobelē, Talsos, ar noslēgumu Dzintaru koncertzālē 2017. gada pavasarī.

G. Freidenfelda dziesmas izpildījuši daudzi redzamākie Latvijas solisti: Nora Bumbiere, M. Vilcāne, Ojārs Grinbergs, V. Lapčenoks, Mirdza Zīvere, Aija Kukule, Normunds Rutulis, Olga Rajecka un citi. Daudz dziesmu komponēts bērniem, strādāts teātra jomā – sacerēta mūzika Valmieras teātra izrādēm: Annas Brigaderes “Sievu kari ar Belcebulu” (režisors Agris Māsēns, 1972), Augusta Kicberga “Ciema skroderis un viņa laimīgā loze” (režisors Pēteris Lūcis, 1983).

Padomju okupācijas gados izdotas divas mazās skaņuplates, 2000. gadā dienasgaismu ieraudzīja izlases albums “Kādēļ vēlu nāci tu” (dažādi izpildītāji), 2002. gadā izdots albums “Laimes laiks” (dažādi izpildītāji), kas ieguva nomināciju Gada labākais šlāgermūzikas albums. Ar G. Freidenfelda dziesmām klajā nāca grupas “Zeļļi” albums “Mana dziesma” (2006), kā arī albums “Piparkūku pipari” (bērnu vokālais ansamblis “Dzeguzīte” un Andris Daņiļenko, 2012).

G. Freidenfelda skaņraža devums Latvijas populārajā mūzikā ir plašs un daudzpusīgs – viņa komponētās dziesmas iegājušas žanra zelta repertuārā. Tas pats sakāms par viņa aranžējumiem, tāpat nozīmīgs bijis ieguldījums ansambļu organizēšanā, vadīšanā, repertuāra politikā, savulaik spoži skanēja G. Freidenfelda trompete. Kopš 20. gs. 70. gadiem G. Freidenfelds aktīvi piedalījies republikas populārās mūzikas procesu attīstībā kā metodiķis, vēlāk – Latvijas Radio mūzikas redaktors. Šai darbā mūziķis daudz paveicis popmūzikas izpētē un popularizēšanā. Darba periodā Latvijas Radio 2 lielu popularitāti guva G. Freidenfelda autorprogramma “Rupjmaize”, veltīta jaunākajiem šlāgermūzikas ierakstiem.

2001. gadā G. Freidenfelds saņēma Latvijas Mūzikas ierakstu balvu par mūža ieguldījumu, 2009. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, V šķira. Apbalvojuma "Goda ādažnieks 2016" laureāts.