Reizēm atsevišķi tika izdalīts džezs un vieglā mūzika. Ar otro tika saprasti lielu orķestru atskaņoti viegli uztverami melodiski skaņdarbi – no klasiskās mūzikas tēmām līdz popmūzikas hitiem. Par estrādes mūziku sauca arī attiecīgajā teritorijā un sociālpolitiskajā situācijā izplatītu ideoloģiski motivētu populārās mūzikas žanru, kura skanējumam piemita daļēja atbilstība citur izplatītajām popmūzikas (pop, easy listening) un šlāgermūzikas (Schlager) stilistikām. Nedaudz vienkāršojot – mūzikas žanrs, kas iemiesoja sociālisma popmūziku. Skanējuma ziņā tuvākais tā ekvivalents rietumvalstīs bija franču un itāļu tradicionālā, izteikti melodiskā popmūzika.
Estrādes mūzika bija adresēta visplašākajam klausītāju lokam, tai raksturīga vienkārša melodiskā, harmoniskā un intonatīvā valoda, uzsvērta, bet ne komplicēta ritmika un liriski optimistiski vai patriotiski (īpaši krievu estrādē) teksti. To izpildīja viens vai vairāki solisti vokālisti orķestra vai instrumentāla ansambļa pavadījumā. Vokālistiem bija izkoptas, labi nostādītas balsis, bet instrumentālais pavadījums veidoja neuzkrītošu balss fonu. Dziesmas sacerēja profesionāli komponisti, kuri tikai retos gadījumos bija arī to izpildītāji. Tekstu autori parasti bija profesionāli, politiskās sistēmas akceptēti dzejnieki. Kaut arī daudzi autori un izpildītāji sekoja pasaulē valdošajām tendencēm, estrādes mūzikai kopumā nebija raksturīgi spilgti un novatoriski jaunrades meklējumi, tā vairāk tiecās izmantot tradicionālus un “drošus” muzikālus paņēmienus.
