Imants Vanzovičs ir populārs 20. gs. 80. gadu latviešu dziedātājs, grupu “Modo”, “Opus” un Ulda Stabulnieka ansambļa solists, neparasta balss tembra – falseta īpašnieks.
Imants Vanzovičs ir populārs 20. gs. 80. gadu latviešu dziedātājs, grupu “Modo”, “Opus” un Ulda Stabulnieka ansambļa solists, neparasta balss tembra – falseta īpašnieks.
I. Vanzovičs muzikālās dotības mantoja no agri mirušā tēva Staņislava, kurš bija apguvis vijoles spēli un muzicēja lauku ballēs. Vecākais brālis Ēriks spēlēja ģitāru, un viņš aizveda I. Vanzoviču uz Limbažu bērnu mūzikas skolu, kur zēnu uzņēma klarnetes klasē. Desmit gadu vecumā I. Vanzovičs sāka spēlēt bungas Limbažu vidusskolas estrādes orķestrī, kuru vadīja Otto Amoliņš, spēlēja sitaminstrumentus Limbažu kultūras nama ansamblī, kurā arī dziedāja. Deju vakaros grupas Uriah Heep dziesma July Morning I. Vanzoviča priekšnesumā izpelnījās ovācijas, ansamblim notika arī izbraukuma koncerti.
Pēc 8. klases pabeigšanas Limbažu 1. vidusskolā I. Vanzovičs mēģināja iestāties Cēsu mūzikas vidusskolā, kur nebija brīvu vietu sitaminstrumentu nodaļā. Viņš devās uz Rīgu, tika uzņemts Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, bet skolu nepabeidza, jo sāka spēlēt bungas Ādažu grupā “Suvenīrs”.
1976. gadā bundzinieka amatu savā ansamblī “Jūrmalas balsis” I. Vanzovičam piedāvāja komponists Aleksandrs Kublinskis, sekoja dienests armijā – Rīgā, karavīru ansamblī “Zvaigznīte”, kur I. Vanzoviča balsi atzinīgi novērtēja toreizējais grupas vadītājs Zigmars Liepiņš. Viņš ieteica nevis turpināt spēlēt bungas, bet gan nopietni pievērsties balss skološanai, par pirmajiem I. Vanzoviča ieskaņojumiem kļuva Z. Liepiņa dziesmas “Ledus zieds”, “Dzintara dziesma” un vokalīze izrādei “Spartaks” Andreja Upīša LPSR Valsts akadēmiskajā drāmas teātrī (mūsdienās Latvijas Nacionālajā teātrī).
Pēc dienesta I. Vanzovičs pievienojās U. Stabulnieka vadītajam Latvijas PSR Filharmonijas ansamblim, kurā strādāja kā fona vokālists, dziedāja solo (“Tu nāksi pie manis”, “Apburtais ceļinieks” un citās), arī duetā ar dziedātāju Dzintru Piņķi; izpildīja U. Stabulnieka, ansambļa vadītāja Imanta Pauras dziesmas, apmeklēja dziedāšanas stundas pie Maigas Grietēnas.
1979. gada nogalē I. Vanzovičs sāka darbu Liepiņa vadītajā Filharmonijas grupā “Modo”, kur drīz vien izveidojās ļoti veiksmīgs duets ar dziedātāju Mirdzu Zīveri. Ar grupu notika aktīva koncertdarbība Latvijā, Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS), ārzemēs – Vācijas Demokrātiskajā Republikā (VDR), Čehoslovākijā un citās austrumbloka valstīs.
80. gadu sākumā, modē nākot disko stilam, I. Vanzovičs strauji izvirzījās par vienu no labākajiem un populārākajiem Latvijas dziedātājiem, veiksmes faktors bija viņa falsets, sasaucoties ar Rietumos populārās grupas Bee Gees skanējumu. Popularitātes augšupeja turpinājās arī 1982. gadā dibinātā Z. Liepiņa ansambļa “Opus” sastāvā (“Puķu nakts”, “Atmiņu nams” un citās). I. Vanzovičam kā solo māksliniekam vienlīdz labi padevās humoristiskas melodijas (“Ceļojums”, “Mans savādais draugs” un citas), tā dramatiskas un liriskas balādes (“Rīta aicinājums”, “Es dzīvoju tepat, starp jums”, “Vēja suns” un citas), pārsteidza ar aktieriskajiem dotumiem un atraisītību uz skatuves, oriģināliem koncerttērpiem.
1984. gadā uz ekrāniem iznāca muzikālā spēlfilma “Vajadzīga soliste”, vairākas tai sacerētās Z. Liepiņa un K. Dimitera dziesmas izpildīja I. Vanzovičs un M. Zīvere; tās ārpus spēlfilmas kļuva ļoti populāras.
80. gados I. Vanzovičs joprojām bieži uzstājās ārpus Latvijas. 1984. gadā notika “Opus” koncerti Maskavā ar dziesmām krievu valodā (K. Dimitera vārdus tulkoja dzejnieks Vladimirs Kostrovs, Владимир Андреевич Костров), lielu uzmanību tajos piesaistīja tieši I. Vanzovičs kā neparasts, padomju estrādei neierasti spilgts estrādes dziedātājs. Vairākas šīs programmas dziesmas, ieskaitot “Tomēr jāpadomā”, “Tie nav joki” un citas, kļuva populāras PSRS, piedalījās Maskavas Centrālās televīzijas konkursā “Gada dziesma” (Песня года). 1985. gadā tās izdotas “Opus” skaņuplatē “Putešestvije” (Путешествие, 1985). 80. gadu vidū dziedātājs reizē ar kolēģi M. Zīveri uzsāka studijas Maskavas A. Lunčarska Valsts teātra institūtā (Государственный институт театрального искусства имени Анатолия Васильевича Луначарского), ko veiksmīgi absolvēja.
1987. gadā I. Vanzovičs un Z. Liepiņš devās uz Rostoku (VDR), kur piedalījās starptautiskajā popmūzikas konkursā “Cilvēki un jūra” (Internationale Liederfestival Menschen und Meer). 13 valstu konkurencē I. Vanzoviča izpildījumā Z. Liepiņa dziesma Love Time ieguva vairākas godalgas – par labāko dziesmu, labāko aranžējumu, publikas simpātiju balvu.
1988. gadā Z. Liepiņa un Māras Zālītes rokoperā “Lāčplēsis” I. Vanzovičs pārliecinoši atveidoja nozīmīgo Kangara lomu, kuru vairākkārt izpildīja arī turpmākos rokoperas atjaunojumos. 80. gadu beigās ansamblis “Opus” pārtrauca darbību.
Īslaicīgi 90. gadu sākumā Vanzovičs kā solists sadarbojās ar Uģa Prauliņa vadīto grupu “Vecās mājas”, ar kuru piedalījās festivālā “Liepājas dzintars ‘90”, uzstājās koncertos, ieskaņoja dziesmas “Akcelerācija”, “Dvēseļu valoda”, “Likteņdzirnas” un citas.
Dziedātājs VEF kultūras pilī (1990; 1991) sarīkoja pāris minifestivālus ar devīzi “Vecās mājas”, pulcējot kopīgos koncertos dažādu stilu mūziķus. 1991. gadā izveidojās sadarbība ar Latvijas Radio bērnu vokālo ansambli “Dzeguzīte” un komponistu Helviju Stengrevicu, tapa vairāki kopīgi ieskaņojumi, I. Vanzovičs piedalījās “Dzeguzītes” Ziemassvētku koncertos.
90. gados I. Vanzovičs darbojās kā reklāmas aģents, izveidoja firmu ImiShow – tā Latvijā pārstāvēja uzņēmumu, kas piedāvāja muzikālo strūklaku šovus, kā arī piedalījās Z. Liepiņa dziesmu pārskaņojumos deju versijās albumā “Vēl ir laiks” (1998).
Pievērsies uzņēmējdarbībai, I. Vanzovičs uz skatuves vairs neuzstājās; reizumis notika vien dažas uzstāšanās, piemēram, ar grupu “Opus” Hansa “Diskonaktī” (2005), Kangara lomā rokoperas “Lāčplēsis” uzvedumā Arēnā Rīga (2008); 2012. gada Z. Liepiņa jubilejas koncertos, kuros atdzima arī duets ar M. Zīveri.
2013. gadā savu 55. jubileju dziedātājs atzīmēja ar solokoncertu Dailes teātrī, tapa kopīga koncertprogramma ar mūziķi un komponistu Hariju Užanu.
2023. un 2024. gadā I. Vanzovičs piedalījās “Mikrofona” dziesmu aptaujas 55. jubilejas koncertos.
Dziedātājam ir bijušas vairākas laulības; otrajā piedzima divi dēli Ralfs un Aleksis, pēc tam laulība tika šķirta.
Spilgtās, unikālās balss, falseta īpašnieks, dziedātājs I. Vanzovičs bija viena no spilgtākajām skatuves zvaigznēm 20. gs. 80. gadu latviešu popmūzikā. Viņš izcēlās kā ar savu izcilo muzikālo talantu, tā eksplozīvo temperamentu priekšnesumos un drosmi skatuves tērpu izvēlē. Ansambļu “Modo” un “Opus” sastāvā I. Vanzovičs pabijis neskaitāmos koncertceļojumos tālu aiz Latvijas robežām; 90. gados viņš pārtrauca aktīvu muzikālo darbību.
I. Vanzoviča ieraksti izdoti grupu “Modo”, “Opus” skaņuplatēs, Z. Liepiņa dziesmu albumos, estrādes un popdziesmu izlasēs.
“Nakts” (duetā ar M. Zīveri), 11. vieta, 1979.
“Puķu nakts (“Modo”, duetā ar M. Zīveri), 4. vieta 1980.
“Ceļojums”, 6. vieta, 1982.
“Tomēr jāpadomā“ (“Opus”), 17. vieta, 1984.
“Dzejnieka karnevāls“ (“Opus”), 6. vieta, 1986.
“Sena kalpu dziesma“ (“Opus”), 4. vieta, 1987.
Daiga Mazvērsīte "Imants Vanzovičs". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/199695-Imants-Vanzovi%C4%8Ds (skatīts 04.05.2024)