Skaņu režisors Latvijas Radio un Vissavienības skaņuplašu firmas “Melodija” Rīgas studijā. No 1993. gada “Studio 55” īpašnieks, daudzu populāru dziesmu autors, darbojies kino, teātra mūzikas žanrā.

Būdams izcilās Vīgneru dzimtas pārstāvis, I. Vīgners bija apveltīts ar daudziem talantiem, kurus mantoja no tēva – diriģenta, komponista, orķestru vadītāja Leonīda Vīgnera, kā arī vectēva – diriģenta, folkloras vācēja, komponista Ernesta Vīgnera. 1945. gadā izveidoja Apdāvināto bērnu mūzikas skolu pie Latvijas Valsts konservatorijas (vēlāk Emīla Dārziņa speciālā mūzikas vidusskola), tur mācības sāka arī Ivars (pedagogs Valerijs Zosts). L. Vīgners dēlu ņēma līdzi uz mēģinājumiem Nacionālajā operā, vēlāk Radio. Kopš mazotnes I. Vīgners aizrāvās ar radiotehniku, fotografēšanu, apguva svešvalodas. Pēc mūzikas skolas absolvēšanas (1958) I. Vīgners mācības turpināja Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas (LVK) klavieru nodaļā (pedagogs Nikolajs Federovskis), mācījās kompozīciju pie Lūcijas Garūtas. Pēc tēva ierosmes I. Vīgners spēlēja sitamos instrumentus L. Vīgnera vadītajā, uz LVK studentu bāzes dibinātajā Jaunatnes simfoniskajā orķestrī (1957–1963).

Līdztekus akadēmiskajai muzikālajai izglītībai, I. Vīgners aizrāvās ar džezu. Jau vidusskolā kopā ar klasesbiedriem (Aleksandrs Pasters, Zigurds Rezevskis, vēlāk Aldis Amoliņš, Ivars Birkāns) izveidoja instrumentālo ansambli, radās pirmās kompozīcijas. 1962. gadā I. Vīgners tika ievēlēts jaundibinātā Rīgas džeza kluba padomē, tā rīkotajos koncertos uzstājās ar savu trio, spēlēja klavieres arī citos džeza ansambļos.

Laulībā ar tekstilmākslinieci Edīti Paulu-Vīgneri dzimis dēls Pauls; laulībā ar pianisti Ināru Vīgneri – dēls Ingmārs; laulībā ar Aiju Vīgneri –  meita Adriāna.

Pēc LVK beigšanas (1964) I. Vīgners gadu strādāja Cēsu mūzikas vidusskolā, pēc gada kļuva par pianistu–koncertmeistaru Nacionālajā simfoniskajā orķestrī (1965–1971, tolaik Latvijas Televīzijas un radio simfoniskais orķestris). I. Vīgneram pareģoja spožu koncertpianista karjeru, lieliski atskaņoti armēņu komponista Arama Hačaturjana (Արամ Խաչատրյան), Edmunda Goldšteina klavierkoncerti, Marģera Zariņa svīta “Grieķu vāzes”. 1965. gadā sacerēta pirmā kinomūzika (filma “Piektdien, sestdien, svētdien”, režisors Ivars Kraulītis), kā arī mūzika reklāmfilmai “Baltijas suvenīri”. Kā pianists I. Vīgners 1965. gadā piedalījās Tallinas džeza festivālā kvarteta (Raimonds Raubiško, Aivars Zītars, Einārs Raibais) sastāvā. 60. gadu 2. pusē mūziķis regulāri apmeklēja Tallinas džeza festivālus, piedalījās džemsesijās.

Džeza improvizācijas skola veicināja komponista talanta izaugsmi. 60. gadu vidū ievērību guva pirmās I. Vīgnera kompozīcijas, vispirms instrumentālā mūzika, vēlāk arī dziesmas. 60. gadu beigās ieskaņotas dažas dziesmas Zigfrīda Račiņa priekšnesumā (“Nāc man atkal līdz”, “Atzīšanās”, duetā ar Sarmīti Lorenci), pavadījumu atskaņoja I. Vīgnera instrumentālais ansamblis.  

Vienlaikus mūziķis aizrāvās ar skaņu režiju – režisors “Melodijas” skaņu ierakstu studijā (1966–1972), kur strādāja ar akadēmiskā un populārā žanra ieskaņojumiem, turpināja komponēt, koncertēt.

1972. gadā I. Vīgners pārcēlās uz Latvijas Radio (LR), kur darbojās kā Latvijas Radio un televīzijas estrādes un vieglās mūzikas orķestra otrais diriģents, aranžētājs, veidoja dažādu sastāvu instrumentālos ansambļus, daudz komponēja, uz 70. gadu vidu sacerēti apmēram 200 instrumentāli darbi, to vidū “Labrīt”, “Džaivs”, “Samba”, “Rudens ziedi” un citi, ko ieskaņoja Latvijas Radio un televīzijas estrādes un vieglās mūzikas orķestris. I. Vīgners bija viens no Latvijas Radio mākslinieciskās padomes locekļiem, kurš pieņēma ieskaņojumiem jaundarbus, strādāja fondu ierakstu komisijā. Elektromūzikas instrumentu virtuozs.

1977. gadā skaņradi uzņēma Latvijas PSR Komponistu savienībā. Tapa lielās formas darbi – cikls “Čīles balāde”; diskooratorija “Ceļavēji karogā”; “Jaunības balsis”, kas tika atskaņota Latvijas PSR Komponistu savienības kora mūzikas plēnumā.

Kad 1975. gadā Latvijas Radio izveidoja štata sieviešu vokālo ansambli, par tā vadītāju kļuva I. Vīgners. Viņš ansamblim komponēja, aranžēja, strādāja kā skaņu režisors ierakstos.

80. gadu sākumā I. Vīgners sacerēja virkni spožu estrādes dziesmu. Komponists sadarbojās ar Latvijas Radio bērnu vokālo ansambli “Dzeguzīte”, kam sacerēja vairākas dziesmas, notika kopīgi koncerti, sevišķu popularitāti guva dziesmu cikls no Latvijas Leļļu teātra izrādes “Un atkal Pifs” (1982, Jāņa Petera vārdi), kuru ieskaņoja “Dzeguzīte”, Rūdolfs Plēpis un bērnu vokālais ansamblis.

1983. gadā I. Vīgners atgriezās skaņu režisora darbā firmas “Melodija” studijā, komponēja teātrim un kino, arī šīs jomas dziesmas nonāca pašdarbības ansambļu, solistu repertuārā. Aizrāvies ar jaunākajām tehnoloģijām, I. Vīgners viens no pirmajiem Latvijā apguva datortehniku, lietoja mūzikas datorus. 80. gados sacerēti vairāki eksperimentāla sastāva skaņdarbi: In Memoriam četriem sintezatoriem vai metāla pūšaminstrumentu grupai, flautai, zvanam, jauktajam korim un stīgu orķestrim (1987), Koncerts elektroklavierēm, diviem sintezatoriem, ritma grupai un kamerorķestrim (1988), audiovizuāla kompozīcija Perpetuum mobile vienam datoram, diviem bungu automātiem, solistam (sitamie instrumenti), sintezatoru grupai un kamerorķestrim (1989). 80. gadu nogalē mūziķis izveidoja privāto ierakstu studiju.

1993. gadā I. Vīgners kopā ar Borisu Rezņiku izveidoja un vadīja skaņu ierakstu studiju “Studio 55”, kurā strādāja par skaņu režisoru, aranžētāju, producentu, turpināja komponēt mūziku reklāmām, kino. Šajā periodā mūziķis vairs nekoncertēja, nesacerēja popdziesmas, distancējās no publicitātes.

Mūžībā I. Vīgners aizgāja pēc smagas slimības.

I. Vīgnera neparastais muzikālais talants atstājis paliekošas pēdas vispirms džeza žanrā, tad latviešu kino, teātra un populārajā mūzikā. Būdams izcils melodiķis, viņš sekoja jaunākajai rietumu mūzikai, kuras tendences, aranžēšanas manieri un stilus integrēja savā daiļradē, raksturīgas arī 30. gadu šlāgermūzikas stilizācijas. I. Vīgnera darbošanās apjoms un kvalitāte bija unikāla parādība, interese par elektroniku viņu padarīja par pionieri skaņu inženierijas tehnoloģiju un datormūzikas jomā.

Mūziķa darba dienai nebija robežu, ieskaņojumi tika nostrādāti skrupulozi, iedziļinoties katrā niansē. Aizņemtības dēļ daļa kompozīciju palikušas rokrakstos, uzmetumos, nav apzināts viss I. Vīgnera veikuma mērogs, it sevišķi pēdējā daiļrades posmā pēc 90. gadiem.

1979. gadā I. Vīgners kļuva par LPSR Ļeņina Komjaunatnes prēmijas laureātu (par diskooratoriju “Čīles balāde”, dziesmām “Maģistrāle”, “Studentu celtnieku vienību dziesma”, “Gagarinas pilsētas studentu vienību maršs”).

Gandrīz 300 dziesmu (ieskaitot teātra mūziku) autors, no kurām populārākās “Sarkanā roze”, “Zelta dziesma” (Ingus Pētersons) “Kaulētājs”, “Lēnāk brauksi, tālāk tiksi” (Latvijas Radio sieviešu vokālais ansamblis), “Vecāsmātes gulta” (Žoržs Siksna), “Lai svinam šo dienu”, “Bij’laiks” (Ojārs Grinbergs), “Nāc, sēdies manā mākonī” (Aija Kukule), “Ja es būtu bagāts vīrs”, “Katram savs” (Edgars Liepiņš) un citas.

Latvijas Radio raidījuma “Mikrofons” rīkotās aptaujas par gada populārāko dziesmu Latvijā rezultāti:

1970. gads – 5. vieta “Kas ticēt spēj” (Z. Račiņš un S. Lorence);

1981. gads – 5. vieta “Ar mīlestības pinekļiem” (I. Pētersons);

1982. gads – 15. vieta “Akas” (I. Pētersons)

I. Vīgners nodarbojās ar datormūzikas skaņdarbu radīšanu, sacerēja dziesmas bērniem. Vairāk nekā 400 citu autoru darbu aranžējumi.

70. gadu vidū skaņradis sāka sacerēt mūziku teātrim. Skaņradis sadarbojies ar Latvijas Leļļu teātri, Valmieras drāmas un Liepājas teātriem, sacerējis mūziku 12 izrādēm: “Šveiks” (1974) un “Šveiks frontē” (1975), “Pīļu namiņa noslēpums” (1979), “Meldermeitiņa” (1980), “Preilenīte” (1981), “Trīnes grēki” (1983), “Seši mazi bundzenieki” (1983), “Diega zīmes, diega darbi” (1977)  un citas.

I. Vīgneram pieder ceturtā garākā filmogrāfija starp latviešu komponistiem: 19 spēlfilmas, 14 animācijas, 60 dokumentālās, video, reklāmas filmas. Visvairāk sadarbojies ar režisoru Aloizu Brenču filmās “Paradīzes atslēgas” (1975), “Liekam būt” (1978), “Vīru spēles brīvā dabā (1979), “Tarāns” (1982. gads – dziesma “Nepaej laimei garām”), “Mirāža” (1983), “Zītaru dzimta” (1989) un citas, ar Aleksandru Leimani – “Oļegs un Aina” (1973), ar Viju Beinerti – “Tās dullās Paulīnes dēļ” (1979. gads – dziesmas “Jel dod man bučiņ’”, “Ak, skaistā jaunība”), Gunāru Cilinski – “Kad bremzes netur”, 1984, Adu Neretnieci – “Zīlēšana uz jēra lāpstiņas”, 1988). Dokumentālo filmu jomā vislielāko popularitāti ieguva mūzika Ivara Selecka filmām “Sieviete, kuru gaida” (1978), “Šķērsiela” (1988), “Jaunie laiki šķērsielā” (1999), animācijas jomā filma “Si-si-dra” (režisors A. Burovs, 1977).

Mūzika rakstīta ne tikai Rīgas Kinostudijas darbiem, bet arī Tallinā, Ļeņingradā, Odesā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) uzņemtām lentēm.

LP*, Chile Ballade. 1975.

2 MP**, Šveiks. 1976.

LP, Zelta dziesma. 1982.

MP, Ivars Vīgners – Bērniem. 1983.

MP, Mūzika uz jūras (instrumentālā mūzika). 1984.

MP, Estrādes dziesmas. 1984.

LP, Trīnes grēki. 1985.

LP, diskooratorija “Ceļavēji karogā” izlasē “Jaunības balsis”. 1979.

* vinilplate

** mazā skaņuplate