Džeina Birkina ir britu aktrise un dziedātāja, kuras radošais mūžs pamatā bijis saistīts ar Francijas kultūru, kino un mūziku, īpaši komponista Serža Gensbūra (Serge Gainsbourg) muzikālo devumu.

Dž. Birkina ir dzimusi un augusi Lielbritānijā aktrises Džūdijas Kempbelas (Judy Campbell) un Karaliskās  flotes (Royal Navy) virsnieka Deivida Birkina (David Birkin) ģimenē. Izglītību ieguvusi meiteņu Aperčainas privātskolā (Upper Chine school) Vaitas salā.

Viņas darbība kino aizsākas ar epizodiskām lomām britu filmās. Pirmo reizi uz ekrāna Dž. Birkina parādās filmā “Kā iegūt pavešanas prasmes” (The Knack ...and How to Get It, 1965) – filmas titros viņas vārda nav. Neliela loma Dž. Birkinai bija arī muzikālajā filmā “Viesnīca Pasiflora” (Passion Flower Hotel, 1965). Viņa ir filmējusies arī britu komēdijā “Kaleidoskops” (Kaleidoscope, 1966), kurā galvenajā lomā ir populārs amerikāņu aktieris Vorens Bītijs (Warren Beatty). Par nozīmīgāko Dž. Birkinas agrīno darbu uzskatāma modeles loma filmā “Fotopalielinājums” (Blow-up, 1966), kuras darbība notiek Londonas radošajās aprindās – Dž. Birkina redzama vairākās tās epizodēs. Viņa atveido jaunu meiteni, kura kopā ar draudzeni piedāvā tuvību populāram fotogrāfam – filmas galvenajam varonim. Filmu, kas kļuvusi par Eiropas autorkino un modernisma klasiku, Londonā uzņēma itāļu režisors Mikelandželo Antonioni (Michelangelo Antonioni). Modeli Dž. Birkina spēlē arī britu filmā “Brīnumsiena” (Wonderwall, 1968) – šajā lomā viņas darbs ir apjomīgāks.

No 1968. gada Dž. Birkinas karjera kino pamatā ir saistīta ar Francijā tapušām filmām – pirmā kinoloma Francijā bija filmā “Lozungs” (Slogan, 1969), kurā viņa filmējās kopā ar mūziķi un aktieri S. Gensbūru. Filmā izskanēja abu kopīgi dziedāta dziesma, kas aizsāka radošu un arī privātu partnerību. Nākamā Dž. Birkinas loma bija psiholoģiskā, erotiskas spriedzes piesātinātā drāmā “Baseins” (La Piscine, 1969), kurā viņa filmējās kopā ar populāriem aktieriem Romiju Šneideri (Romy Schneider) un Alēnu Delonu (Alain Delon). Dž. Birkinas varone ir jauna meitene, kura ar tēvu ierodas Sentropēzas villā, kur atpūšas tēva bijusī draudzene ar savu draugu.

70. gados Dž. Birkina spēlēja franču režisora Rožē Vadima (Roger Vadim) filmā “Donžuāns, vai kas būtu, ja Donžuāns būtu sieviete” (Don Juan, or If Don Juan Were a Woman; Don Juan ou Si Don Juan était une femme..., 1973). Filmā, kas piedāvā izaicinošu spēli ar dzimumu lomu maiņu, Dž. Birkina ir galvenās varones Žannas (Brižita Bardo, Brigitte Bardot) partnere. Viena no viņas savdabīgākajām šī perioda lomām ir filmā “Es tevi mīlu... es tevi arī ne” (Je t'aime... moi non plus), ko režisējis S. Gensbūrs – Dž. Birkinas varone ir puiciska jauna sieviete, kas piesaista homoseksuāli orientēta vīrieša uzmanību. Par šo lomu aktrise tika nominēta Francijas kino balvai “Cēzars” (César Awards). 70.–80. gadu mijas periodā Dž. Birkina piedalījās tradicionālāka satura filmās, piemēram, rakstnieces Agatas Kristi (Agatha Mary Clarissa Christie) romānu “Nāve uz Nīlas” (Death on the Nile, 1978) un “Ļaunums zem saules” (Evil Under the Sun, 1982) ekranizācijās.

80. gados aizsākas viņas radošā sadarbība un kopdzīve ar režisoru Žaku Duajonu (Jacques Doillon). Filmā “Blēdīgā meita” (La fille prodigue, 1981) viņa atveidoja depresijas māktu sievieti, kura mēģina rast kontaktu ar tēvu – Dž. Birkinas partneris ir Mišels Pikolī (Michel Piccoli). Par lomu Ž. Duajona filmā “Pirāts” (La pirate, 1984) viņa tika nominēta balvai “Cēzars”. 1985. gadā sākās arī viņas sadarbība ar pazīstamo franču teātra un kino režisoru Patrisu Šero (Patrice Chéreau) – Dž. Birkina spēlēja P. Šero veidotajā Pjēra de Marivo (Pierre Carlet de Chamblain de Marivaux) lugas “Viltus kalps” (La Fausse Suivante ou Le Fourbe puni, 1985) iestudējumā Parīzē.

1998. gadā Dž. Birkina piedalījās britu režisora Džeimsa Aivorija (James Ivory) filmā “Karavīra meita neraud” (A Soldier's Daughter Never Cries, 1998). Dž. Birkina filmējusies arī režisora Žaka Riveta (Jacques Rivette) filmās “Mīlestība uz zemes” (Love on the Ground, 1983) un “Daiļā trokšņotāja” (La Belle Noiseuse, 1991) – arī par šo lomu viņa tika nominēta balvai “Cēzars”. Dž. Birkinas varone tajā ir sieviete, kuras vīrs, būdams mākslinieks, aizrāvies ar jaunāku modeli, viņas partneri ir M. Pikolī un Emanuela Beāra (Emmanuelle Béart). Dž. Birkina redzama arī Ž. Riveta pēdējā filmā – melodrāmā “Pie mazā kalna” (36 vues du pic Saint-Loup; Around a Small Mountain, 2009).

Būtiska ir Dž. Birkinas sadarbība ar režisori Anjēzi Vardu (Agnès Varda) dokumentālajā drāmā “Anjēze V. par Džeinu B.” (Jane B. par Agnès V., 1988) – aktrises portretējumā, kas viņai sniedz iespēju iejusties dažādos tēlos un radikāli atšķirīgu varoņu lomās. Dubultlomu Dž. Birkina spēlējusi arī divu literātu sarežģītajām attiecībām veltītā Jaunzēlandē tapušā filmā “Atstāj visu godīgi” (Leave All Fair, 1985).

Nozīmīgas lomas Dž. Birkina ir nospēlējusi vairākās franču režisora Bertrāna Tavernjē (Bertrand Tavernier) filmās. Filmā “Tētiņš nostalģija” (Daddy Nostalgie, 1990) Dž. Birkinas varone mēģina veidot attiecības ar mirstošo tēvu – lomā Dērks Bogards (Dirk Bogarde). 2013. gadā viņa piedalījās šī paša režisora komēdijā “Franču ministrs” (The French Minister, 2013). Muzikālajā filmā “Par dziesmu” (On Connaît la Chanson, 1997) Dž. Birkina ir sadarbojusies ar franču režisoru Alēnu Renē (Alain Resnais).

Kopumā Dž. Birkina ir filmējusies vairāk nekā 90 filmās, kā arī izmēģinājusi spēkus kinorežijā. Viņas režisētās, autobiogrāfiskām atsaucēm bagātās spēlfilmas “Kastes” (Boxes, 2007) galvenā varone ir piecdesmitgadniece Anna (lomā pati Dž. Birkina) – triju pieaugušu meitu māte, kura palikusi viena starp kastēm ar aizgājušās dzīves liecībām.

Nebūdama apveltīta ar īpašu muzikalitāti un bagātīgu balss materiālu, dziedātājas karjerai Dž. Birkina pievērsās S. Gensbūra ietekmē. Viens no pirmajiem abu kopdarbiem bija singls Je t’aime... moi non plus (1969). S. Gensbūrs to jau 1967. gadā bija iedziedājis ar B. Bardo, taču šis duets netika izdots. Savukārt Dž. Birkina vēlāk apgalvoja, ka to dziedājusi tikai jaunības greizsirdības dēļ, nevēloties, lai S. Gensbūrs izteikti erotisko dziesmu izpilda ar vēl kādu aktrisi. Viņu jutekliskais ieskaņojums ar sakāpināti erotiskām Dž. Birkinas elsām un fizisku mīlestību slavinošu tekstu iemantoja skandalozu slavu, daudzviet pasaulē izpelnoties radio atskaņojuma (dažviet pat pārdošanas) aizliegumu. Je t’aime... moi non plus sasniedza Nr. 1 pozīciju vairākās valstīs, t. sk. Lielbritānijā, kur, spītējot radio boikotam, kļuva par pirmo pilnībā svešvalodā dziedāto skaņdarbu, kas guvis šādu panākumu. Arī mūsdienās tā ir viena no starptautiski slavenākajām franču dziesmām.

Abu mākslinieku albumā Jane Birkin / Serge Gainsbourg (1969) cita starpā dzirdama Jane B. – dziesma, ko Dž. Birkina dziedājusi visas karjeras laikā; tās melodijas pamatā ir Friderika Šopēna (Fryderyk Franciszek Chopin) Prelūdija Nr. 4 Mi minorā (op. 28), kurai S. Gensbūrs sacerējis Dž. Birkinai veltītas mīlas vārsmas.

Arī viņas vēlākā muzikālā darbība cieši saistīta ar S. Gensbūru – radošās attiecības turpinājās vēl pēc kopdzīves beigām, un līdz pat S. Gensbūra nāvei (1992) Dž. Birkina izpildīja gandrīz tikai viņa sacerējumus. Abi kopā arī regulāri bija redzami televīzijā un presē, kļūstot par vienu no franču mediju iecienītākajiem slavenību pāriem. Arī ilgstoši raksturīgo vokālā izpildījuma manieri (romantisks, nereti gandrīz čukstošs dziedājums meitenīgi trauslā un augstā soprānā) Dž. Birkina apguva S. Gensbūra vadībā, priekšnesuma dažbrīdējo klišejiskumu un muzikālās nepilnības kompensējot ar aktiermeistarības nodrošinātu emocionālu un psiholoģisku daudzslāņainību.

Pēc bijušā dzīvesbiedra nāves Dž. Birkina viņa radošo mantojumu aktīvi popularizēja ne vien Francijā, bet arī citur, t. sk. valstīs, kur tas valodas barjeras dēļ agrāk bija pazīstams minimāli. Viena no viņas muzikālajām virsotnēm ir koncertalbums Arabesque (2002), kurā S. Gensbūra slavenākie sacerējumi izpildīti ar arābu mūziķu grupu – 2005. gadā šī koncertprogramma izskanēja arī Latvijā (Rīgā); Latvijā Dž. Birkina uzstājusies arī 2008. gadā (Rīgā un Valmierā). Savukārt vienā no pēdējām lielajām koncertturnejām Birkin / Gainsbourg: Le Symphonique (2017. gadā nāca klajā tāda paša nosaukuma albums) viņa S. Gensbūra skaņdarbus dziedāja ar Monreālas Simfonisko orķestri (Montréal Symphony Orchestra). Rezumējot Dž. Birkinas nopelnus šīs mūzikas aktualizēšanā dažādu paaudžu un tautību klausītāju starpā, angļu mūzikas žurnāls Mojo neilgi pirms viņas nāves rakstīja, ka “tagad Seržs Gensbūrs pieder Džeinai Birkinai, ne vairs otrādi”.

Abu attiecības iedvesmojušas vienu no ievērojamākiem S. Gensbūra albumiem Histoire de Melody Nelson (1971).

Dž. Birkina atzina, ka dziedāšanu ilgstoši uztvērusi kā piedevu ģimenes dzīvei un aktrises karjerai, taču 40 gadu vecumā sajutusi pietiekamu profesionālu briedumu, kas to ļāvis uzskatīt par pilnvērtīgu pašizpausmi. Viņas vēlākajiem ieskaņojumiem raksturīga lielāka stilistiskā daudzveidība, saglabājot franču popšansona melodisko savdabību, tajos integrētas arī roka, regeja, triphopa un elektroniskās mūzikas iezīmes.

Duetu albumā Rendez-Vous (2004) viņas partneri ir Braiens Ferijs (Bryan Ferry); Feista (Feist); Fransuāza Ardī (Françoise Hardy), Mikijs 3D (Mickey 3D); Kaetanu Velozu (Caetano Veloso); Manu Čao (Manu Chao) u. c. mūziķi, bet kaverversiju krājumā Fictions (2006) apkopotas Toma Veitsa (Tom Waits); Nīla Janga (Neil Young); Keitas Bušas (Kate Bush); Rūfusa Veinraita (Rufus Wainwright) u. c. autoru dziesmu interpretācijas. Bērnības atmiņu iedvesmotā albumā Enfants d’hiver (2008) dziedātāja, sadarbojoties ar vairākiem franču komponistiem, debitēja kā tekstu autore. Visi minētie albumi saņēmuši atzinīgu novērtējumu, taču par Dž. Birkinas muzikālās darbības augstāko sasniegumu bieži atzīts viņas pēdējais studijas albums Oh! Pardon tu dormais... (2020) ar liriski smeldzīgām un daļēji autobiogrāfiskām dziesmām (Dž. Birkinas teksti angļu un franču valodā, Etjēna Dao, Étienne Daho, un Žana Luī Pjero, Jean–Louis Piérot, mūzika) par dzīves pieredzi, esības trauslumu un zaudētiem tuviniekiem.

1965. gadā Dž. Birkina apprecējās ar pazīstamo britu komponistu Džonu Beriju (John Barry), abu laulība tika šķirta 1969. gadā. Tajā piedzima meita Keita Berija (Kate Barry). 1968. gadā par viņas partneri kļuva S. Gensbūrs, ar kuru Dž. Birkina bija kopā līdz 1980. gadam. Abu meita Šarlote Gensbūra (Charlotte Gainsbourg) ir viena nozīmīgākajām savas paaudzes franču aktrisēm, arī veiksmīga dziedātāja; 2021. gadā Š. Gensbūra kā režisore uzņēma dokumentālo filmu par savu māti “Šarlote par Džeinu” (Jane par Charlotte). Attiecībās ar režisoru Ž. Duajonu, kas ilga  no 1980. līdz 1993. gadam, ir dzimusi Dž. Birkinas trešā meita Lū Duajona (Lou Doillon, 1982) – pazīstama modele, aktrise un mūziķe.

Dž. Birkinas radošā darbība kino ir novērtēta ar vairākām Francijas augstākā kino apbalvojuma "Cēzars" nominācijām.

Dž. Birkina saņēmusi Francijas mūzikas industrijas balvu “Mūzikas uzvaras” (Victoires de la Musique) kategorijā "Labākā dziedātāja" (L’artiste interprète féminine, 1992); par mūža sasniegumiem mūzikā viņai piešķirta Goda uzvarētāja balva (Victoires d’honneur, 2021).

Dž. Birkina ir bijusi nozīmīga personība arī modes industrijā – franču zīmols Hermès kopš 1984. gada ražo pēc viņas dizaina idejas izstrādātu sieviešu somu, kas nosaukta viņas vārdā.

Aktrises un dziedātājas nopelni Lielbritānijas un Francijas kultūras sakaru stiprināšanā novērtēti ar Britu Impērijas Ordeni (Order of the British Empire) virsnieka (Officer, 2001) un komandiera (Commandeur, 2022) pakāpē.

Francijas valdība viņu apbalvojusi ar Mākslas un literatūras ordeni bruņinieka pakāpē (Chevalier des Arts et Lettres, 2013), kā arī Bruņinieka (Chevalier, 2004) un Virsnieka (Officier, 2015) pakāpes Ordeni par nopelniem (Ordre national du Mérite). 1989. gadā Dž. Birkinai tika piešķirts Goda Leģiona ordenis (Légion d’honneur), taču māksliniece no tā atteicās, paskaidrojot, ka nav izrādījusi apbalvojumam atbilstošu varonību.

Dž. Birkinas ieguldījums Japānas un Francijas kultūrsakaru veicināšanā novērtēts ar Japānas imperatora piešķirtu Uzlecošās saules ordeni (旭日章, Kyokujitsu-shō, 2018).

69 Anné Erotique*; Ballade de Johnny-Jane; Ballade de Melody Nelson; Catch Me If You Can; Di doo dah; Elisa; Ex-fan des sixties; J’dis pas qu’je t’aime**; Jane B.; Je m’appelle Jane***; Je t’aime... moi non plus*; Les dessous chics; Les jeux interdits; Période bleue; Quoi; Valse de Melody*

* ar Seržu Gensbūru

** ar Salvatori Adamo (Salvatore Adamo)

*** ar Mikiju 3D

Jane Birkin / Serge Gainsbourg* (Fontana, 1969); Di doo dah (Fontana, 1973); Lolita Go Home (Fontana, 1975); Ex fan des sixties (Fontana, 1978); Baby Alone in Babylone (Philips, 1983); Lost Song (Philips, 1987); Au Bataclan• (Philips, 1987); Amours des feintes (Philips, 1990); Je suis venu te dire que je m’ne vais... Concert intégral au Casino de Paris• (Philips, 1992); Versions Jane (Philips, 1996); Concert intégral à l’Olympia• (Philips, 1996); À la légère (Philips, 1999); Arabesque• (Capitol, 2002); Rendez-vous (Capitol, 2004); Fictions (Capitol, 2006); Enfants d’hiver (Capitol, 2008); Au Palace• (Capitol, 2009); Jane Birkin Sings Serge Gainsbourg Via Japan• (Kachalou, 2012); Birkin / Gainsbourg: le symphonique (Parlophone, 2017); Oh! Pardon tu dormais... (Universal Music France, 2020)

* ar Seržu Gensbūru

•  koncertieraksti