Viens no nozīmīgākiem dziesminiekiem kantrīmūzikas vēsturē, ievērojams dziesmu autors un interprets. Profesionālu karjeru sāka 20. gs. 50. gados, tās mākslinieciski nozīmīgākais periods bija 20. gs. 70. gados, aktīvu un augstu vērtējumu gūstošu radošo darbību turpinājis arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs.

V. Nelsona vecāki izšķīrās dažus mēnešus pēc viņa piedzimšanas, tādēļ zēnu un viņa māsu Bobiju Lī Nelsoni (Bobbie Lee Nelson, vairāk nekā piecas desmitgades bijusi V. Nelsona grupas pianiste) uzaudzināja vecvecāki. Vecāmāte bija skolotāja, kuras vadībā bērni iepazina mūzikas pamatus. V. Nelsons sešu gadu vecumā apguva ģitārspēli un jau drīz sāka sacerēt dziesmas, kā arī dziedāja baznīcas korī, kopš desmit gadu vecuma muzicēja polkas grupā.

50. gadu vidū pametis lauksaimniecības studijas, V. Nelsons, paralēli strādājot dažādus gadījuma darbus, kā naktsklubu dziedonis un radio dīdžejs apceļoja vairākas ASV pavalstis un laida klajā vairākus singlus, taču karjeras sākums bija lēns un sarežģīts. 60. gadu sākumā V. Nelsons pārcēlās uz “kantrīmūzikas galvaspilsētu” Našvilu (Tenesī pavalsts, ASV), kur spēlēja basģitāru dziedātāja Reja Praisa (Ray Price) grupā.

1961. gadā lielu ievērību izpelnījās V. Nelsona sacerēta balāde Crazy Patsijas Klainas (Patsy Cline) izpildījumā; vēlāk Crazy kļuvusi par populārās mūzikas standartu, ko dziedājuši arī daudzi citi pazīstami mūziķi (t. sk. Linda Ronstade, Linda Ronstadt; Kenijs Rodžerss, Kenny Rogers; Šērlija Besija, Shirley Bassey; Čaka Kāna, Chaka Khan; Dons Maklīns, Don McLean; Nīls Jangs, Neil Young; The Kills).

Panākumus ar V. Nelsona dziesmām Nightlife; Hello Walls; Funny How Time Slips Away un Pretty Paper guva arī citi vokālisti (t. sk. R. Praiss; Billijs Volkers, Billy Walker un Rojs Orbisons, Roy Orbison), taču viņa paša ieskaņojumi ilgstoši palika bez ievērības.

1971. gadā, vīlies Našvilas kantrī industrijas konservatīvismā, V. Nelsons pārcēlās uz Ostinu (Teksasas pavalsts, ASV) un iekļāvās ievērojami brīvdomīgākā mūzikas vidē, kuras auditoriju veidoja gan tradicionālās kantrīmūzikas cienītāji, gan gados jaunāka roka publika. Dziesminieka reputāciju cēla albumi Shotgun Willie (1973) un Phases and Stages (1974), bet principiāla statusa maiņa sekoja pilnīgu radošo brīvību garantējošam līgumam ar ierakstu kompāniju Columbia Records. Jau pirmā Columbia izdotā skaņuplate – mūziķa pašproducētais konceptalbums Red Headed Stranger (1975), kurā klasiskas kantrī dziesmas mijas ar oriģinālsacerējumiem, veidojot t. s. mežonīgo rietumu vidē balstītu sižetu, sasniedza Billboard kantrī albumu topa virsotni. Savukārt kantrī singlu tabulas 1. vietā izvirzījās albumā iekļautā Freda Rouza (Fred Rose) dziesma Blue Eyes Crying in the Rain.

20 gadus pēc profesionālās darbības sākuma V. Nelsons bija kļuvis par vienu no žanra populārākiem mūziķiem un progresīvā kantrī (progressive country) stilistikas līderi. Tādēļ jo mulsinošāks sākotnēji daudziem šķita albums Stardust (1978) ar Ērvinga Berlina (Irving Berlin), Džordža Gēršvina (George Gershwin), Djūka Elingtona (Duke Ellington) un citu 20. gs. 20., 30. un 40. gadu populārās mūzikas autoru dziesmām, kas radušās nesaistīti ar kantrī tradīciju. Mūzikas prese un industrija tam prognozēja komerciālu izgāšanos ar potenciāli postošu ietekmi uz V. Nelsona karjeru, taču Stardust piedzīvoja milzīgus panākumus, desmit gadus noturējās Billboard kantrī topā un atjaunoja plašu interesi par Lielo amerikāņu dziesmu grāmatu.

1982. gadā V. Nelsons iedziedāja romantisku mīlas dziesmu Always on My Mind. To arī agrāk bija veiksmīgi interpretējuši vairāki mūziķi (Always on My Mind bija arī viens no pazīstamākiem Elvisa Preslija, Elvis Presley, vēlīnajiem ieskaņojumiem), taču tieši V. Nelsona versija dziesmas autoriem Veinam Kārsonam (Wayne Carson), Džonijam Kristoferam (Johnny Christopher) un Markam Džeimsam (Mark James) atnesa Grammy balvas kategorijās Gada dziesma (Song of the Year) un Labākā kantrī dziesma (Best Country Song), pašam dziedātājam ļaujot uzvarēt nominācijā Labākais kantrī vokālais izpildījums vīriešu konkurencē (Best Male Country Vocal Performance). Savukārt tāda paša nosaukuma albums (1982) kļuva par vienu no pieprasītākajiem visas V. Nelsona radošās darbības laikā, gūstot lielu ievērību arī roka un popmūzikas publikā.

1993. gadā jaunu uzplaukumu V. Nelsona jaunradē aizsāka albums Across the Borderline ar dažādu roka un folkmūzikas autoru skaņdarbiem, t. sk. duetiem ar Polu Saimonu (Paul Simon), Boniju Raitu (Bonnie Raitt), Šineidu O’Konoru (Sinead O’Connor) un Bobu Dilanu (Bob Dylan).

Savukārt viens no stilistiski pārsteidzošākiem viņa darbiem, kas atkal ļāva paplašināt klausītāju loku ārpus kantrī publikas, ir albums Teatro (1998) ar citiem dziesminieka ierakstiem neraksturīgu, tehnoloģiski izsmalcinātu un noskaņā atmosfērisku skanējumu (producents Deniels Lenuā, Daniel Lanois).

Arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs V. Nelsons, joprojām būdams viens no visvairāk respektētiem kantrī mūziķiem, turpinājis ļoti produktīvu radošo darbību, regulāri laižot klajā albumus ar paša un citu autoru skaņdarbiem, kā arī ik gadu sniedzot apmēram 100 koncertu. Viņa diskogrāfijā ir vairāk nekā 140 albumu, t. sk. vairāk nekā 70 solodarbu.

V. Nelsons ieskaņojis albumus ar kantrī vokālistiem Rodžeru Milleru (Roger Miller), Krisu Kristofersonu (Kris Kristofferson), Henku Snovu (Hank Snow), rokmūziķi Lionu Raselu (Leon Russell), džeza trompetistu Vintonu Marsalisu (Wynton Marsalis) un citiem ievērojamiem izpildītājiem. Ilggadēja draudzība un īpaši aktīva sadarbība viņam bijusi ar Veilonu Dženingsu (Waylon Jennings) un Merlu Hegardu (Merle Haggard).

20. gs. 80. un 90. gados V. Nelsons darbojās trīs albumus izdevušā kantrī supergrupā The Highwaymen ar V. Dženingsu, K. Kristofersonu un Džoniju Kešu (Johnny Cash). Savukārt viņa popularitāti ārpus ASV veicināja ar spāņu dziedātāju Hulio Iglesiasu (Julio Iglesias) ieskaņotais duets To All the Girls I’ve Loved Before (1984); 1988. gadā abi laida klajā vēl vienu starptautiski veiksmīgu singlu Spanish Eyes.

Albumā To All the Girls... (2013) V. Nelsona duetu partneres ir Dollija Pārtone (Dolly Parton), Loreta Linna (Loretta Lynn), Rozanne Keša (Rosanne Cash), Nora Džounsa (Norah Jones), Emilū Herisa (Emmylou Harris) u. c. populāras dziedātājas.

Kolorītā, viegli atpazīstamā āriene (izteiksmīgi sejas vaibsti un garas bizes) un skatuves pieredze V. Nelsonam ļāvusi kļūt arī par pieprasītu aktieri, kurš redzams vairāk nekā 40 televīzijas (TV) un pilnmetrāžas filmās, t. sk. “Elektriskais jātnieks” (The Electric Horseman, režisors Sidnijs Polaks, Sydney Pollack, 1979), “Saldā mīla” (Honeysuckle Rose, režisors Džerijs Šacbergs, Jerry Schatzberg, 1980) un pašproducētā lentē “Sarkanmatainais svešinieks” (Red Headed Stranger, režisors Viljams D. Vitlifs, William D. Wittliff, 1986), kas uzņemta pēc viņa albuma Red Headed Stranger motīviem.

Vairākās spēlfilmās dziedātājs atveidojis pats sevi dažādās fiktīvās situācijās, piemēram, populārā TV seriāla “Manks” (Monk) sērijā “Misters Manks un sarkanmatainais svešinieks” (Mr. Monk and the Red Headed Stranger, režisors Milans Čeilovs, Milan Cheylov, 2002) viņu nepamatoti apsūdz slepkavībā.

V. Nelsona paliekošais devums mūzikā saistīts ne vien ar daudzām vairāku paaudžu dzīvē nozīmīgām dziesmām, bet arī ar kantrīmūzikas stilistisko robežu paplašināšanu. 20. gs. 60. gadu beigās kantrī vadošās tendences bija saistītas ar radošas stagnācijas piemeklēto Našvilas mūzikas apriti, kur dominēja klišejiski dziesmveides paņēmieni un sentimentāli stīgu aranžējumi, kas ārpus kantrī vides tika uztverti kā anahronisms. Instrumentālo pavadījumu šīs mūzikas ierakstos spēlēja augsti profesionāli, taču bieži vien rutinēti sesijmūziķi, kuriem trūka personiskas saiknes ar izpildāmo repertuāru. Savukārt žanra pamatauditoriju veidoja konservatīva pusmūža un vecākā gadagājumu publika ārpus lielpilsētām.

V. Nelsons 70. gadu sākumā (pēc pārcelšanās no Našvilas uz Ostinu) sāka ierakstīties ar savu koncertgrupu Family, bet viņa jaunradē arvien biežāk ienāca džeza un folka, arī popmūzikas un roka ietekmes. Mūzikas skanējums kļuva askētiskāks, tajā vairāk tika akcentēta akustiskā ģitāra un dziedājums dabiski brīvā un relaksētā intonācijā, kas būtiski atšķīrās no Našvilā izplatītās dziedāšanas. Mainījās arī vizuālais tēls – atsakoties no kantrī vidē pieņemtā formālā svinīguma (uzvalks, kaklasaite, kārtīgs matu griezums), V. Nelsons un viņa grupa tuvinājās savas publikas vizuālajam veidolam, ko raksturoja garāki mati, bārdas, ikdienišķi krekli un džinsi. Līdzīgas žanra transformācijas šajā laikā veicināja arī vairāki citi Ostinas mūziķi (t. sk. Džerijs Džefs Volkers, Jerry Jeff Walker; Dags Sāms, Doug Sahm; Maikls Mārtins Mērfijs, Michael Martin Murphey), taču tieši V. Nelsons bija šīs tendences un jaunās progresīvā kantrī stilistikas ievērojamākais pārstāvis. Savukārt desmitgades otrajā pusē progresīvais kantrī vēl vairāk attālinoties no agrākā konservatīvisma un turpinot tuvināties rokmūzikas estētikai, pārauga izraidīto vai izstumto kantrī stilistikā (outlaw country), kas vēlāk noveda pie mūsdienās izplatītā alternatīvā kantrī (alternative country) rašanās.

Pēc V. Nelsona, N. Janga un Džona Mellenkempa (John Mellencamp) iniciatīvas dažādās ASV pavalstīs kopš 1985. gada notiek gadskārtēja dažādu žanru mūziķu labdarības koncertakcija Farm Aid, kuras mērķis ir līdzekļu un sabiedrības uzmanības piesaistīšana ģimenes lauksaimniecību atbalstam. V. Nelsons ir pastāvīgs Farm Aid direktoru padomes loceklis un savu autoritāti regulāri izmanto individuālo zemnieku problemātikas aktualizēšanai.

Mūža lielāko daļu būdams kaislīgs marihuānas smēķētājs (šajā sakarā arī vairākkārt tiesāts), V. Nelsons ilgstoši iestājies par marihuānas aprites legalizāciju, kļūstot par vienu no sabiedriski pazīstamākiem aktīvistiem kustībā par attiecīgām likumdošanas izmaiņām; mūziķa portrets redzams uz t. s. marihuānas kultūrai veltīta žurnāla Rolling Stone tematiskā numura vāka (2019. gada maijs). 20. gs. 2. desmitgadē vairākām pavalstīm legalizējot marihuānas patēriņu rekreācijas nolūkos, V. Nelsons izveidoja dažādu tās produktu ražošanas un tirdzniecības uzņēmumu Willie’s Reserve.

V. Nelsons uzņemts Kantrīmūzikas slavas zālē (Country Music Hall of Fame, 1993), Rokenrola slavas zālē (Rock and Roll Hall of Fame, 2023) un ASV Nacionālajā lauksaimniecības slavas zālē (National Agricultural Hall of Fame, 2011). Viņa ieskaņojumi novērtēti ar 12 Grammy balvām, saņēmis arī Grammy leģendas balvu (Grammy Legend Award, 1990) un balvu par mūža ieguldījumu (Grammy Lifetime Achievement Award, 2000).

Albums Red Headed Stranger trīsreiz (2003., 2012. un 2020. gadā) iekļauts žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time); 2003. un 2012. gadā šajā reitingā minēts arī Stardust.

V. Nelsona izpildītājtalants novērtēts ar Kenedija centra godalgu (Kennedy Center Honors, 1998), bet autordarbība ar ASV Kongresa bibliotēkas Gēršvinu balvu (Gershwin Prize, 2015).

Ostinā, kur aizritējusi liela daļa dziesminieka radošās biogrāfijas, viņa vārdā nosaukta iela (Willie Nelson Boulevard), kā arī uzstādīts viņa piemineklis.

Always on My Mind; Blue Eyes Crying in the Rain; Blue Skies; City of New Orleans; Crazy; Funny How Time Slips Away; Hello Walls; Mamas Don’t Let Your Babies Grow Up to Be Cowboys*; My Heroes Have Always Been Cowboys; Night Life; On the Road Again; Pancho and Lefty**; Whiskey River

* ar V. Dženingsu

** ar M. Hegardu

...And Then I Wrote (Liberty, 1962); Yesterday’s Wine (RCA Victor, 1971); Shotgun Willie (Atlantic, 1973); Phases and Stages (Atlantic, 1973); Red Headed Stranger (Columbia, 1975); The Troublemaker (Columbia, 1976); To Lefty from Willie (Columbia, 1977); Waylon & Willie* (RCA Victor, 1978); Willie and Family Live• (Columbia, 1978); Stardust (Columbia, 1978); Pretty Paper (Columbia, 1979); Somewhere Over the Rainbow (Columbia, 1981); Always on My Mind (Columbia, 1982); Pancho and Lefty** (Epic, 1983); The IRS Tapes: Who’ll Buy My Memories? (Sony, 1991); Across the Borderline (Columbia, 1993); Spirit (Island, 1996); Teatro (Island, 1998); You Don’t Know Me: The Songs of Cindy Walker (Lost Highway, 2006); Django & Jimmie** (Sony Legacy, 2015); Summertime: Willie Nelson Sings Gershwin (Sony Legacy, 2016); God’s Problem Child (Sony Legacy, 2017); Last Man Standing (Sony Legacy, 2018); Ride Me Back Home (Sony Legacy, 2019); First Rose of Spring (Sony Legacy, 2020); That's Life (Sony Legacy, 2021); A Beautiful Time (Legacy, 2022); I Don't Know a Thing About Love (Legacy, 2023)

* ar V. Dženingsu

** ar M. Hegardu