Viena no spilgtākajām alternatīvā roka mūziķēm 20. gs. 80. un 90. gados. Darbojusies arī poproka, folka, džeza un regeja žanros. Ievērojama ar emocionāli piesātinātu dziedājumu un dziesmām, kas bieži radušās bērnībā pārciestu psihoemocionālu satricinājumu, kā arī garīgu meklējumu un reliģisku interešu rezultātā. Tāpat kā viņas kontroversālie un plašu rezonansi guvušie publiskie izteikumi, daudzas no tām veltītas vēsturiski stiprajai katolicisma ietekmei Īrijā, organizētās reliģijas kritikai, vardarbībai pret bērniem, sieviešu sociālajam stāvoklim, rasismam un citām sabiedriski jutīgām tēmām, kā arī autores traumatiskajām attiecībām ar ģimeni un plašsaziņas līdzekļiem.

Dziedātāja bija trešais bērns piecu bērnu ģimenē Dublinas priekšpilsētā. Viņas tēvs bija inženieris, māte – šuvēja. Memuāros “Atmiņu driskas” (Rememberings, 2021) Š. O’Konora raksta, ka ļoti pārdzīvojusi vecāku šķiršanos, taču māte bijusi garīgi nelīdzsvarota alkoholiķe, regulāri viņu pakļāvusi fiziskai un emocionālai vardarbībai, kā arī mudinājusi uz zagšanu. Kopš bērnības viņu saistīja teoloģija – šī interese un Bībeles studijas meitenē nostiprināja pārliecību, ka baznīca Dieva vārdu izmanto savtīgām, sabiedriski postošām manipulācijām, un mudināja meklēt savu ceļu pie Dieva un patiesības, kuras paušanai viņa izvēlējās mūziku.

Pusaudzes gados Š. O’Konora tika aizturēta par zādzībām un 18 mēnešus pavadīja katoļu mūķeņu pārraudzītā meiteņu rehabilitācijas centrā, kur viņas aizraušanos ar mūziku atbalstīja labvēlīgi noskaņota mūķene. Šajā laikā Š. O’Konora apguva ģitārspēli, sāka sacerēt dziesmas un piedalīties talantu konkursos. Viņas autoritātes bija Džons Lenons (John Lennon), Bobs Dilans (Bob Dylan), Vens Morisons (Van Morrison), Deivids Bovijs (David Bowie), Bobs Mārlijs (Bob Marley), The Sex Pistols un Barbra Streisanda (Barbra Streisand).

1984. gadā, apgūstot dziedāšanu un klavierspēli Dublinas Mūzikas koledžā (Dublin College of Music), meitene iesaistījās jaundibinātā grupā Ton Ton Macoute, bet 1985. gadā, neilgi pēc mātes bojāejas autoavārijā, 18 gadu vecumā noslēdza līgumu ar ierakstu kompāniju Ensign Records un pārcēlās uz Londonu (Anglija). Pirmais nopietnais pieteikums mūzikas industrijā bija ar grupas U2 ģitāristu Edžu (The Edge) sacerēta dziesma Heroine režisora Pola Meiersberga (Paul Mayersberg) filmai “Gūstekne” (Captive, 1986) – filmas skaņu celiņā tā dzirdama Š. O’Konoras dziedājumā.

Sākot debijas albuma The Lion and the Cobra (1987) sesijas, Š. O’Konora bija grūtniecības stāvoklī, taču tā tapšanas gaitā sevi apliecināja kā ļoti mērķtiecīgu un patstāvīgu mūziķi. Nebūdama apmierināta ar ierakstītā materiāla stilistisko ievirzi un skanējumu, viņa atteicās no Ensign izraudzītā producenta un sāka ieskaņojumus no jauna, pati uzņemoties studijas darba vadību (līdzproducents Kevins Malonijs, Kevin Moloney) un radot dinamiski aktīvu un emocionāli ietilpīgu alternatīvā roka darbu, kura dziesmu pamatā nereti bija autobiogrāfiski motīvi.

The Lion and the Cobra (nosaukums “Lauva un kobra” ir bibliska atsauce) un tā singli Troy un Mandinka, tāpat arī ekspresīvi dzidrais, vairākas oktāvas aptverošais soprāna dziedājums atklāja pārliecinošu talantu un piesaistīja alternatīvā roka publikas uzmanību. Tikpat iespaidīgs kā mūzika un dziedājums bija Š. O’Konoras gludi skūtās galvas un dramatiskā grimasē savilktās sejas tuvplāna foto uz albuma vāka; šis vizuālais tēls, kas trāpīgi izteica dziedātājas impulsīvo, dumpīgi nepakļāvīgo, bieži pretrunīgo un emocionāli jutīgo personību, drīzā nākotnē kļuva par vienu no spilgtākajiem 90. gadu populārās kultūras simboliem, iemantojot plašu atpazīstamību arī ārpus attiecīgās mūzikas klausītāju aprindām. 

Strauju slavas kulmināciju Š. O’Konora piedzīvoja ar otro albumu I Do Not Want What I Haven’t Got (1990). Nellija Hūpera (Nellee Hooper) producētajā, noskaņā balādiskajā darbā dzirdami daži no Š. O’Konoras populārākajiem sacerējumiem (Emperor’s New Clothes; The Last Day of Our Acquitance; Three Babies), taču tā milzīgos panākumus visvairāk veicināja iepriekš mazpazīstamas Prinsa (Prince) dziesmas Nothing Compares 2 U kaverversija (skaņdarba oriģinālizpildītāja bija Prinsa protežētā grupa The Family) un tās vizuāli vienkāršais, bet efektīgais videoklips. Š. O’Konoras izpildījumā šī dramatiskā balāde kļuva par Nr. 1 hitu 15 valstīs, padarot I Do Not Want What I Haven’t Got par vienu no desmitgažu mijas laika slavenākajiem albumiem.

Cenšoties mazināt pēkšņās slavas izraisīto psiholoģisko diskomfortu, mediju un mūzikas industrijas spiedienu, kā arī kliedēt vienkāršotos stereotipus par sev piedēvēto “dīvainās un dusmīgās meitenes” reputāciju un muzikālo identitāti, nākamā albuma Am I Not Your Girl? (1992) repertuāram Š. O’Konora izvēlējās savas mātes iecienītu tradicionālā džeza un popmūzikas standartu interpretācijas liela orķestra pavadībā. Taču neilgi pēc Am I Not Your Girl? iznākšanas viņas statusu masu publikā neatgriezeniski izmainīja skandaloza uzstāšanās populārā Amerikas Savienoto Valstu (ASV) televīzijas (TV) pārraidē (vairāk skatīt sadaļā “Sestdienas vakara tiešraides” incidents).

Lai arī agrākajiem panākumiem pietuvoties vairs neizdevās, 1994. gadā Š. O’Konora laida klajā vienu no ievērojamākiem un personiskākiem darbiem – rezignācijas, smeldzes un niknuma pilnu albumu Universal Mother. Tā dziesmās skarto tēmu loks ietver attiecības ar māti un dēlu, dziedātājas izjusto mediju un sabiedrības agresiju, vardarbību pret bērniem, arī vēsturiskās netaisnības, ko Īrijai nācies ciest no Britu Impērijas. Dramatiski iespaidīgākais skaņdarbs Fire of Babylon ir bibliska alūzija, kas dažādos avotos interpretēta gan kā atmiņas par pārestībām, ko Š. O’Konoras māte nodarījusi ģimenei un bērniem, gan Anglijas un Īrijas attiecību komentārs. Savukārt vienu no Š. O’Konoras liriskākajām balādēm Thank You for Hearing Me inspirējušas nesen izbeigtas attiecības ar mūziķi Pīteru Geibrielu (Peter Gabriel). Ar empātiski trauslu maigumu izskan īru dziesminieka Fila Koultera (Phil Coulter) sacerētā Scorn Not His Simplicity, ko autors veltījis ar dauna sindromu piedzimušajam dēlam, bet būtiski pārstrādātā Kurta Kobeina (Kurt Cobain) dziesma All Apologies bieži minēta starp veiksmīgākajām Nirvana hitu kaverversijām.

O’Konoras profesionālās darbības pirmo, ar Ensign Records saistīto un visplašāko rezonansi guvušo periodu noslēdza minialbums Gospel Oak (1997).

1992. gada rudenī ASV TV pārraidē “Sestdienas vakara tiešraide” (Saturday Night Live), izpildot B. Mārlija dziesmu War, Š. O’Konora demonstratīvi saplēsa pāvesta Jāņa Pāvila II (Ioannes Paulus II) fotogrāfiju un uzstāšanos noslēdza ar saucienu “Cīnieties ar īsto ienaidnieku!”. Vēlāk viņa paskaidroja, ka nav vērsusies personīgi pret Jāni Pāvilu II, bet pāvesta autoritātes simbolizēto Romas Katoļu baznīcu, ko uzskata par vainojamu neskaitāmu cilvēku nāvē, masveida pedofilijā un tās slēpšanā, daudzu ģimeņu iekšējās traģēdijās un arī savās bērnības ciešanās.

Šis incidents izpelnījās milzīgu, pārsvarā nosodošu rezonansi visā pasaulē, īpaši ASV, atstājot postošu ietekmi uz dziedātājas reputāciju mediju vidē un masu auditorijā. Divas nedēļas vēlāk sašutusī publika izsvilpa Š. O’Konoras iznācienu lielā B. Dilana godināšanas koncertā Ņujorkā (Ņujorkas pavalsts, ASV); viņa uz to reaģēja, nodziedot nevis plānoto B. Dilana dziesmu, bet TV pārraidē izskanējušo War, kurā atkal uzsvērti pieminēja bērnu izmantošanu (B. Mārlija oriģināltekstā tā nav minēta). Sākoties masu neapmierinātības izpausmēm, publisku atbalstu dziedātājai pauda viens no koncerta dalībniekiem un programmas vadītājiem Kriss Kristofersons (Kris Kristofferson), kurš šo gadījumu aprakstījis dziesmā Sister Sinéad (2009).

Kaut arī ASV Š. O’Konora vairs nepiedzīvoja nevienu hitu, dziedātāja konsekventi noraidīja uzskatu, ka šis gadījums iznīcinājis viņas karjeru, un uzstāja, ka nekad nav vēlējusies būt popzvaigzne, bet gan protesta dziesminiece. Savukārt viņas karjera tikusi degradēta brīdī, kad viņa pret pašas gribu kļuvusi par milzu slavenību, bet ar rīcību “Sestdienas vakara tiešraidē” viņa atguvusi kontroli pār savu dzīvi un jaunradi.

20. gs. beigās Š. O’Konora tika ordinēta par Romas Katoļu baznīcas neatzīta katolicisma atzara priesteri un pieņēma baznīcas vārdu Māte Bernadete Mērija (Mother Bernadette Mary), kā arī noslēdza līgumu ar ierakstu kompāniju Atlantic Records un ieskaņoja albumu Faith and Courage (2000). Tā tapšanā piedalījās virkne ievērojamu producentu (Braiens Īno, Brian Eno; Eidriens Šervuds, Adrian Sherwood; Deivids Stjuarts, David Stewart; Vaiklefs Žans, Wyclef Jean, un citi), taču kvalitāte bija neviendabīga un arī kritikas vērtējums neviennozīmīgs.

Turpmāk dziedātāja sadarbojās ar nelielām neatkarīgajām ierakstu kompānijām un izraudzījās ar mūzikas meinstrīma apriti nesaistītu jaunrades ceļu. Pēc 2002. gadā izdotā īru tradicionālās mūzikas albuma Sean-Nós Nua viņa paziņoja par karjeras izbeigšanu, taču jau drīz šo lēmumu mainīja un laida klajā divus darbus, ko raksturoja kā “garīgus un reliģiskus”. Ar Jamaikā ieskaņotu, vietējo prominenču Sly and Robbie producētu regeja un daba dziesmu kolekciju Throw Down Your Arms (2005) Š. O’Konora apliecināja uzticību jaunības mīlestībai uz Jamaikas mūziku un interesei par rastafarisma reliģiju, ko atzinusi par būtisku faktoru savas personības izveidē. Savukārt par kristīgai un rastafari tematikai veltīto albumu Theology (2007) dziedātāja intervijā žurnālam Uncut stāstīja, ka tas esot darbs, ko viņa sapņojusi paveikt kopš bērnības, un vienīgais albums, ko viņa vēloties “ņemt līdzi kapā”.

Šajā laikā Š. O’Konora arī publiski atklāja, ka viņai diagnosticēti bipolāri traucējumi un savā 33. dzimšanas dienā viņa centusies izdarīt pašnāvību; vēlāk tika noteikts, ka šī diagnoze bija kļūdaina un viņas mentālās veselības problēmu pamatā ir bērnībā pārciestās vardarbības izraisīts pēctraumas stresa sindroms.

Pie laicīgās tematikas Š. O’Konora atgriezās 2012. gadā izdotā albumā How About I Be Me (and You Be You)?, bet 2014. gadā sekoja viens no viņas vēlīnās diskogrāfijas pārliecinošākajiem veikumiem I’m Not Bossy, I’m the Boss. Abus producēja dziedātājas pirmais vīrs un ilggadējs profesionālais partneris Džons Reinoldss (John Reynolds), turklāt I’m Not Bossy, I’m the Boss bija Š. O’Konoras pirmais darbs, kas, iejūtoties dažādos tēlos un cenšoties izstāstīt vispārinātu sievietes pieaugšanas stāstu, apzināti veidots kā romantisku popdziesmu albums. Zināms, ka pēc tā viņa strādāja ar vēl vienu albumu, kuru pabeigt nepaguva.

2017. gadā viņa veica oficiālu vārda maiņu no Šineida Marija Bernadete O’Konora uz Magda Devita (Magda Davitt), bet 2018. gadā pieņēma islāmu un pārdēvējās par Šuhadu Sadakātu (Shuhada Sadaqat, profesionālajā darbībā joprojām saglabājot vārdu Šineida O’Konora). Dzīves pēdējos gados dziedātāju māca garīgās un fiziskās veselības sarežģījumi, viņa ilgstoši uzturējās ārstniecības iestādēs un sociālajos medijos regulāri publicēja tuviniekus un savas mūzikas cienītājus satraucošus vēstījumus par savu psihoemocionālo stāvokli, reliģiskajiem un sabiedriski politiskajiem uzskatiem. Tomēr viņa saglabāja uzticīgu cienītāju publiku un turpināja koncertēt līdz pat 17 gadus vecā dēla Šeina O’Konora (Shane O’Connor) pašnāvībai 2022. gada sākumā. Pavisam Š. O’Konorai bija četri bērni, bet divu (ieskaitot Šeinu) aizgādības tiesības viņai bija atsavinātas; dziedātāja bija piedzīvojusi četras neilgas laulības. Pēc viņas nāves 2023. gadā izplatītā policijas paziņojumā minēts, ka Š. O’Konora mirusi dabisku cēloņu dēļ.

Š. O’Konora ir uzstājusies arī Latvijā – 2009. gadā festivālā Positivus.

Š. O’Konora iesaistījusies kopdarbos ar dažādu žanru mūziķiem, tostarp veicot ieskaņojums ar P. Geibrielu; Massive Attack; U2; The The; Villiju Nelsonu (Willie Nelson); Šeinu Makgovanu (Shane MacGowan); Bomb the Bass; Afro Celt Sound System; The Chieftains; Mobiju (Moby) un Džonu Grāntu (John Grant). Daļa šo ierakstu apkopoti izlases albumā Collaborations (2005).

1991. gadā Š. O’Konora kļuva par pirmo mūziķi, kurai piešķirta Grammy balva jaunieviestajā kategorijā “Labākais alternatīvās mūzikas izpildījums” (Best Alternative Music Performance). Kaut dziedātāja bija uzstājusies iepriekšējā Grammy ceremonijā, šoreiz viņa uz to neieradās un vēstulē ASV Ierakstu akadēmijai (The Recording Academy) informēja, ka, protestējot pret Grammy institūcijas un mūzikas industrijas milzīgo komercializāciju, no balvas atsakās.

1991. gadā viņai tika piešķirta arī britu mūzikas industrijas balva Brit kategorijā “Starptautiskā solomāksliniece” (International Female Solo Artist).

I Do Not Want What I Haven’t Got iekļauts žurnāla Rolling Stone 500 visu laiku ievērojamāko albumu sarakstā (500 Greatest Albums of All Time, 2003; 2012; 2020).

Īrijas prezidents Maikls Higinss (Michael D. Higgins) pēc Š. O’Konoras nāves izteica apbrīnu par dziedātājas “dziļo un drosmīgo nodošanos svarīgiem jautājumiem, kam viņa pievērsa mūsu publikas uzmanību, neatkarīgi no tā, cik nepatīkamas šīs patiesības varēja izrādīties,” piebilstot, ka “Īrija ir zaudējusi vienu no pēdējo desmitgažu izcilākajām un talantīgākajām komponistēm, dziesmu autorēm un izpildītājām”.

Damn Your Eyes; Fire on Babylon; How About I Be Me; Mandinka; Nothing Compares 2 U; Scorn Not His Simplicity; Success Has Made a Failure of Our Home; Thank You For Hearing Me; The Emperor’s New Clothes; The Last Day of Our Acquitance; This Is a Rebel Song; This Is to Mother You; Three Babies; Troy; You Made Me the Thief of Your Heart

The Lion and the Cobra (Ensign, 1987); I Do Not Want What I Haven’t Got (Ensign, 1990); Am I Not Your Girl? (Ensign, 1992); Universal Mother (Ensign, 1994); Faith and Courage (Atlantic, 2000); Sean-Nós Nua (Vanguard, 2013); Throw Down Your Arms (Chocolate and Vanilla, 2005); Theology (Koch, 2007); How About I Be Me (and You Be You)? (One Little Indian, 2012); I’m Not Bossy, I’m the Boss (Nettwerk, 2014)