Ievērojama ar emocionālu, dramatiski piesātinātu dziedājumu un romantisku, nereti arī traģisku, dzīves un mīlestības kaislībām veltītu repertuāru, kas bieži asociēts ar viņas dzīvesstāstu.

Dziedātājas mūža pirmie gadi un arī atsevišķas vēlākās epizodes ir neskaidras un dažādos avotos dokumentētas atšķirīgi. Zināms, ka viņa dzimusi nabadzīgā ielu akrobāta un kafejnīcu dziedones ģimenē, augusi sarežģītos apstākļos, tostarp arī tēva mātes uzturētā publiskajā namā, daudz slimojusi un pusaudzes vecumā piedalījusies tēva priekšnesumos, pelnot iztiku ar akrobātiku un dziedāšanu Parīzes ielās. Agri sākusi patstāvīgu dzīvi un 17 gadu vecumā laidusi pasaulē meitu, kura mirusi pēc smagas slimības divu gadu vecumā.

1935. gadā sāka uzstāties prestižā kabarē Le Gerny’s, kura īpašnieks Luī Leplē (Louis Leplée) kļuva par dziedātājas pirmo menedžeri un, atsaucoties uz viņas sīko un trauslo augumu, to iedēvēja par la môme piaf (franču ‘zvirbulēns’) – tā radies skatuves vārds "Piafa".

Pateicoties spēcīgai balsij, izjustam la chanson réaliste (“reālistiskais šansons” – 19. gs. beigās un 20. gs. 1. pusē Francijā populāra ielas balāžu stilistika, kam raksturīga neizskaistināta sabiedrības zemāko slāņu tematika, arī vulgāri un necenzēti teksti) izpildījumam un L. Leplē nodrošinātai reklāmai, jaunā dziedātāja izpelnījās vērā ņemamu ievērību Parīzes mākslas un bohēmas aprindās, un jau 1935. gadā veica pirmos ieskaņojumus. Šajā laikā arī aizsākās viņas ilggadējā sadarbība ar komponisti Margeritu Monno (Marguerite Monnot), kura sacerējusi daudzas E. Piafas repertuāra pazīstamākās dziesmas.

1936. gadā L. Leplē tika nogalināts un nozieguma izmeklēšanā kā potenciālā aizdomās turētā figurēja arī dziedātāja, kurai gan apsūdzības netika izvirzītas. Šī epizode uz brīdi sarežģīja viņas karjeras augšupeju, tomēr turpmākajos gados E. Piafa, pateicoties jaunā menedžera, arī viņas mīļākā un dziesmu tekstu autora Reimona Aso (Raymond Asso) atbalstam un tādām dziesmām kā Mon légionnaire; C’est lui que mon coeur a choisi un L’Accordéoniste iemantoja plašu popularitāti visdažādāko aprindu publikā.

Pēc Otrā pasaules kara beigām E. Piafa, jau būdama pati iecienītākā dziedātāja Francijā, sacerēja dziesmu La Vie en rose (līdzautori Luigī, Louiguy, un M. Monno), kuras milzīgie panākumi (to dziedājuši arī Bings Krosbijs, Bing Crosby; Dīns Mārtins, Dean Martin; Lūiss Ārmstrongs, Louis Armstrong, u. c. ievērojami izpildītāji) viņu padarīja slavenu starptautiskā mērogā, t. sk. arī Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV).

Par spīti milzīgai atzinībai un joprojām aktīvai muzikālai darbībai (50. gados viņas repertuārā ienāca tādas par populārās mūzikas klasiku kļuvušas dziesmas kā La foule; Padam padam; Mon manège à moi; Milord un citas; šajā laikā viņa arī sniedza vairākas leģendāras koncertsērijas Parīzes koncertzālē Olympia), talanta pilnbriedā esošā dziedātāja cīnījās ar smagu slimību un depresijas uzliesmojumiem, kā arī alkoholismu un vairākās autoavārijās gūtu savainojumu ārstēšanā iemantotu morfija atkarību. Emocionālo stāvokli īpaši iedragāja viņas mūža mīlestības – pasaules boksa čempiona Marsela Serdāna (Marcel Cerdan) –  bojāeja aviokatastrofā 1949. gadā; dažas nedēļas pirms M. Serdāna nāves E. Piafa sacerēja viņam veltītu dziesmu Hymne à l’amour (E. Piafas vārdi, M. Monno mūzika). Bohēmiskas pārmērības, komplicētas romantiskās attiecības, arī psihoemocionālas krīzes un progresējošas veselības problēmas dziedātāju pavadīja līdz pat mūža beigām, taču viņa nezaudēja ne publikas mīlestību, ne spēcīgo balsi un priekšnesuma emocionālo intensitāti.

Bieži pieminēts un neviennozīmīgi traktēts E. Piafas dzīves un karjeras aspekts ir darbība Otrā pasaules kara laikā, kad viņa bija viena no populārākajām māksliniecēm okupētajā Parīzē, bieži uzstājās vācu virsniekiem un vairākkārt koncertēja franču karagūstekņiem Vācijā. Pēc Parīzes atbrīvošanas, E. Piafas vārds tika minēts starp varbūtējiem okupācijas režīma atbalstītājiem, taču pārmetumi tika atzīti par nepamatotiem, turklāt pati dziedātāja un vairāki pretošanās kustības dalībnieki norādīja uz viņas atbalstu antifašistiskajiem spēkiem.

Savukārt E. Piafas biogrāfs, grāmatas “Piafa, franču mīts” (Piaf, un mythe français, 2013) autors Robērs Belrē (Robert Belleret) raksta, ka dziedātājai nav piemitusi politiska apziņa un viņas prioritāte vienmēr bijusi profesionālā darbība, bet pieņēmumi par viņas lomu pretošanās kustībā, tāpat kā varbūtēju kolaboracionismu, esot vēsturiski pārspīlējumi. Tomēr zināms, ka E. Piafa palīdzējusi vairākiem potenciāli apdraudētiem ebreju mūziķiem (t. sk. L’Accordéoniste u. c. dziesmu autoram Mišelam Emēram, Michel Emer) izkļūt no okupētās teritorijas, tāpat koncertturnejās uzņemtās dziedātājas fotogrāfijas ar franču karagūstekņiem izmantotas ieslodzīto bēgšanai nepieciešamu dokumentu viltošanai.

Gan E. Piafas repertuārs, gan izpildījuma maniere bieži analizēti viņas biogrāfijas kontekstā un arī viņa pati iesniegumā Francijas dziesmu autoru savienībai rakstīja: “Mana dziesma ir mana dzīve” (Bērka, K., “Es nenožēloju: Edītes Piafas dzīve”, Burke, C., No Regrets: The Life of Edith Piaf, 2011).

Vairumā gadījumu E. Piafa deva priekšroku dziesmām ar romantisku, bet smeldzīgu realitātes tēlojumu, kas sasaucās ar viņas pašas pieredzi un stāstīja par Parīzes ielu dzīvi, tās grūtdieņiem, dzīves drāmām un mīlestības kaislībām. E. Piafa pati sarakstījusi vairākus desmitus dziesmu tekstu, taču arī izpildot citu autoru sacerējumus, t. sk. tekstus, kuru vēstījums nebija pirmajā personā, nepārprotami identificējās ar to varoņiem un viņu pārdzīvojumiem, dziesmu papildinot ar personīgu attieksmi, un tādējādi padarot viegli uztveramu arī klausītājiem, kas nesaprata franču valodu. Šādi personificēts priekšnesums, kas vēsturiski raksturīgs franču šansona izpildītājiem, vairumā citu valstu populārās mūzikas 20. gs. pirmajās desmitgadēs vēl nebija izplatīts (ASV līdzīgu izpildījuma tradīciju šajā laikā iedibināja Billija Holideja, Billie Holiday), taču vēlāk – lielā mērā pateicoties E. Piafas popularitātei – kļuva par pašsaprotamu interpretācijas priekšnoteikumu.

E. Piafa sniedza profesionālu atbalstu vairākiem jauniem mūziķiem, kuri kļuvuši par ievērojamām franču mūzikas autoritātēm (Īvs Montāns, Yves Montan; Šarls Aznavūrs, Charles Aznavour; Žoržs Mustaki, Georges Moustaki; Šarls Dimons, Charles Dumont; Leo Ferē, Léo Ferré). Pēc viņas nāves mūzikas industrija par dziedātājas talanta “mantinieci” pasludināja Mireiju Matjē (Mireille Mathieu), taču E. Piafa iedvesmojusi arī daudzus citus franču izpildītājus, t. sk. Žiljetu Greko (Juliette Gréco), Fransuāzu Ardī (Françoise Hardy), Seržu Gensbūru (Serge Gainsbourg) un Brižitu Fontēnu (Brigitte Fontaine). Viņas ietekmi uz savu jaunradi atzinuši arī angloamerikāniskā roka un popa mūziķi: Madlēna Peirū (Madeleine Peyroux), Marianna Feitfula (Marianne Faithfull); Petija Smita (Patti Smith); Džonija Mičela (Joni Mitchell); Greisa Džounsa (Grace Jones); Madonna (Madonna); Selīna Diona (Celine Dion); Morisijs (Morrissey), Džefs Baklijs (Jeff Buckley), Igijs Pops (Iggy Pop) un citi. Daudzi minētie arī izpildījuši E. Piafas repertuāra skaņdarbus.

E. Piafa bija viena no visvairāk mīlētajām 20. gs. franču kultūras personībām. Pēc viņas nāves (mirusi 47 gadu vecumā pēc smagas cīņas ar aknu vēzi) Romas katoļu baznīca, atsaucoties uz dziedātājas skandalozo dzīvesveidu, atteicās noturēt piemiņas dievkalpojumu, taču viņas izvadīšana Parīzes ielās izvērtās plašā tautas manifestācijā. Dziedātājas apbedījuma vieta arī mūsdienās ir viens no visvairāk apmeklētiem objektiem Perlašēza kapsētā (Cimetière du Père Lachaise).

E. Piafas kādreizējā dzīvoklī Parīzē iekārtots muzejs (Musée Édith Piaf), savukārt netālu no Perlašēza kapsētas uzstādīts viņas piemineklis (skulptore Lisbete Delila, Lisbeth Delisle). Dziesma La Vie en rose iekļauta Grammy slavas zālē (Grammy Hall of Fame, 1998), kurā tiek godināti vēsturiski nozīmīgi mūzikas ieraksti.

E. Piafas dzīvesstāstam veltītas vairākas spēlfilmas. Starptautiski pazīstamākā ir “Dzīve rožainā gaismā” (La Vie en rose, režisors Olivjē Dāns, Olivier Dahan, 2007) – Mariona Kotijāra (Marion Cotillard) par tās galvenās lomas atveidojumu saņēmusi Amerikas Kinoakadēmijas (Academy of Motion Picture Arts and Sciences, AMPAS) balvu “Oskars” (Oscar) kategorijā Labākā aktrise (Best Actress).

Angļu dramaturģe Pema Džemsa (Pam Gems) sarakstījusi muzikālu lugu “Piafa” (Piaf), kas uzvesta daudzās valstīs, t. sk. Liepājas teātrī Latvijā (režisore Laura Groze-Ķibere, 2013). Dziedātājai veltītu lugu “Edīte Piafa” radījis arī latviešu režisors Agris Māsēns – tā iestudēta Latvijas Nacionālajā teātrī (režisors Juris Rudzītis, 1994) un Valmieras teātrī (režisors A. Māsēns, 1995). Viesizrādēs Latvijā izrādīta arī krievu literātes Ksenijas Dragunskas (Ксения Викторовна Драгунская) luga “Edīte Piafa. Mans leģionārs” (Эдит Пиаф. Мой легионер) Maskavas Romāna Viktjuka teātra (Театр Романа Виктюка) iestudējumā, kā arī itāļu horeogrāfa Mauro Bigonceti (Mauro Bigonzetti) baleta “Piafa” (La Piaf) izrāde Lietuvas Nacionālā operas un baleta teātra (Lietuvos nacionalinis operos ir baleto teatras) trupas sniegumā.

C’est lui que mon coeur a choisi; Hymne à l’amour; Johnny, tu n’es pas un ange; L’Accordéoniste; L’Homme à la moto; La Foule; La Valse de l’amour; La Vie en rose; Le Chevalier de Paris; Les Amants d’un jour; Les mots d’amour; Les trois cloches; Milord; Mon Dieu; Mon légionnaire; Mon manège à moi; Non, je ne regrette rien; Padam, padam; Sous le ciel de Paris

Chansons Parisiennes (Columbia, 1949); Edith Piaf Sings (Polydor, 1949); Encores Parisiennes (Columbia, 1950); Favorites (Polydor, 1950); Chansons de cafés de Paris (Decca, 1950); Edith Piaf Sings (Columbia, 1950); Edith Piaf (Columbia, 1953); Piaf of Paris (Angel, 1955); Edith Piaf chante Raymond Asso (Polydor, 1955); Le tour de chant d’Edith Piaf No 2: Live a L’Olympia* (Columbia, 1956); Récital (Columbia, 1961); La reine de la chanson (Columbia, 1962); Piaf at the Olympia* (Capitol, 1963); Edith Piaf at Carnegie Hall, 1957* (EMI, 1977)

* koncertieraksti