20. gs. 60. un 70. gados bija viena no starptautiski pazīstamākajām franču populārās mūzikas izpildītājām. Muzikālo darbību turpinājusi arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs.
20. gs. 60. un 70. gados bija viena no starptautiski pazīstamākajām franču populārās mūzikas izpildītājām. Muzikālo darbību turpinājusi arī 21. gs. pirmajās desmitgadēs.
M. Matjē bija vecākais bērns trūcīgā 14 bērnu ģimenē. Bērnībā cieta no disleksijas, kas apgrūtināja mācības, taču izcēlās ar muzikalitāti un dziedāja sabiedriskos pasākumos. Pusaudzes vecumā pameta skolu un, lai materiāli atbalstītu ģimeni, sāka strādāt papīrfabrikā. Meitenes tēvs bija mūzikas mīļotājs un viņas aizraušanos ar dziedāšanu dažādi atbalstīja. Visspilgtāko iespaidu uz M. Matjē jau agrā vecumā atstāja Edītes Piafas (Édith Piaf) izpildījums.
1964. gadā jaunā dziedātāja ar E. Piafas dziesmu La Vie en rose uzvarēja Aviņonas amatiervokālistu konkursā, taču par savas profesionālās darbības sākumu viņa atzinusi nākamajā gadā gūtu uzvaru Francijas televīzijas konkursā Jeu de la Chance, kur piedalījās ar citu savulaik E. Piafas dziedātu skaņdarbu Jezebel. Šis sasniegums 19 gadus vecajai izpildītājai jau pēc dažām nedēļām ļāva debitēt prestižajā Parīzes koncertzālē Olympia. Par viņas menedžeri šajā laikā kļuva Džonijs Starks (Johnny Stark), kuram bijusi nozīmīga loma arī E. Piafas un citu mākslinieku (t. sk. Dalida, Dalida, un Džonijs Halidejs, Johnny Hallyday) karjerā; abu sadarbība turpinājās līdz Dž. Starka nāvei 1989. gadā.
Slavas sākumā M. Matjē tika dēvēta gan par nesen (1963) mirušās E. Piafas talanta mantinieci un Aviņonas zvirbulēnu (Piaf d’Avignon – no E. Piafas skatuves vārda), gan par viņas atdarinātāju bez savas skatuviskās personības. Tāpat kā E. Piafa, viņa bija maza auguma, apveltīta ar spēcīgu balsi un izpildījumā romantisku kaisli apvienoja ar dramatisku intensitāti, turklāt uz skatuves bieži tērpās melnā. Šiem salīdzinājumiem kļūstot arvien izplatītākiem, M. Matjē no līdzības ar E. Piafu centās atteikties, tomēr arī turpmāk dziedāja viņas repertuāra dziesmas (1993. gadā laida klajā tām veltītu albumu Mireille Mathieu chante Piaf).
M. Matjē izpildītājtalanta un mākslinieciskās individualitātes izkopšanā būtiska nozīme bija orķestra vadītājam un aranžētājam Polam Moriā (Paul Mauriat) – viņš (kopā ar Andrē Paskālu, André Pascal) bija M. Matjē pirmā hita Mon credo un vairāku tam sekojušā debijas albuma En Direct de L’Olympia (1966) dziesmu autors. Mon credo, tāpat kā nākamie singli Qu’elle est belle un Paris en colère (visi 1966), sasniedza Francijas topa pirmo vietu, padarot M. Matjē pa vienu no iecienītākajām dziedātājām valstī.
Šajā laikā viņa arī uzsāka sadarbību ar komponistu Fransisu Lē (Francis Lai), kurš viņas dziedājumu nereti pavadīja ar akordeona spēli. M. Matjē repertuārā bijuši vairāk nekā 30 F. Lē sacerējumi – gan populārās dziesmas no filmām “Vīrietis un sieviete” (Un homme et une femme, rež. Klods Lelušs, Claude Lelouch, 1966) un “Mīlas stāsts” (Love Story, rež. Artūrs Hillers, Arthur Hiller, 1970), gan tieši viņas balsij rakstītas kompozīcijas. 1972. gadā M. Matjē iedziedāja F. Lē dziesmu albumu Mireille Mathieu chante Francis Lai, savukārt 1974. gadā albums Mireille Mathieu chante Ennio Morricone ieskaņots sadarbībā ar itāļu kinomūzikas komponistu Ennio Morikoni.
Mireija Matjē koncertā Vācijā, 26.04.1967.
Dziedātāja izpildījusi daudzu franču autoru (Šarls Aznavūrs, Charles Aznavour; Moriss Žārs, Maurice Jarre; Kristians Gobērs, Christian Gaubert; Mišels Legrāns, Michel Legrand; Didjē Barbelivjēns, Didier Barbelivien; Paskāls Oriā, Pascal Auriat, u. c.) dziesmas, kā arī angloamerikāņu mākslinieku hitus. 1980. gadā Francijas singlu topa 2. vietu sasniedza M. Matjē dziedātā Bārbras Streizandes (Barbra Streisand) hita Woman in Love franču versija Une femme amoureuse. Savukārt viņas pēdējais Top 10 panākums bija Together We’re Strong (1983) – duets ar amerikāņu kinoaktieri Patriku Dafiju (Patrick Duffy).
Vēlāk dziedātājas ieskaņojumi popularitātes reitingos vairs nefigurēja, taču viņa regulāri laida klajā jaunus ierakstus un koncertēja daudzās valstīs, saglabājot sievišķīgas elegances etalona un plaši cienītas populārās mūzikas veterānes autoritāti. Savukārt vienā no viņas pēdējiem albumiem Mes classiques (2018) dzirdamas Franča Šūberta (Franz Peter Schubert), Džuzepes Verdi (Giuseppe Verdi), Georga Frīdriha Hendeļa (Georg Friedrich Händel), Pētera Čaikovska (Пётр Ильич Чайковский) u. c. klasikās mūzikas autoru skaņdarbu interpretācijas.
2021. gadā, atzīmējot joprojām profesionāli aktīvās dziedātājas 75. dzimšanas dienu un karjeras 55. gadskārtu, viņas tīmekļa vietnē tika publicēts šāds karjeras rezumējums: 1200 ieskaņotu dziesmu 12 valodās, 75 studijas albumi, 200 miljoni visā pasaulē pārdotu skaņuplašu un 250 miljoni interneta straumējumu.
1966. gadā, tūlīt pēc pirmo singlu panākumiem Francijā, M. Matjē devās veiksmīgā turnejā pa Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV), bet 1967. gadā ieskaņoja angļu dziedātāja Engelberta Hamperdinka (Engelbert Humperdinck) hita The Last Waltz kaverversiju La Dernière Valse, kas deviņas nedēļas saglabāja Francijas singlu tabulas līderpozīciju un iekļuva arī Lielbritānijas Top 40, nodrošinot līdzdalību vienā no britu šovbiznesa prestižākajiem gadskārtējiem notikumiem – t. s. Karaliskajā varietē (Royal Variety Performance). Vēlākie sasniegumi ASV un Lielbritānijā bija pieticīgāki, taču dziedātāja baudīja ilgstošus panākumus daudzviet Eiropā, Kanādā, Latīņamerikā un Āzijas valstīs, kur atsevišķos karjeras periodos uzstājās vairāk nekā dzimtenē. Tāpat kā daudzi citi franču dziedātāji, M. Matjē savas populārākās dziesmas ieskaņojusi ne vien franču, bet arī citās valodās (angļu, spāņu, portugāļu, itāļu, krievu u. c.).
Visas profesionālās darbības laikā viņa pastiprināti orientējusies uz Vācijas mūzikas tirgu, laižot klajā vairāk nekā 20 vāciski ieskaņotu albumu, kuros nereti dzirdami vietējās šlāgermūzikas skaņdarbi (ļoti produktīva bijusi sadarbība ar vācu komponistu Kristianu Brūnu, Christian Brühn, kurš sacerējis arī vienu no M. Matjē starptautiski pazīstamākiem hitiem Acropolis adieu, 1971).
Īpašs statuss M. Matjē bija kādreizējā Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS), kur viņa pirmoreiz uzstājās 1967. gadā. PSRS un Francijas kultūrsakariem nostiprinoties, viņa PSRS vairākkārt atgriezās un, pateicoties oficiālo iestāžu akceptam (M. Matjē talanta cienītājs bija arī PSRS Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs, Леонид Ильич Брежнев), kļuva par vienu no populārākajām ārvalstu dziedātājām, regulāri bija redzama televīzijā (TV), dzirdama radio un par viņu tika rakstīts presē, kas parasti ārzemju mūziķus ignorēja (arī Latvijā iznākošais laikraksts “Literatūra un Māksla” jau 1967. gadā, īsi pēc dziedātājas pirmās vizītes PSRS, publicēja viņai veltītu rakstu “Meitene no Aviņonas”). 20. gs. 70. un 80. gados PSRS tika izdoti seši M. Matjē albumi – vairāk nekā gandrīz jebkuram citam rietumvalstu populārās mūzikas izpildītājam.
Kādreizējā PSRS teritorijā M. Matjē regulāri koncertēja arī pēc PSRS sabrukuma, visvairāk uzstājoties Krievijā, kur joprojām bauda varas aprindu labvēlību. 09.05.2005. viņa pēc Krievijas prezidenta Vladimira Putina (Владимир Владимирович Путин) uzaicinājuma dziedāja Sarkanajā laukumā Maskavā notikušās svinībās par godu 60. gadadienai kopš uzvaras Otrajā pasaules karā, bet 2008. gadā Kremļa pilī notikuša koncerta starpbrīdī V. Putins dziedātāju iepazīstināja ar Lībijas politisko līderi Muamaru Kadāfi (معمر القذافي, Muʿammar al-Qaḏḏāfī); viņa arī ir saņēmusi personīgu V. Putina apsveikumu 70. dzimšanas dienā un citus uzmanības apliecinājumus.
M. Matjē ir uzstājusies arī Latvijā (Rīgā, 2010. un 2014. gadā).
Franču dziedātāja Mireija Matjē koncertā "Arēnā Rīga". 25.11.2010.
20. gs. 70. gados Francijas u. c. valstu prese M. Matjē dēvēja par franču dziesmas un kultūras vēstnesi pasaulē, bet 1977. gadā viņa tika izraudzīta par Francijas Republikas pamatvērtības simbolizējošā Mariannas (Marianne) tēla modeli – no 1978. līdz 1985. gadam, kad par “jauno Mariannu” tika izvēlēta aktrise Katrīna Denēva (Catherine Denevue), valsts iestādēs un citās sabiedriskās vietās izstādītajam Mariannas krūšutēlam bija dziedātājas vaibsti.
Savukārt 21. gs. pirmajās desmitgadēs Francijas plašsaziņas līdzekļi, galvenokārt atsaucoties uz M. Matjē kontaktiem ar Krievijas valdošajām aprindām, viņai vairākkārt pārmetuši simpatizēšanu nedemokrātiskiem režīmiem.
M. Matjē saņēmusi Francijas nacionālo Ordeni par nopelniem (Ordre national du Mérite, 1987), viņai ir piešķirts arī Francijas Goda leģiona ordenis (Ordre national de la Légion d’Honneur) kavaliera (Chevalier, 1999) un virsnieka (Officier, 2011) pakāpē.
Dziedātājas ieguldījums Krievijas un Francijas sakaru stiprināšanā novērtēts ar Krievijas Federācijas Draudzības ordeni (Oрден Дружбы, 2010).
Acropolis adieu; C’est à Mayerling; Ciao bambino, sorry; J’ai gardé l’accent; La Dernière Valse; La Paloma adieu; La Première Étoile; Les Bicyclettes de Belsize; Mille colombes; Mon credo; Pardonne-moi ce caprice d’enfant; Paris ne colère; Qu’elle est belle; Santa Maria de la Mer; Tous les enfants chantent avec moi; Un million d’enfants; Une femme amoureuse; Une histoire d’amour
Mireija Matjē. 10 ievērojamas dziesmas.
En direct de l’Olympia (Barclay, 1966); Made in France (Barclay, 1967); Sweet Souvenirs of Mireille Mathieu (Barclay, 1968); Le Première Étoile (Barclay, 1969); Mireille... Mireille (Barclay, 1971); Bonjour Mireille (Barclay, 1971); Mireille Mathieu chante Francis Lai (Barclay, 1972); La Vent de la nuit (Philips, 1974); Mireille Mathieu chante Ennio Morricone (Philips, 1974); Apprends-moi (Philips, 1975); Sentimentalement vôtre (Philips, 1978); Un peu... beaucoup... passionnément... (Philips, 1980); Je vous aime (Philips, 1981); Chanter (Ariola, 1984); Les Grandes Chansons françaises (Ariola, 1985); La Demoiselle d’Orléans (Ariola, 1985); Renconctres de femmes (Ariola, 1987); Hymne à l’amour (Carrère, 1990); Mireille Mathieu chante Piaf (Carrère, 1993); Mes classiques (Sony Music, 2018)
Klāss Vāvere "Mireija Matjē". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/152070-Mireija-Matj%C4%93 (skatīts 06.05.2024)