Jaunā viļņa periods 60. gados tapa izcilākās Ž. L. Godāra filmas. Šis bija ļoti intensīvs periods, Ž. L. Godārs filmēja nemitīgi, nereti vairākas filmas vienlaicīgi. 1960.–1968. gadā, kad Franciju satricināja politiskie protesti, Ž. L. Godārs režisēja 14 spēlfilmas un vairākas īsfilmas. Viņa filmas raksturo novatorisks modernisma elementu izmantojums, kā arī radoša attieksme pret dažādām klasiskām žanru struktūrām (gangsterfilmām, trilleriem, melodrāmu, film noir, mūziklu u. c.). Šī perioda darbu vidū ir gan melnbaltā, mazbudžeta debija “Līdz pēdējam elpas vilcienam”, gan lielbudžeta darbs “Nicinājums” (Le Mépris, 1963), kas uzņemts ar Cinemascope tehnoloģiju. Filmā izmantota Ž. L. Godāra šī perioda krāsu filmām raksturīgā palete – baltā, sarkanā un zilā krāsa.
Par vienu no būtiskākajiem jaunā viļņa darbiem kļuva filma “Līdz pēdējam elpas vilcienam”. Tās sižeta centrā ir jauns mašīnu zaglis Mišels (Ž. P. Belmondo), kurš bēgot uz Parīzi, nogalina policistu. Parīzē viņš no jauna satiek Patrīciju (Džīna Sīberga, Jean Seberg) – amerikāņu studenti, kā arī turpina bēguļot no policijas. Filmu raksturo novatoriska stilistika – tā filmēta reālā vidē un interjeros, izmantojot dabīgo apgaismoju. Mobilo un rokas kameru izmantojums piešķir filmas attēlam dokumentālismu un autentiskumu. Montāžā Ž. L. Godārs pirmo reizi kino vēsturē izmantoja netradicionālus paņēmienus, arī tā dēvēto lēcienveida montāžu (jump cut). Viņš atkāpās no tradicionālā vēstījuma konvencijām, izmantojot modernismam raksturīgo estētiku, tomēr filmā iezīmējas Ž. L. Godāra aizraušanās ar Amerikas kino mantojumu – Holivudas žanru filmām, kā arī film noir. Vienā no filmas epizodēm tās galvenais varonis Mišels imitē aktiera Hamfrija Bogarta (Humphrey Bogart) žestu, skatoties uz Holivudas filmas afišu. Arī šajā filmā turpinās Ž. L. Godāra sadarbība ar jaunā viļņa radošo kodolu – filmas scenārija autori ir F. Trifo un K. Šabrols. Nelielā – slavena režisora lomā, kuru intervē filmas varone Patrīcija, filmējies izcilais franču režisors Žans Pjērs Melvils (Jean Pierre Melville).
Aktieri Džīna Sīberga un Žans Pols Belmondo Žana Lika Godāra filmā "Līdz pēdējam elpas vilcienam". 1960. gads.
Fotogrāfs Walter Daran. Avots: The LIFE Picture Collection via Getty Images, 50554191.
Nākamais Ž. L. Godāra darbs “Mazais kareivis” (Le petit soldat, 1960; pirmizrāde 1963. gadā) aizsāk nozīmīgu periodu viņa dzīvē – sadarbību ar Annu Karinu (Anna Karina). Tolaik modele un iesācēja kino A. Karina nospēlēja lomas sešās Ž. L. Godāra filmās, kā arī bija viņa sieva 1961.–1965. gadā. “Mazais kareivis” iezīmēja Ž. L. Godāra interesi par politiskām tēmām, kas gadu gaitā viņa filmās kļūst aizvien nozīmīgāka. Filmas darbība notiek Ženēvā, taču tās varoņu dzīves ietekmē karš Alžīrijā (Algerian War of Independence).
Filmā “Sieviete ir sieviete” (Une femme est une femme, 1962) Ž. L. Godārs radoši apspēlē amerikāņu mūzikla žanra elementus, integrējot tos stāstā par Parīzes striptīza dejotāju Anželu (A. Karina), kura vēlas kļūt par māti, un viņas draugiem Emīlu (Žans Klods Brialī, Jean-Claude Brialy) un Alfrēdu (Ž. P. Belmondo).
Filmu “Dzīvo savu dzīvi” (Vivre sa vie, 1962) veido divpadsmit epizodes, kas ilustrē jaunas sievietes, pārdevējas ar modeles ambīcijām, Nanas (A. Karina) ceļu uz prostitūciju. Tajā Ž. L. Godārs jēdzieniski ietilpīgi izmanto citātu no Karla Teodora Dreijera (Carl Theodor Dreyer) filmas “Žannas d’Arkas ciešanas” (La passion de Jeanne d’Arc, 1928), akcentējot galvenās varones pārdzīvojumus. Filmā aizkadra komentāra veidā iekļauta arī populārzinātniska informācija par prostitūciju kā sociālu parādību un prostitūtu ikdienu 60. gadu Francijā.
“Karavīri” (Les carabiniers, 1963) ir pārsātināta ar simbolismu un nosacītību, tās darbība notiek nekonkretizētā valstī kara laikā. Filmā konceptuāli izmantots Ž. L. Godāram tuvā vācu dramaturga Bertolda Brehta (Bertolt Brecht) radītais atsvešinājuma efekts (Verfremdungseffekt), ko režisors bieži akcentē savās filmās.
1963. gadā uz ekrāniem iznāca viena no Ž. L. Godāra vērienīgākajām un komerciāli veiksmīgākajām filmām – Francijas un Itālijas kopražojums “Nicinājums”, kurā galvenajās lomās filmējās Brižita Bardo (Brigitte Bardot), Mišels Pikolī (Michel Piccoli), vācu un amerikāņu režisors Frics Langs (Fritz Lang). Filmas pamatā – Alberto Moravias (Alberto Moravia) tāda paša nosaukuma romāna (1954. gads) motīvi. Filmas sižetu centrē kino uzņemšanas process – režisors Langs (lomā – F. Langs) uzņem izaicinošu “Odisejas“ (sengrieķu Ὀδύσσεια, Odisseia) versiju, konfliktējot ar komerciāli orientēto, vulgāro amerikāņu producentu. “Nicinājumā” atspoguļots gan sarežģītais filmas tapšanas process un konflikti, gan literāta (M. Pikolī) un viņa sievas Kamillas (B. Bardo) attiecību krahs. Darbība norisinās Itālijā, Romā Cinecittà studijā un Kapri salā – arhitektūras objektā Casa Malaparte. Pats Ž. L. Godārs filmā redzams epizodiskā Langa asistenta lomā.
Filma “Autsaideru banda” (Bande à part, 1964) tapa kā Ž. L. Godāra un A. Karinas jaundibinātās kompānijas Anouchka films projekts. Tās galvenie varoņi ir jauna meitene Odile un divi puiši, kuri pārliecina viņu piedalīties aplaupīšanā. Lomās – A. Karina, Semi Frejs (Sami Frey) un Klods Brasērs (Claude Brasseur). Filmu raksturo norišu fragmentārisms, vairākas šīs filmas epizodes – trijotnes skrējiens cauri Luvrai, deja bārā – tiek bieži citētas. Filmas pamatā ir Doloresas Hičensas (Dolores Hitchens) romāns “Muļķu zelts” (Fool’s Gold, 1958).
Arī filmā “Alfavila” (Alphaville, 1965) Ž. L. Godārs turpina eksperimentēt, izmantojot gan modernisma estētiku, gan klasisku žanru elementus. “Alfavilā” tie ir film noir un antiutopijas elementi. Filmas darbības vieta ir cita planēta, tomēr tās vide veidota, izmantojot 60. gadu vidus interjerus. Totalitārajā Alfavilā ir atļauta loģika, nevis emocijas. Filmas galvenais varonis ir amerikāņu aģents Lemmijs (Edijs Konstantīns, Eddie Constantine), kuram jāpaveic īpaša misija. Tās laikā viņš satiek Natašu fon Braunu (A. Karina). Melnbalto, vizuāli izteiksmīgo filmu veidojis Ž. L. Godāra filmu patstāvīgais operators Rauls Kotārs (Raoul Coutard). Tajā citēta F. Langa klasiskā antiutopija – filma “Metropolis” (Metropolis, 1927).
Arī filmā Made in USA (Made in USA, 1966) pievēršas Amerikas Savienoto Valstu (ASV) kino aprobēto žanru (film noir, gangsterfilma) interpretācijai, izmantojot modernisma estētiku. Galvenā varone Paula (A. Karina) izmeklē sava noslepkavotā drauga bojā ejas apstākļus. Filmas orģinālnosaukums konceptuāli tiek lietots angļu valodā.
Nozīmīgs šī perioda darbs ir filma “Trakais Pjero” (Pierrot le fou, 1965). Sižetiski tā stāsta par žurnālistu Ferdinandu – trako Pjēro (Ž. P. Belmondo), kurš pamet dzīvi pārtikušā ģimenē un bēg uz Francijas dienvidiem kopā ar sava bērna aukli Mariannu (A. Karina). Filmā izmantoti Ž. L. Godāram raksturīgie stilistiskie paņēmieni – sižeta fragmentācija, stilizācija, intertekstualitāte – atsauces uz dažādu mākslu (glezniecības, dzejas u. c.), kā arī mediju (reklāmas, kino) avotiem. Intonatīvi filmu raksturo ironija, pašironija, arī citāti no paša Ž. L. Godāra filmām. Ž. L. Godārs izmanto modernisma estētiku, dekonstruējot klasisko žanru elementus (melodrāma, ceļa filma, road movie, trilleris, arī mūzikls), kā arī kino nereti izplatīto bēgošo mīlētāju sižeta modeli. Filmā nelielā epizodiskā lomā filmējies amerikāņu režisors Semjuels Fullers (Samuel Fuller), kura darbus Ž. L. Godārs uzskatījis par ļoti nozīmīgiem. S. Fullers, atbildot uz Ferdinanda jautājumu, kas ir kino, saka: “Mīlestība, naids, darbība, vardarbība, sekss, vārdu sakot – emocijas.” Filmas darbību nereti aizkadrā komentē abi galvenie varoņi, papildinot novatorisko filmas skaņu celiņu. Tajā ir atsauces uz politiskām aktualitātēm.
Žans Liks Godārs dod norādes aktierim Žanam Polam Belmondo filmas "Trakais Pjero" uzņemšanas laikā. Francija, 1965. gads.
Fotogrāfs Jacques Haillot. Avots: Apis/Sygma/Sygma via Getty Images, 850920964.
Filmās “Precēta sieviete” (Une femme mariée, 1964) un “Divas vai trīs lietas, ko es zinu par viņu” (Deux ou Trois choses que je sais d’elle, 1967) mazinās Ž. L. Godāra filmām nereti raksturīgais sociālais patoss. Abas filmas raksturo melodramatiska noskaņa – tās centrā ir sieviešu tēli, akcentēta neuzticības, “dubultas dzīves” tēma. Bija noslēdzies Ž. L. Godāra sadarbības periods ar A. Karinu. Galvenajā lomā filmā “Precēta sieviete” ir aktrise Maša Merila (Macha Méril), filmā “Divas vai trīs lietas, ko es zinu par viņu” – Marina Vladi (Marina Vlady).
1967. gadā tapa trīs nozīmīgas Ž. L. Godāra filmas. Arī viens no šī perioda politiski asākajiem un radikālākajiem darbiem filma “Ķīnieši” (La Chinoise, 1967), tās nosaukuma jēga ir “maoisti”. Tajā vairāki jaunieši, Mao Dzeduna (Máo Zédōng) komunistisko ideju cienītāji – studenti, – izspēlē ainas, kas komentē tā laika starptautiskās politiskās dzīves aktualitātes – karu Vjetnamā, Mao ideoloģiju un citas. Filmā izmantota stilizācija, teatrālisma elementi un atsvešinājuma efekts. Lomās: Žans Pjērs Leo (Jean-Pierre Leo), Anna Vjazemska (Anne Wiazemsky) – aktrise, kura bija Ž. L. Godāra sieva 1967.–1979. gadā.
A. Vjazemska piedalījās arī filmā Weekend (Weekend, 1967). (Filmas orģinālnosaukums angļu valodā un akcentē amerikāniskās ideoloģijas dominēšanu, pret ko Ž. L. Godārs izturējās ļoti kritiski.) Weekend ir viena no Ž. L. Godāra 60. gadu perioda radošajām kulminācijām – radikāls, satīrisks un ironisks skatījums uz Francijas kapitālistisko sabiedrību, arī viens no kino modernisma spilgtākajiem piemēriem. Filmas galvenie varoņi – augstāko slāņu pārstāvji – dažādu apstākļu rezultātā izkrīt no ierastās komforta zonas, piedzīvo sastrēgumu, auto avāriju, nonāk revolucionāra grupējuma biedru vidū u. c. situācijās.