Profesionālā, radošā, politiskā un sabiedriskā darbība R. Flaertija bērnībā ģimenes nomadiskais dzīves veids ietekmēja sākotnējo R. Flaertija profesionālo izvēli: pirms pievēršanās kino, strādāja kalnrūpniecības uzņēmumu labā, dažādos Kanādas apvidos veicot garus pārbraucienus, lai pētītu dabas resursu un infrastruktūras attīstību. 1910. gadu sākumā vairākkārt devies ekspedīcijās uz Hudzonas līča austrumu piekrasti. Tieši šo ekspedīciju laikā sācis pierakstīt tur redzēto, fotografēt un filmēt novērojumus par inuītu dzīvi (tie fiksēti arī vairākos rakstos žurnālā Geographical Review, 1918, grāmatā “Mans eskimosu draugs”, My Eskimo Friends, 1924), dienasgrāmatās.
1913. gadā R. Flaertijs nopirka Bell and Howell kino kameru, apmeklēja trīs nedēļu ilgus kino veidošanas kursus Eastman uzņēmumā Ņujorkā, lai iegūtās zināšanas pielietotu praksē. Uzfilmētā materiāla apstrāde tika veikta ekspedīciju laikā ar pārvietojamu filmu attīstīšanas un drukāšanas iekārtu, lai iegūto rezultātu varētu apskatīt ceļojuma laikā. 1916. gadā no uzfilmētajiem materiāliem izveidoja filmu par inuītu dzīvi, bet negadījumā tā sadega.
Līdz pat 1920. gadam R. Flaertijam neizdevās nodrošināt finansējumu, lai atgrieztos Kanādā un atsāktu filmēšanu, līdz izdevās atrast sponsoru – kažokādu uzņēmumu Revillon Freres, kam Hudzonas līča ziemeļaustrumu piekrastē bija tirdzniecības vieta. Ar šo finansējumu tapa filma “Nanūks no Ziemeļiem” (Nanook from the North, 1922), kurā ar etnogrāfiskiem un daļēji inscenētiem līdzekļiem dokumentēta inuītu dzīve caur galvenā varoņa Nanūka ģimenes prizmu.

Nanūks filmā “Nanūks no Ziemeļiem”. 1921. gads.
Avots: John Springer Collection/CORBIS/Corbis via Getty Images, 526851416.
Filmas izplatīšana bija sarežģīta, tā ļoti atšķīrās no sava laika kinoteātru repertuāru piedāvājuma. Pamazām filma ieguva atzinību, Eiropā iemantoja lielu skatītāju un profesionāļu interesi. Pēc “Nanūka no ziemeļiem” panākumiem, viena no lielākajām Holivudas studijām Famous-Players-Lasky (vēlāk Paramount), kas bija noraidījusi šīs filmas izplatīšanu, piedāvāja R. Flaertijam līdzekļus nākamās filmas uzņemšanai. Filma “Moana” (Moana, 1926) tika filmēta Samoa salā, Polinēzijā, izmantojot līdzīgu pieeju – vietējās dzīves un tradīciju novērojumu, pasniedzot to dramatiska stāsta formā. Studija nebija apmierināta ar gala rezultātu, filma netika plaši izplatīta.
R. Flaertija reputācija intelektuāļu vidū Ņujorkā bija augsta, viņu aicināja veidot īsfilmas; “Divdesmit četru dolāru sala” (Twenty – Four Dollar Island, 1927) tika atzinīgi novērtēta kā metropoles Ņujorkas portretējums. 1930. gadu sākumā R. Flaertijs devās uz Eiropu, vispirms uz Vāciju, tad Lielbritāniju, kur apmetās uz vairākiem gadiem. Pēc skotu režisora un producenta Džona Grīrsona (John Grierson) uzaicinājuma, R. Flaertijs veidoja filmu “Industriālā Britānija” (Industrial Britain, 1931) Dž. Grīrsona vadītajā Empire Marketing Board filmu nodaļā. R. Flaertijs pats filmu nepabeidza, jo nespēja iekļauties noteiktajās finansiālajās un laika prasībās.
Par nozīmīgāko R. Flaertija filmu šajā periodā kļuva “Cilvēks no Aranas” (Man of Aran, 1934). Filma tika veidota Aranu salās, Īrijas rietumu piekrastē. Tāpat kā filmās “Nanūks no Ziemeļiem” un “Moana”, tajā rādīts salas iedzīvotāju tradicionālais dzīves veids, lai gan portretējums vairs neatbilda patiesajai tā laika dokumentālajai realitātei, demonstrējot R. Flaertija interpretāciju par šo tēmu. 1939. gadā pēc režisora Pēra Lorenca (Pare Lorentz), ASV Filmu nodaļas (U.S. Film Unit) vadītāja, uzaicinājuma atgriezās ASV un sāka darbu pie filmas “Zeme” (Land, 1941) par lauksaimniecības situāciju valstī. Pēdējais nozīmīgais R. Flaertija pilnmetrāžas darbs dokumentālā vidē ar inscenētiem elementiem bija filma “Luiziānas stāsts” (Louisiana Story, 1948), ko producēja naftas uzņēmums Standard Oil Company, lai parādītu naftas ieguves apstākļus Luiziānas attekās pavalsts dienvidos.

Roberts Flaertijs apskata safilmēto materiālu. Aranu salas, 20. gs. 30. gadi.
Fotogrāfs Haywood Magee. Avots: Picture Post/Hulton Archive/Getty Images, 3306300.