Spānijas pilsoņu karu veicināja augoša politiskā spriedze un sabiedrības polarizācija, ko sekmēja nespēja atrisināt ilgstošas Spānijas politiskās un ekonomiskās problēmas. Spānijas Otrās republikas (pasludināta 14.04.1931.) konstitūcija un pēc konstitūcijas apstiprināšanas (12.1931.) veidotā valdība centās risināt Spānijas problēmas, īstenojot agrārās, izglītības un militārās reformas, kā arī atdalot baznīcu no valsts un piešķirot Katalonijai autonomiju. Reformas izraisīja konservatīvo spēku un baznīcas pretošanos pārmaiņām, bet strādnieku vidū arvien populārākas kļuva anarhisma idejas, varai nespējot strauji mazināt bezdarba līmeni un uzlabot dzīves apstākļus.
Pēc Tautas frontes (Frente Popular) ar nelielu pārsvaru iegūtās uzvaras 16.02.1936. vēlēšanās norisinājās daudzi protesti. Sakaitētā atmosfēra veicināja vardarbību ielās – bruņotas sadursmes starp labējām un kreisajām politiskajām grupām, atentātus pret politiskajiem līderiem. Labējie spēki ģenerāļa Emilio Molas (Emilio Mola) vadībā plānoja militāro sacelšanos. Nepieciešamo atbalstu, tostarp no ģenerāļa Fransisko Franko (Francisco Franco), militārās sacelšanās plānotāji ieguva pēc atentāta (13.07.1936.) pret konservatīvās Spāņu renovācijas (Renovación Española) partijas līderi Hosē Kalvo Sotelo (José Calvo Sotelo). Spānijas pilsoņu karu izraisīja 17.07.1936. sāktā militārā sacelšanās, kas izdevās tikai daļā no valsts.