AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2024. gada 23. septembrī
Ginta Ieva Bikše

Otrā Spānijas Republika

(spāņu Segunda República Española, oficiālais nosaukums República Española; angļu Second Spanish Republic, vācu Zweite Spanische Republik, franču Seconde République espagnole, krievu Вторая Испанская Республика)
daļēji prezidentālas demokrātijas periods Spānijas vēsturē no republikas pasludināšanas 14.04.1931. līdz Spānijas pilsoņu kara beigām 01.04.1939.

Saistītie šķirkļi

  • Alfonso XIII
  • Fransisko Franko
  • Internacionālās brigādes Spānijas pilsoņu karā
  • Lielā depresija
  • Migels Primo de Rivera
  • Spānijas pilsoņu karš
Virsnieks ar republikas karogu cilvēku pūlī pēc republikas proklamēšanas. Spānija, Madride, 14.04.1931.

Virsnieks ar republikas karogu cilvēku pūlī pēc republikas proklamēšanas. Spānija, Madride, 14.04.1931.

Avots: ullstein bild/ullstein bild via Getty Images, 542348265.

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Hronoloģiskie ietvari
  • 3.
    Izveidošanās cēloņi un iemesli
  • 4.
    Nozīmīgākie darbību nodrošinošie institucionālie pārveidojumi
  • 5.
    Galvenās raksturīgās iezīmes, sasniegumi un trūkumi
  • 6.
    Atbalsta sabiedrībā un opozīcijas režīmam raksturojums
  • 7.
    Ietekme uz sekojošo laikmetu
  • 8.
    Atspoguļojums mākslā, kino un literatūrā
  • Multivide 5
  • Saistītie šķirkļi
  • Ieteicamā literatūra
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Hronoloģiskie ietvari
  • 3.
    Izveidošanās cēloņi un iemesli
  • 4.
    Nozīmīgākie darbību nodrošinošie institucionālie pārveidojumi
  • 5.
    Galvenās raksturīgās iezīmes, sasniegumi un trūkumi
  • 6.
    Atbalsta sabiedrībā un opozīcijas režīmam raksturojums
  • 7.
    Ietekme uz sekojošo laikmetu
  • 8.
    Atspoguļojums mākslā, kino un literatūrā
Kopsavilkums

Demokrātisks režīms Spānijā, kas tiecās modernizēt sabiedrību un īstenot virkni reformu, lai uzlabotu sabiedrības labklājības līmeni. Ar ieplānotajām reformām aizskarot ietekmīgu sabiedrības grupu intereses, režīmam veidojās spēcīga opozīcija. Attiecīgajā laika periodā Eiropā pastāvēja dažādas valsts politiskās iekārtas, līdz ar to arī Otrajā Spānijas Republikā sadūrās uzskati par valstij piemērotāko sabiedrības attīstības veidu.

Hronoloģiskie ietvari

Otrā Spānijas Republika pastāvēja no 14.04.1931. līdz 01.04.1939. Pēc Spānijas pilsoņu kara līdz 1977. gadam tās institūcijas, negūstot pietiekamu starptautisko atbalstu, turpināja darboties trimdā.

Izveidošanās cēloņi un iemesli

Pēc ģenerāļa Migela Primo de Riveras (Miguel Primo de Rivera) diktatūras beigām un pēc ģenerāļa Damaso Berengera (Dámaso Berenguer) un admirāļa Huana Bautistas Asnara (Juan Bautista Aznar) vadītajām valdībām auga sabiedrības un politiķu neapmierinātība ar karali Alfonso XIII (Alfonso XIII de España) un viņa rīcību, atkāpjoties no 1876. gada konstitūcijas. Monarhistiem piedzīvojot neveiksmīgas pašvaldību vēlēšanas 12.04.1931., Alfonso XIII sekoja politiķu ieteikumiem un atstāja Spāniju. Otrās Spānijas Republikas izveide saistāma ar centieniem modernizēt sabiedrību un risināt ilgstoši pastāvošās problēmas, to starpā spēcīgu baznīcas un militārisma ietekmi valsts pārvaldē, augošās separātisma tendences, kā arī sociālās un izglītības pieejamības problēmas.

Nozīmīgākie darbību nodrošinošie institucionālie pārveidojumi

No 14.04. līdz 14.10.1931. Niseto Alkalā-Samoras (Niceto Alcalá-Zamora) vadītā pagaidu valdība, kas pārsvarā sastāvēja no republikāņiem un sociālistiem, Spānijā uzsāka reformas. Pēc vispārējām vēlēšanām no 14.07.1931. darbu sāka parlaments – Kortesi (Cortes Constituyentes), kam bija jāizveido Spānijas Republikas jaunā konstitūcija. Tā tika apstiprināta 09.12.1931., definējot valsti kā “visu šķiru strādnieku demokrātisku republiku”. Valsts pamatlikums paredzēja baznīcas atdalīšanu no valsts, vispārējas vēlēšanu tiesības, uzsvēra pilsoņu brīvības un ieviesa reģionu tiesības uz autonomiju. Likumdošanas vara tika nodota vienpalātas parlamentam, savukārt ietekmējoties no Veimāras republikas, kā arī Francijas un Amerikas Savienoto Valstu (ASV) valsts iekārtas modeļiem, prezidents bija atbildīgs par daļu no izpildvaras, tiesu vara bija nodalīta atsevišķi. Balsstiesības sievietēm tika piešķirtas 1933. gadā.

Spāņu politiķis Alehandro Lerrūkss Garsija (Alejandro Lerroux Garcia) balso Spānijas parlamenta vēlēšanās 1931. gada 28. jūnijā, kurās ar ievērojamu balsu vairākumu uzvarēja republikāņi un sociālisti.

Spāņu politiķis Alehandro Lerrūkss Garsija (Alejandro Lerroux Garcia) balso Spānijas parlamenta vēlēšanās 1931. gada 28. jūnijā, kurās ar ievērojamu balsu vairākumu uzvarēja republikāņi un sociālisti.

Avots: FPG/Hulton Archive/Getty Images, 71107038. 

Spānijas prezidents un Otrās Republikas premjerministrs Niseto Alkalā-Samora (Niceto Alcalá-Zamora). 11.12.1931.

Spānijas prezidents un Otrās Republikas premjerministrs Niseto Alkalā-Samora (Niceto Alcalá-Zamora). 11.12.1931.

Avots: Hulton-Deutsch Collection/CORBIS/Corbis via Getty Images, 646316722. 

Manuels Asanja (Manuel Azaña) kopā ar armijas virsniekiem. 10.1931.

Manuels Asanja (Manuel Azaña) kopā ar armijas virsniekiem. 10.1931.

Avots: ullstein bild/ullstein bild via Getty Images, 545344577. 

Galvenās raksturīgās iezīmes, sasniegumi un trūkumi

Spānijas Republikas prezidents no 11.12.1931. līdz 07.04.1936. bija N. Alkalā-Samora, īslaicīgi kā pienākumu izpildītājs 1936. gadā – Djego Martiness Barrio (Diego Martínez Barrio) un no 10.05.1936. līdz 27.02.1939. Manuels Asanja (Manuel Azaña). Pēc pirmā prezidenta iecelšanas par valdības vadītāju līdz 1933. gadam kļuva M. Asanja, kurš aktīvi veicināja dažādas reformas. Viena no pirmajām Spānijas Republikas reformām bija armijas reorganizācija, lai mazinātu militāristu ietekmi politikā, pārāk lielo virsnieku korpusu un veicinātu modernu ieroču iegādi. Vienlaicīgi pastāvēja vairāki mērķi un izaicinājumi, un M. Asanjas vadītā valdība tiecās samazināt valstī pastāvošo ievērojamo baznīcas lomu, īstenot agrāro un izglītības reformu, kā arī uzlabot darba likumdošanu, lai veicinātu plašāku sabiedrības slāņu labklājību. 1932. gadā tika pieņemts Katalonijas autonomijas statūts. Vienlaicīgi cenšoties ieviest ļoti daudz reformu, tās neizdevās pilnvērtīgi īstenot, tādējādi daļa jaunās iekārtas atbalstītāju bija vīlušies, turklāt republika tika izveidota laikā, kad Spānija tāpat kā citas valstis piedzīvoja pasaules ekonomisko krīzi. Līdzīgi kā citās valstīs Eiropā un pasaulē Spānijā auga dažādu galēji labējo un kreiso ideoloģiju popularitāte. Īpaši Spānijai bija raksturīgs anarhisma kustības atbalstītāju pieaugums. Anarhistu sindikāts Nacionālā darba konfederācija (Confederación Nacional del Trabajo, CNT) 1932. un 1933. gadā organizēja nemierus un streikus, tādēļ valdībai situācijas stabilizēšanai nācās izmantot represīvas metodes, par kuru lietošanu sabiedrība bija kritizējusi jau agrākos valsts vadītājus Spānijas Karalistē.

1933. gada novembra Spānijas parlamenta vēlēšanās, pateicoties labējo spēku apvienošanās stratēģijai, anarhistu lēmumam veicināt balsošanas ignorēšanu, kā arī sievietēm piešķirtajām tiesībām piedalīties balsošanā, tradicionāli pārstāvot konservatīvākus uzskatus, uzvarēja labējo spēku apvienība – Spānijas Autonomo labējo konfederācija (Confederación Española de Derechas Autónomas, CEDA). Tā iestājas pret daudzām aizsāktajām reformām un vēlējās mainīt Spānijas Republikas konstitūciju. Aizsākot konservatīvo partiju valdīšanas periodu, prezidents valdību uzticēja veidot otrai populārākajai partijai. Turpmākajos gados iekšpolitikā bija vērojama nestabilitāte, aptuveni divu gadu laikā no 09.1933. līdz 11.1935. cita citu nomainīja 12 valdības. 10.1934. valdībā tika iekļauti Spānijas Autonomo labējo konfederācijas pārstāvji, kā dēļ daudzās Spānijas pilsētās norisinājās streiki, Astūrijas apgabalā notika pat bruņota sacelšanās, un Katalonijas valdība sacēlās, iestājoties par plašākām brīvībām federatīvā valstī, kā rezultātā tika aizturēta reģiona valdība, un 14.12.1934. Spānijas parlaments apturēja Katalonijas autonomiju.

Tā kā pastāvēja grūtības izveidot rīcībspējīgu valdību, 01.1936. N. Alkalā-Samora atlaida parlamentu. Ietekmējoties no Komunistiskās Internacionāles VII pasaules kongresā 1935. gadā izvirzītās taktikas, kreisie republikāņi, sociālisti un komunisti 15.01.1936. paziņoja par apvienošanos vienotā koalīcijā Tautas frontē (El Frente Popular), kas uzvarēja parlamenta vēlēšanās. Pēc vēlēšanām sākotnēji M. Asanjas vadītā valdība atsāka reformu īstenošanu un amnestēja 10.1934. nemieros arestētās personas. Cenšoties destabilizēt situāciju valstī un Spānijas Republikas opozīcijai plānojot militāru apvērsumu, Nacionālsindikālistu ofensīvās huntas Spānijas falangas (Falange Española de las Juntas de Ofensiva Nacional Sindicalista) biedri 1936. gada pavasarī ar savu rīcību pastiprināja vardarbību ielās.

Pēc 17.07.1936. sāktās militārās sacelšanās Spānijā izveidojās militārs konflikts. Spānijas pilsoņu kara laikā vairākkārt mainījās Spānijas Republikas valdības, to vadītāji: līdz 19.07.1936. Santjago Kasaress Kiroga (Santiago Casares Quiroga), 19.07.1936. D. Martiness Barrio, no 19.07.1936. līdz 04.09.1936. Hosē Hirals Pereira (José Giral Pereira), no 04.09.1936. līdz 17.05.1937. (04.11.1936. izveidota jauna valdība) Largo Kavaljero (Largo Caballero), no 17.05.1937. līdz 03.1939. (05.04.1938. izveidota jauna valdība) Huans Negrins (Juan Negrín). Pēc militārās sacelšanās sākuma D. Martinesa Barrio valdība tika izveidota, lai panāktu vienošanos ar nemierniekiem, taču pēc neveiksmes premjerministrs tajā pašā dienā atkāpās no amata. 04.11.1936. jaunizveidotajā valdībā ministru amatus ieņēma arī anarhisti, kuri tradicionāli noraidīja valsts varu, to vidū Frederika Montsenja i Manjē (Frederica Montseny i Mañé) – pirmā sieviete ministre Spānijā.

1936. gada vasarā Spānijas Republiku lielākoties aizstāvēja nekontrolējamas paramilitāras vienības, tādēļ valdībai bija jāiegulda resursi valsts varas atjaunošanā un kārtības nodrošināšanā. Starptautiskā atbalsta trūkuma dēļ un, pateicoties Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) sniegtajiem resursiem, kara laikā republikāņu pusē pieauga komunistu ietekme. Jau no konflikta pirmsākumiem nemiernieki bija ieņēmuši teritorijas, kas nodrošināja labvēlīgākus apstākļus pārtikas ražošanai un apgādei, un, karam ieilgstot, republikāņu pusē samazinājās pārtikas produktu pieejamība un daudzi iedzīvotāji cieta badu. Pēc tam, kad Fransisko Franko (Francisco Franco) vadītie spēki bija ieņēmuši Kataloniju, 05.03.1939. pulkvedis Segismundo Kasado (Segismundo Casado) atlikušajās republikāņu kontrolētajās teritorijās īstenoja valsts apvērsumu, neveiksmīgi cenšoties panākt vienošanos ar F. Franko. Spānijas Republikas institūcijas turpināja darboties trimdā līdz 1977. gadam, taču tām pietrūka starptautiskā atbalsta, jo lielākā daļa pasaules valstu atzina F. Franko valdību.

Kultūrā Otrās Spānijas Republikas laikā ienāca jaunas tehnoloģijas, veidojās spāņu kino nozare un pieauga masu kultūras ietekme, kā arī kara laikā notika aktīva propagandas sasaiste ar kultūru. Tas bija daudzu pasaulē slavenu mākslinieku, literātu un publicistu, piemēram, Salvadora Dalī (Salvador Dali), Frederiko Garsijas Lorkas (Federico García Lorca), Žuana Miro (Joan Miró), Hosē Ortegas i Gaseta (José Ortega y Gasset), Pablo Pikaso (Pablo Picasso), Migela de Unamuno (Miguel de Unamuno) u. c. aktīvas darbības laiks.

Atbalsta sabiedrībā un opozīcijas režīmam raksturojums

Daļa Spānijas sabiedrības, it īpaši centrisko partiju un kreiso ideoloģiju atbalstītāji, Otrās Spānijas Republikas izveidi sagaidīja ar sajūsmu, tomēr jau no pirmsākumiem tai bija ietekmīgs pretinieku loks. Atsevišķi cilvēki, to skaitā lielākoties monarhisti, jau 14.04.1931. pulcējās, lai diskutētu par jaunās valsts iekārtas maiņu. Opozīciju paplašināja liberālā konstitūcija un reformas, kas bija vērstas pret ietekmīgām un turīgām sabiedrības grupām. Sākotnēji katoļu baznīca atturējās no konfrontācijas ar jauno valsts pārvaldi, taču sabiedrības protesti, kuros cieta arī baznīcas un reliģiskās iestādes, veicināja daudzu pārliecinātu katoļticīgo atbalsta samazināšanos Otrajai Spānijas Republikai. Savukārt armijas reformu rezultātā nereti vietas saglabāja konservatīvo ideju atbalstītāji, bet atvaļināti tika jaunajai valsts iekārtai lojālāki un liberālāk noskaņoti virsnieki.

1932. gada augustā, cenšoties apturēt agrāro reformu un autonomijas piešķiršanu Katalonijai, neveiksmīgi apvērsumu mēģināja īstenot Hosē Sanhurho (José Sanjurjo), kurš pēc tam uzturējās Portugālē un piedalījās jauna apvērsuma plānošanā. 1933. gadā tika slepeni izveidota Spānijas Militārā savienība (Unión Militar Española), kura centās veicināt armijas atbalstu jaunam valsts apvērsumam. 1936. gadā apvērsuma plānošanā sadarbojās dažādas sabiedrības grupas, no kurām visaktīvākie bija monarhisti, kuri militārtehnisko atbalstu meklēja un arī ieguva Itālijā. Ap 1936. gada aprīli un maiju bija gatavs militārās sacelšanās plāns, kuru uzsāka īstenot 17.07.1936., tādējādi izraisot Spānijas pilsoņu karu.

Ietekme uz sekojošo laikmetu

1939. gada sākumā, kad nemiernieki ieņēma Kataloniju, Spāniju atstāja aptuveni 500 000 bēgļu, no kuriem ap 200 000 vēlāk atgriezās. Otrā pasaules kara laikā Francijā mītošie republikāņu atbalstītāji, to starpā arī bijušie politiķi, cieta Vācijas īstenotājās represijās, – ap 15 000 republikāņu bēgļu tika ievietoti vācu koncentrācijas nometnēs, piemēram, Mauthauzenē. F. Franko režīms īstenoja represijas pret republikāņiem un viņu atbalstītājiem. Režīmam ilgstoši šķeļot iedzīvotājus uzvarētājos un zaudētājos, Spānijas sabiedrībā līdz pat mūsdienām saglabājusies sašķelta kolektīvā atmiņa un pretrunīgs vērtējums par Spānijas pilsoņu karu un Otro Spānijas Republiku.

Atspoguļojums mākslā, kino un literatūrā

Otrās Spānijas Republikas periods atspoguļots dažādās dokumentālajās filmās un tādās spēlfilmās kā “Tauriņu valoda” (La lengua de las mariposas, režisors Hosē Luiss Kverda, José Luis Cuerda, 1999), “14. aprīlis. Masia pret Kompanjsu” (14 d’abril. Macià contra Companys, režisors Manuels Verga, Manuel Huerga, 2011), “Klāra Kampoamora. Aizmirstā sieviete” (Clara Campoamor. La mujer olvidada, režisore Laura Manjā, Laura Mañá, 2011), “Frederika Montsenja, sieviete, kas runā” (Frederica Montseny, la mujer que habla, režisore L. Manjā, 2021), kā arī seriālā “14. aprīlis. Republika” (14 de abril. La República, režisors Hordi Fradess, Jordi Frades, 2011–2019). Ļoti plaši mākslas darbos, kino un literatūrā atspoguļots Spānijas pilsoņu kara posms, ietverot arī Otrās Spānijas Republikas ikdienu kara laikā, politisko pārvaldi, kaujas u. c.

Multivide

Virsnieks ar republikas karogu cilvēku pūlī pēc republikas proklamēšanas. Spānija, Madride, 14.04.1931.

Virsnieks ar republikas karogu cilvēku pūlī pēc republikas proklamēšanas. Spānija, Madride, 14.04.1931.

Avots: ullstein bild/ullstein bild via Getty Images, 542348265.

Spāņu politiķis Alehandro Lerrūkss Garsija (Alejandro Lerroux Garcia) balso Spānijas parlamenta vēlēšanās 1931. gada 28. jūnijā, kurās ar ievērojamu balsu vairākumu uzvarēja republikāņi un sociālisti.

Spāņu politiķis Alehandro Lerrūkss Garsija (Alejandro Lerroux Garcia) balso Spānijas parlamenta vēlēšanās 1931. gada 28. jūnijā, kurās ar ievērojamu balsu vairākumu uzvarēja republikāņi un sociālisti.

Avots: FPG/Hulton Archive/Getty Images, 71107038. 

Republikas proklamēšana no Madrides rātsnama balkona pēc pašvaldību vēlēšanām, kurās uzvarēja republikāņi, un karaļa Alfonso XIII atkāpšanās. 14.04.1931.

Republikas proklamēšana no Madrides rātsnama balkona pēc pašvaldību vēlēšanām, kurās uzvarēja republikāņi, un karaļa Alfonso XIII atkāpšanās. 14.04.1931.

Avots: Archiv Gerstenberg/ullstein bild via Getty Images, 542929085. 

Spānijas prezidents un Otrās Republikas premjerministrs Niseto Alkalā-Samora (Niceto Alcalá-Zamora). 11.12.1931.

Spānijas prezidents un Otrās Republikas premjerministrs Niseto Alkalā-Samora (Niceto Alcalá-Zamora). 11.12.1931.

Avots: Hulton-Deutsch Collection/CORBIS/Corbis via Getty Images, 646316722. 

Manuels Asanja (Manuel Azaña) kopā ar armijas virsniekiem. 10.1931.

Manuels Asanja (Manuel Azaña) kopā ar armijas virsniekiem. 10.1931.

Avots: ullstein bild/ullstein bild via Getty Images, 545344577. 

Virsnieks ar republikas karogu cilvēku pūlī pēc republikas proklamēšanas. Spānija, Madride, 14.04.1931.

Avots: ullstein bild/ullstein bild via Getty Images, 542348265.

Saistītie šķirkļi:
  • Otrā Spānijas Republika
Izmantošanas tiesības
Skatīt oriģinālu

Saistītie šķirkļi

  • Alfonso XIII
  • Fransisko Franko
  • Internacionālās brigādes Spānijas pilsoņu karā
  • Lielā depresija
  • Migels Primo de Rivera
  • Spānijas pilsoņu karš

Autora ieteiktie papildu resursi

Ieteicamā literatūra

  • Canal, J. (ed.), Historia contemporánea de España, 1931–2017, Barcelona, Editorial Taurus, 2017.
  • Casanova, J., The Spanish Republic and Civil War, Cambridge, New York, Cambridge University Press, 2010.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Rein, R. and Thomas, J.M. (eds.), Spain: Year Zero, Eastbourne, Sussex Academic Press, 2018.
  • Sánchez Pérez, F. (coord.), Los mitos del 18 de Julio, Barcelona, Crítica, 2013.
  • Viñas, Á., ¿Quién quiso la guerra civil?: Historia de una conspiración, Barcelona, Editorial Crítica, 2019.

Ginta Ieva Bikše "Otrā Spānijas Republika". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/239880-Otr%C4%81-Sp%C4%81nijas-Republika (skatīts 26.09.2025)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/239880-Otr%C4%81-Sp%C4%81nijas-Republika

Šobrīd enciklopēdijā ir 0 šķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2025. © Tilde, izstrāde, 2025. © Orians Anvari, dizains, 2025. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana