Spāņu ģenerālis, nacionālistu spēku līderis Spānijas pilsoņu karā (1936–1939), Spānijas valsts vadītājs – diktators (1939–1975).

Dzimis vidusšķiras ģimenē. Radi vairākās paaudzēs bijuši jūras spēku virsnieki. Beidzis militāro akadēmiju Toledo (1910). 

Lielāko daļu militārās karjeras F. Franko pavadīja Āfrikā, kur strauji ieguva paaugstinājumus. Komandiera vietnieks (no 10.1920.) jaunizveidotajā Spāņu leģionā (Legión Española). Ar atpakaļejošu datumu (06.1923.) paaugstināts par pulkvežleitnantu un iecelts par Spāņu leģiona komandieri.

F. Franko bija jaunizveidotās Vispārējās militārās akadēmijas Saragosā (Academia General Militar) direktors līdz tās slēgšanai (01.1928.–06.1931.), Baleāru salu militārais komandieris (no 02.1933.), ģenerālmajors (no 03.1934.), Āfrikas armijas virspavēlnieks (no 15.02.1935.), ģenerālštāba priekšnieks (05.1935.–02.1936.), Kanāriju salu militārais komandieris (no 16.02.1936.).

18.07.1936. F. Franko izsludināja valstī kara stāvokli. Ar Ādolfa Hitlera (Adolf Hitler) vadītās Vācijas un Benito Musolini (Benito Mussolini) vadītās Itālijas atbalstu organizēja Āfrikas armijas pārvietošanu no Marokas uz Ibērijas pussalu. Izvirzījās par galveno nemiernieku līderi pēc militārās sacelšanās vadītāja ģenerāļa Hosē Sanhurho (José Sanjurjo) nāves (07.1936.). F. Franko bija Armijas, jūras un gaisa spēku ģenerālisimuss, Spānijas valdības vadītājs (no 01.10.1936.). F. Franko izmantoja Spānijas kaudiljo (El Caudillo de España​) titulu. Spānijas pilsoņu kara laikā paziņoja, ka ir valsts vadītājs, uzsvēra katoļticības lomu Spānijā.

No 04.1937. F. Franko īstenoja novājināšanas kara stratēģiju. 19.04.1937. apvienoja Spānijas labējās partijas vienā – Tradicionālistu un nacionālo sindikālistu ofensīvas huntu spāņu falangā (Falange Espanola Tradicionalista y de las Juntas de Ofensiva Nacional-Sindicalista – FET y de las JONS). Izsludināja likumu par politisko atbildību (La Ley de Responsabilidades Políticas, 09.02.1939.), legalizējot represijas, kuras turpināja īstenot arī pēc Spānijas pilsoņu kara. 01.04.1939. F. Franko pasludināja uzvaru karā.

Oficiāli Spānija Otrajā pasaules karā bija neitrāla valsts un nekarojoša valsts no Itālijas iestāšanās karā (10.06.1940.) līdz lēmumam atsaukt Spānijas brīvprātīgo vienību (10.1943.) – Zilo divīziju – no karadarbības Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS). Spānija sniedza materiālu un informatīvu palīdzību Vācijai un Itālijai.

Apvienoto Nāciju Organizācija 1946. gadā nosodīja F. Franko režīmu, norādot uz tā fašistisko ievirzi un nacistiskās Vācijas, kā arī fašistiskās Itālijas sniegto atbalstu režīma izveidē. Spānija nonāca diplomātiskajā izolācijā, no kuras izkļuva Aukstā kara laikā, noslēdzot ar Amerikas Savienotajām Valstīm Madrides paktu (23.09.1953.) par ekonomisko atbalstu un militāro sadarbību.

F. Franko pēc Otrā pasaules kara mazināja falangas lomu. Izstrādāja likumu (La Ley de Sucesión en la Jefatura del Estado, 1947), ar kuru F. Franko tika iecelts par valsts vadītāju uz mūžu un paredzēja atjaunot monarhiju, ļaujot F. Franko nozīmēt pēcteci.

F. Franko nevēlējās atzīt autarķijas neizdošanos, bet valsts ekonomisko apstākļu spiests atbalstīja valdības izstrādāto stabilizācijas plānu (El Plan de Estabilización, 1959), kas veicināja strauju ekonomikas izaugsmi 20. gs. 60. gados. Pēc plāna pieņemšanas faktiski pārtrauca darbību aktīvajā politikā, turpinot piedalīties ceremonijās.

1970. gadu sākumā norisinājās aktīvi opozīcijas protesti un streiki pret režīma represijām, kā arī basku organizācijas “Basku dzimtene un brīvība” (Euskadi Ta Askatasuna – ETA) terorakti.

1969. gadā F. Franko par savu pēcteci nozīmējis karaļa Alfonso XIII (Alfonso XIII) mazdēlu Huanu Karlosu de Burbonu (Juan Carlos Alfonso Víctor María de Borbón y Borbón-Dos Sicilias), lai gan vēl bija dzīvs likumīgais troņmantnieks. 30.10.1975. F. Franko nodeva valsts varu Huanam Karlosam.

Pārejas periodā no diktatūras uz demokrātiju, lai nodrošinātu mierīgu varas maiņu, politiķi ievēroja “aizmiršanas paktu” (el pacto del olvido), nevērtējot F. Franko režīma mantojumu. 2007. gadā Spānijā pieņemts Vēsturiskās atmiņas likums (la Ley de Memoria Histórica), kas nosoda F. Franko režīmu un aizliedz tā simbolus. Finansējuma trūkuma un pretrunīgo sabiedrības viedokļu dēļ likums izpildīts daļēji – 2019. gada sākumā Spānijā joprojām bija vairāk nekā 100 ielu, kas veltītas F. Franko (to nosaukums General Franco, Generalísimo), kā arī vairāki simti pieminekļu un ielu, kas saistāmi ar F. Franko režīmu. Līdz 2019. gadam pilnu “Fransisko Franko” vārdu saglabājusi tikai viena iela Lobosiljo, Mursijas provincē. Vairākas petīcijas pret F. Franko režīma simbolu noņemšanu iesniedzis Nacionālais Fransisko Franko fonds (Fundación Nacional Francisco Franco, FNFF), kuru ilgus gadus vadīja F. Franko meita Marija del Karmena Franko i Polo (María del Carmen Franco y Polo). Sabiedrībā un politiķu vidū izskanējuši aicinājumi slēgt F. Franko atbalstošo FNFF.  13.12.2018. Spānijas parlaments nobalsoja par F. Franko mirstīgo atlieku ekshumāciju no Kritušo ielejas.

Režīma propagandā, tostarp mākslā un kino, izmantots F. Franko personības kults. Daļa režīma pieminekļu joprojām atrodas publiskās vietās, piemēram, tēlnieka Huana de Āvalosa (Juan de Ávalos) F. Franko veltītais piemineklis Santakrusā de Tenerifē, Kanāriju salās, vienā no Meliljas ielām atrodas pēdējā publiski izstādītā F. Franko skulptūra, kas godina Spāņu leģiona komandieri. Mūsdienu dokumentālajās un spēlfilmās padziļināti uzmanība pievērsta režīma represijām, piemēram, spēlfilma “13 rozes” (13 rosas, režisors Emilio Martiness Lasaro, Emilio Martínez Lázaro, 2007), dokumentālā filma “Citu klusēšana” (El Silencio de Otros, režisori Almudena Karrasedo, Almudena Carracedo, Roberts Baha, Robert Baha, 2018).