Migels Primo de Rivera daļu militārās karjeras pavadīja Spānijas kolonijās, kur strauji guva paaugstinājumus. 1923. gadā īstenoja valsts apvērsumu, kļūstot par diktatoru un stiprinot militārpersonu lomu Spānijā. M. Primo de Riveras vadītais režīms īstenoja represijas pret opozīciju un pakāpeniski zaudēja karaļa Alfonso XIII (Alfonso XIII de España), armijas un sabiedrības atbalstu. Nozīmīgākais režīma sasniegums bija kara izbeigšana Spānijas protektorātā Marokā.

Dzimis turīgā Andalūzijas ģimenē. Radi vairākās paaudzēs bijuši iesaistīti militārajā dienestā. Beidzis militāro akadēmiju Toledo (1889). 1921. gadā M. Primo de Rivera no tēvoča mantoja Esteljas (Estella) marķīza titulu.

1891. gadā paaugstināts par virsleitnantu. No 1893. līdz 1898. gadam atrodoties Spānijas kolonijās Marokā, Kubā un Filipīnās, strauji guva paaugstinājumus par nopelniem karā un 1898. gadā atgriezās Pireneju pussalā kā pulkvežleitnants. Turpmākajos gados par dienestu Marokā saņēmis vairākus paaugstinājumus: brigādes ģenerālis (1912), divīzijas ģenerālis (1914). Kadisas militārais gubernators (1915–1917), paaugstināts par ģenerālleitnantu (1919). Ģenerālkapteinis (augstākais militārais komandieris) III kara apgabalā – Valensijā (1920–1921), I kara apgabalā – Madridē (1921) un IV kara apgabalā – Katalonijā (1922–1923). Pēc Spānijas sakāves Spānijas un ASV karā 1898. gadā aktīvi iesaistījās publicistikā, rakstīja par politiku.

13.09.1923., atrodoties Barselonā, ar citu militārpersonu un ietekmīgu sabiedrības pārstāvju iesaisti īstenoja valsts apvērsumu, kam saņēma karaļa Alfonso XIII atbalstu. No 09.1923. Spānijas jaunās valdības – Militārā direktorāta (Directorio Militar) – prezidents. Izsludinot kara stāvokli visā valstī, atlaida Kortesus (parlamentu), ieviesa stingru mediju cenzūru, īstenoja represijas pret režīma opozicionāriem, iestājās pret reģionu separātismu, veicināja valsts militarizāciju, tās pārvaldē ieceļot militārpersonas un ieviešot līdz tam Katalonijā pastāvošo paramilitāro organizāciju (el Somatén) visā valstī. Veicinot personības kultu un spēcīgu nacionālisma propagandu Spānijā, M. Primo de Rivera vienlaicīgi noraidīja tradicionālās politiskās doktrīnas un bija populists, dažādām sabiedrības grupām solot savstarpēji izslēdzošus rezultātus. Režīms iejaucās ekonomikā, īstenoja protekcionisma politiku, veidoja monopola uzņēmumus un, palielinot valsts parādu, būvēja no jauna un modernizēja valsts infrastruktūru.

04.1924. izveidoja režīma oficiālo partiju “Patriotiskā savienība” (Unión Patriótica), ko pozicionēja kā apolitisku. 12.1925. izveidoja jaunu valdību, pārejot no Militārā direktorāta uz Civilo direktorātu (Directorio Civil). 09.1926., kā paraksttiesīgajām personām piedaloties sievietēm un vīriešiem no 18 gadu vecuma, norisinājās “Patriotiskās savienības” rosināts plebiscīts par labu Nacionālās asamblejas (Asamblea Nacional) izveidei, kam bija jāaizstāj atlaistos Kortesus. Plebiscītā parakstījās vairāk nekā 7 miljoni jeb 57 % balstiesīgo, tomēr atbalsts diktatūrai lielajās pilsētās – Barselonā un Madridē – bija ievērojami zemāks nekā vidēji valstī. Sākotnēji Alfonso XIII neatbalstīja Nacionālās asamblejas izveidi, taču diktatora spiediena rezultātā 09.1927. piekāpās. Jaunizveidoto struktūru kontrolēja valdība, nosakot gan sesiju kārtību, gan debašu tēmas. Nacionālā asambleja uzsāka jaunas konstitūcijas izstrādi, taču 05.1929. pabeigtais projekts neguva režīma un dažādu sabiedrības grupu atbalstu, un M. Primo de Rivera no šīs idejas atteicās.

Režīma laikā opozīcija veica vairākus neveiksmīgus mēģinājumus to likvidēt ar jaunu apvērsumu palīdzību, pēc kuriem iesaistītās personas, tai skaitā arī no armijas, cieta represijās. No 1928. gada režīms saskārās ar studentu protestiem pret akadēmiskās izglītības reformām. Pieaugot režīma opozīcijai armijā un sabiedrībā kopumā, kā arī pasaules ekonomiskajai krīzei ietekmējot valsti, M. Primo de Rivera zaudēja arī karaļa atbalstu. 1929. gada beigās, pasliktinoties veselībai, diktators presē izteica nepieciešamību īstenot pārmaiņas, kas sabiedrībā guva arvien lielāku atbalstu. 28.01.1930. M. Primo de Rivera atkāpās no amata.

Lielākais M. Primo de Riveras diktatūras panākums bija kara izbeigšana Spānijas protektorātā Marokā. 25.07.1925. Spānija un Francija parakstīja militārās sadarbības līgumu, pēc tam īstenojot kopīgas militārās operācijas un 02.10.1925. ieņemot marokāņu nemiernieku līdera Abd el-Krima (عبد الكريم) galvaspilsētu Adždiru. Pēc Abd el-Krima padošanās Francijai (27.05.1926.) militārās operācijas turpinājās līdz 1927. gada vasarai, kad Marokā iestājās miers.

M. Primo de Riveras režīms aktīvi kritizēts uzreiz pēc tā krišanas, bet Fransisko Franko (Francisco Franco) diktatūras laikā tas propagandā vērtēts pozitīvi. M. Primo de Riveras vadītajam režīmam bija despotisks raksturs. Lai panāktu kara beigas Marokā, Spānija izmantoja arī iprītu (sinepju gāzi), aviācijas bumbas tika vērstas arī pret civiliedzīvotājiem. Neskatoties uz propagandēto iestāšanos pret politisko partiju korumpētību, diktatūras laikā plauka korupcija. Izmantojot ietekmi, diktators guva arī personīgus ekonomiskos labumus. Sabiedrības uzmanības lokā režīma laikā bija arī M. Primo de Riveras privātā dzīve, režīma propagandai par diktatora katoļticīgajām vērtībām un ģimeniskumu nonākot pretrunā ar uzdzīvotāja slavu. Mūsdienās režīmam un tā vērtējumam Spānijā pievērsta mazāka uzmanība nekā F. Franko diktatūrai.

M. Primo de Rivera saņēmis vairākus militāros apbalvojumus par nopelniem karā, piemēram, Sanfernando ordeņa pirmās šķiras krustu, Marijas Kristinas medaļu, Militāro Nopelnu lielkrustu u. c. Dažādi apbalvojumi piešķirti diktatūras laikā, piemēram, Spānijas armijas augstākais apbalvojums Sanfernando ordeņa Lielā Laureāta krusts (1925), Salamankas Universitātes goda doktora nosaukums (1926) u. c.

M. Primo de Riveru portretējis spāņu gleznotājs Frederiko Godojs i Kastro (Frederico Godoy y Castro). 29.09.1929. diktatora dzimtajā pilsētā Heresā de la Fronterā atklāta un mūsdienās joprojām atrodas skulptora Mariano Benljiures (Mariano Benlliure) izgatavotā jātnieka statuja – M. Primo de Riveras piemineklis.

M. Primo de Riveras laikmets attēlots vairākos televīzijas seriālos, piemēram, “Kundze” (La Señora, režisori Hordi Fradess, Jordi Frades, Horhe Torregrosa, Jorge Torregrossa, u. c., 2008), “Puente Vjeho noslēpums” (El secreto de Puente Viejo, režisori Hosē Pikaporte, José Picaporte, Aurora Gverra, Aurora Guerra, Alberto Pernets, Alberto Pernet, 2011–2020), “Kabeļu meitenes” (Las chicas del cable, režisori Karloss Sedess, Carlos Sedes, Davids Piniljoss, David Pinillos u. c., 2017–2020).