Neiejaukšanās komisijas mērķis bija novērst Spānijas pilsoņa kara kļūšanu par globāla mēroga militāro konfliktu, kontrolējot, kā tiek ievērota vienošanās par neiejaukšanos. Arī Tautu Savienība komisijai uzticēja risināt Spānijas jautājumu. Sākotnējā vienošanās paredzēja ieroču un kara materiālu embargo, taču komisija veicināja, ka dalībvalstis liedza tās pilsoņiem piedalīties konfliktā un strādāja pie ārvalstu brīvprātīgo atsaukšanas.

08.1936. Francija ierosināja neiejaukties Spānijas pilsoņu karā. Priekšlikumam piekrita 27 valstis – visas Eiropas valstis, izņemot neitrālo Šveici. 09.09.1936. Londonā darbību uzsāka Neiejaukšanās komisija. Dalība Neiejaukšanās komisijā bija balstīta uz valstu savstarpēju vienošanos. Galvenos jautājumus risināja priekšsēdētāja apakškomisija, kurā piedalījās Francijas, Portugāles, Lielbritānijas, Vācijas, Itālijas, Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS), Beļģijas, Zviedrijas un Čehoslovākijas pārstāvji. 28.09.1936. Neiejaukšanās komisijas apstiprinātie procesuālie noteikumi paredzēja, ka sūdzības varēja iesniegt tikai dalībvalstis, vienīgi rakstveidā un par notikumiem kopš komisijas izveides.

Komisija no pārkāpumu izmeklēšanas 24.10.1936. sāka darbu pie kontroles plāna izveides, kas ļautu novērst pārkāpumus. 16.02.1937. komisija pieņēma lēmumu aizliegt ārzemniekiem doties uz Spāniju karot. Spānijas sauszemes robežu un jūras kontroles plāns stājās spēkā pusnaktī no 19.04.1937. uz 20.04.1937. Lielāko daļu izmaksu sedza lielvalstis. Kuģiem, kas devās uz Spānijas ostām, bija jāuzņem novērotāji un jāizmanto komisijas vimpelis, bet Francijas, Lielbritānijas, Itālijas un Vācijas kara flotēm bija jāveic patruļas jūrā un jākonrolē šo noteikumu ievērošana. 06.1937. pēc vairākiem incidentiem Itālija un Vācija izstājās no patrulēšanas jūrā, bet jau 09.1937. no šī plāna atteicās arī Lielbritānija un Francija.

1937. gadā par komisijas galveno uzdevumu kļuva ārzemju brīvprātīgo atsaukšana. Vienošanās tika panākta 04.11.1937., bet sarunas ieilga. 21.09.1938. republikāņu valdības vadītājs Huans Negrīns (Juan Negrín) Tautu Savienības Asamblejā paziņoja par Internacionālo brigāžu atsaukšanu. Izrādot solidaritāti, Benito Musolīni (Benito Mussolini) paziņoja par 10 000 itāļu atsaukšanu. Tautu Savienība izveidoja atsevišķu Starptautisko militāro komisijas, kurai uzticēts apstiprināt ārzemju brīvprātīgo atsaukšanu Spānijā, tās dienestā darbojās Latvijas armijas pulkvedis Mārtiņš Jeske.

Fransisko Franko (Francisco Franco) strauji ieņemot pēdējās republikāņu kontrolētās teritorijas, 03.1939. finansējuma trūkuma dēļ komisija uzsāka likvidācijas procesu.

Priekšsēdētājs – Plimutas grāfs, Aivors Mailzs Vindzors-Klaivs (Ivor Miles Windsor-Clive). Sekretārs – Frānsiss Hemings (Francis Hemming). 27 iesaistīto valstu vēstnieki vai sūtņi Lielbritānijā, kā aizvietotāji – pārstāvniecību darbinieki. Dalībai bija pilnvarots Latvijas sūtnis Lielbritānijā Kārlis Zariņš. Aktīvākie komisijas biedri – Itālijas pārstāvis grāfs Dino Grandi (Dino Grandi), Vācijas pārstāvji – Oto Kristians Arhibalds fon Bismarks (Otto Christian Archibald von Bismarck), Joahims fon Ribentrops (Ullrich Friedrich Willy Joachim von Ribbentrop) un Ernsts Vērmans (Ernst Woermann), PSRS pārstāvis Ivans Maiskis (Иван Михайлович Майский), Francijas vēstnieks Šarls Korbēns (Charles Corbin).

Sauszemes robežu un jūras kontroles plāns paredzēja iesaistīt vairāk nekā 600 novērotājus. Novērotāji no Latvijas: Pauls Reinhards (administrators sauszemes robežas kontrolē Arjēžas, Ariège, departamentā), komandkapteinis Teodors Meija (administrators jūras kontroles stacijā Verdonas ostā, Le Verdon-sur-mer), kapteiņi Jānis Mednis, Pēteris Apkalns, Arnolds Ķīsis, Edgars Kadašs un Jāzeps Ozoliņš, virsleitnanti Volfgangs Cirke, Viktors Znotiņš un Kārlis Kraulis, pulkvedis-leitnants Jānis Rucelis, administratīvais kapteinis Vilis Valkovskis.

Vienošanās par neiejaukšanos balstījās uz katras valsts godprātību, jo tai nebija starptautiska līguma statusa. Komisijā darbojās arī Itālija, Portugāle, Vācija un PSRS, kas regulāri pārkāpa vienošanos. Lielbritānija un Francija nereti piekāpās Itālijas un Vācijas prasībām. Komisijas darbību kritiski vērtēja jau laikabiedri, norādot uz tās cinismu un komisiju dēvējot par komēdiju. Faktiski tās darbība nāca par sliktu Spānijas leģitīmajai varai (republikāņiem). Būtiskākie komisijas darbības trūkumi: reģionalitāte, nomierināšanas politikas īstenošana, sūdzību pieņemšana tikai no dalībvalstīm, neefektīva sauszemes robežu un jūras kontroles plāna īstenošana. Būtiskākie īstenotā kontroles plāna trūkumi: ievērojams skaits brīvprātīgo un kara materiāla turpināja ieplūst Spānijā pa jūru un caur sauszemes robežām, tika kontrolēti tikai dalībvalstu kuģi (ne Spānijas; Vācija saviem kuģiem izmantoja Panamas karogu), nenotika gaisa satiksmes kontrole, trūka novērotāju, turklāt to vidū bija arī kādas puses simpatizētāji.

Uzņemta dokumentālā filma “Neiejaukšanās” (La No Intervención, režisors Daniels Kiterio Prieto, Daniel Quiterio Prieto, 1937), kas atspoguļoja komisijas fiasko. Savukārt Tautu Savienības Starptautiskā militārā komisija, kurai uzticēts apstiprināt ārzemju brīvprātīgo atsaukšanu, tostarp M. Jeske, redzami filmā “Brīvības brīvprātīgie” (Voluntarios de la libertad, 1938). Publicētas J. Ozoliņa atmiņas “Virsdzīve: virsnieka atmiņas” (1997), kurās ietverts darbs Neiejaukšanās komisijā.