J. Ribentrops dzimis armijas leitnanta trīs bērnu ģimenē kā otrais dēls, māte nomirusi bērnībā, tēvs bērnus audzinājis stingri un apprecējās otro reizi. J. Ribentrops zināšanas apguva pie privātskolotājiem, gadu mācījās Anglijā. 1908. gadā J. Ribentropa tēvs pensionējās no dienesta un apmetās ar ģimeni Šveicē, kur J. Ribentrops redzēja daudz bagātu eiropiešu, tādēļ viņam radās vēlme kļūt par pārtikušu cilvēku un apceļot pasauli. Māte bija atstājusi mantojumu, kuru J. Ribentrops kopā ar savu vecāko brāli Lotāru izmantoja, lai 1910. gadā dotos uz Kanādu, kur uzsāka vācu vīna tirdzniecību.

Pirmā pasaules kara gados atgriezās Vācijā, iestājās armijā. Dienēja sākumā Austrumu, vēlāk Rietumu frontē, kara noslēgumā bija vācu kara misijas darbinieks Konstantinopolē. Dienesta laikā Konstantinopolē iepazinās ar Franci fon Pāpenu (Franz Joseph Hermann Michael Maria von Papen) – nākamo Vācu Impērijas (Veimāras republikas) kancleru. Par nopelniem karā apbalvots ar Dzelzs krustu, kara gaitas noslēdza virsleitnanta pakāpē. Pēc kara izveidoja uzņēmumu, kas nodarbojās ar vācu vīnu un liķieru tirdzniecību, iepazinās ar pazīstamākā vācu dzirkstošā vīna (Henkell Trocken) ražotāju Oto Henkelu (Otto Henkell) un 1920. gadā apprecējās ar viņa meitu Annu Elizabeti (Annelīzu) Henkelu (Anna Elisabeth (Annelies) Henkell). Henkelu ģimene palīdzēja J. Ribentropam izvērst plašus komerciālus sakarus un kļūt par vienu no Vācijā lielākajiem alkohola tirgotājiem, tostarp slavenās skotu viskija ražotnes Johnnie Walker pārstāvi Vācijā. Īsā laikā kļūstot ļoti bagāts, 1923. gadā J. Ribentrops uzbūvēja elitāru māju ar baseinu un tenisa kortu Berlīnē-Dālemā. J. Ribentropa ģimenē piedzima pieci bērni. 1925. gadā J. Ribentropu adoptēja attāla radiniece no Ribentropu dzimtas dižciltīgās līnijas, tādēļ viņš turpmāk pirms uzvārda sāka lietot dižciltības prefiksu “fon”. 

J. fon Ribentrops politikā iesaistījās sākot no 01.05.1932., kad kļuva par Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas (Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei, NSDAP) biedru un līdzdarbojās Ādolfa Hitlera (Adolf Hitler) valdības izveidē. 10.01.1933. un 18.01.1933. J. fon Ribentropa savrupnamā notika Ā. Hitlera sarunas ar tā laika impērijas kancleru F. fon Pāpenu par varas nodošanas iespējām. Sarunu gaita noveda pie Ā. Hitlera kabineta izveides 30.01.1933. J. fon Ribentrops cerēja kļūt par šīs valdības ārlietu ministru, bet pret viņa kandidatūru NSDAP vadošajās aprindās bija izveidojusies noraidoša attieksme. Ārlietu ministra amatu turpināja pildīt Konstantīns fon Neirāts (Konstantin Hermann Karl Freiherr von Neurath), bet J. fon Ribentrops kļuva par Ā. Hitlera ārpolitisko padomnieku un viņa pārziņā atradās NSDAP izveidota starptautiskās diplomātijas paralēlstruktūra – “Ribentropa iestāde” (Dienststelle Ribbentrop), kas parasti pieprasīja daudz radikālāku Vācijas ārpolitiku, nekā īstenoja ārlietu resors.

1936.–1938. gadā J. fon Ribentrops bija Vācijas sūtnis Londonā, kur viņa galvenais mērķis bija panākt savienības līguma noslēgšanu ar Lielbritāniju. Viņš aktīvi līdzdarbojās Antikominternes pakta izveidē 1936.–1941. gadā. 04.02.1938. Ā. Hitlers atcēla no amata ārlietu ministru K. fon Neirātu, kurš iebilda pret nacistu kara plāniem, un par ārlietu ministru iecēla J. fon Ribentropu, kurš turpmāk bez ierunām piekrita Ā. Hitlera ārpolitiskajiem nodomiem. Kopš šī brīža Vācijas ārpolitikā iezīmējās radikalizācija – 1938. gadā J. fon Ribentrops nodrošināja diplomātiskos priekšnoteikumus vācisko teritoriju pievienošanai (Austrijas anšluss, Čehoslovākijas iznīcināšana) un Lielvācijas izveidei. Pēc Lielbritānijas, Francijas un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) sarunu neveiksmes 1939. gadā Maskava ierosināja sadarbību ar Berlīni un 14.08.1939. J. fon Ribentropu uzaicināja viesoties Maskavā. 23.08.1939. kopā ar PSRS ārlietu tautas komisāru Vjačeslavu Molotovu (Вячеслав Михайлович Молотов, Скрябин) J. fon Ribentrops parakstīja Neuzbrukšanas līgumu starp Vāciju un PSRS (sauktu arī par Hitlera–Staļina paktu) un tā slepeno papildprotokolu (Molotova–Ribentropa pakts), kas paredzēja Polijas iznīcināšanu un sadalīja Ziemeļaustrumeiropu PSRS un Vācijas ietekmes sfērās. Šīs vienošanās rezultātā Latvija kopā ar Igauniju un vēlāk Lietuvu nonāca PSRS ietekmes sfērā.

01.09.1939. Vācija iebruka Polijas teritorijā, kas uzskatāms par Otrā pasaules kara sākumu. Turpmāk kara apstākļos Ārlietu ministrijas loma valstī bija maza, un ārlietu ministra ietekme pakāpeniski zuda. Ā. Hitlera politiskajā testamentā, kuru viņš sarakstīja dienu pirms savas pašnāvības 29.04.1945., J. fon Ribentropa vietā ārlietu ministra amatā bija nominēts Artūrs Zeiss-Inkvarts (Arthur Seyss-Inquart), kurš amatu atteicās pārņemt.

Neilgi pēc Vācijas kapitulācijas sabiedrotie J. fon Ribentropu apcietināja un nodeva tiesāšanai Nirnbergas tiesas prāvā. Par virkni kara noziegumiem, tostarp par līdzvainību kara izraisīšanā, un noziegumiem pret cilvēcību J. fon Ribentropam piesprieda nāves sodu, ko izpildīja 16.10.1946. Viņa sieva Annelīza pēckara publikācijās centās reabilitēt vīru, publicēja viņa ieslodzījuma laikā Nirnbergā tapušos memuārus, kā arī akcentēja sabiedroto vainu kara izraisīšanā un eskalācijā.