Dzelzs krusta zīme apzināti tika veidota, lai tā līdzinātos Vācu ordeņa krusta formai, kas to sasaistīja ar senu, teiksmainu vācu vēstures periodu, kas iesniedzas krusta karu laikmetā. Atšķirībā no citu valstu augstākajiem apbalvojumiem Dzelzs krusta dizains bija atturīgs, bez dārgakmeņiem un tikai ar nelielu dārgmetāla piejaukumu – ordenis bija no tērauda, kas devis ordenim nosaukumu, ar sudraba malu apdari.

Ordenis bija Prūsijas Karalistes, pēc tam Vācijas Impērijas augstākais militārais apbalvojums. To 10.03.1813. dibināja Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms III (Friedrich Wilhelm III.) saistībā ar vācu atbrīvošanās cīņām no Napoleona I (Napoléon I^er), varas. Pirmo Dzelzs krustu Frīdrihs Vilhelms III piešķīra savai mirušajai sievai Meklenburgas–Štrēlicas Luīzei (Luise von Mecklenburg-Strelitz). Ordeni piešķīra visu rangu militārpersonām par izciliem nopelniem Napoleonu karos, neatkarīgi no to izcelsmes, un to atjaunoja ikreiz, kad Prūsija vai Vācijas Impērija bija iesaistījusies karā.

19.07.1870. Dzelzs krustu sakarā ar vācu–franču karu atjaunoja Prūsijas karalis un vēlākais Vācijas Impērijas pirmais ķeizars Vilhelms I (Wilhelm I.). Sākoties Pirmajam pasaules karam, Dzelzs krustu atjaunoja Vācijas ķeizars Vilhelms II (Wilhelm II.). Otrā pasaules kara laikā Dzelzs krustu par militāru apbalvojumu atkal ieviesa Ādolfs Hitlers (Adolf Hitler), kurš Pirmā pasaules kara laikā (1914) pats bija apbalvots ar Dzelzs krusta II šķiru. No 01.09.1939. to sāka piešķirt par oficiālu vācu atzinības zīmi ar tobrīd četrām šķirām (augšupejoši: II šķiras Dzelzs krusts, ar melni-balti-sarkanu lentu, Eisernes Kreuz II. Klasse, mit schwarz-weis-rotem Band; I šķiras Dzelzs krusts, piespraužams, Eisernes Kreuz I. Klasse, Steckkreuz; Dzelzs krusta Bruņinieka krusts, Ritterkreuz des Eisernen Kreuzes; Dzelzs krusta Lielkrusts, Großkreuz des Eisernen Kreuzes).

Augstākās pakāpes Dzelzs krusta Lielkrusts piešķirts tikai vienu reizi – vienam no vadošajiem nacionālsociālistiskās Vācijas politiķiem, kara aviācijas virspavēlniekam Hermanim Gēringam (Hermann Wilhelm Göring). Vēlāk šķiru skaitu papildināja. Tiek lēsts, ka Otrā pasaules kara gados tika piešķirti apmēram trīs miljoni dažādu šķiru Dzelzs krustu, lielākoties II šķiras.

Pēc Otrā pasaules kara Dzelzs krusts vairs nav atjaunots. 26.07.1957. Vācijas Federatīvajā Republikā (VFR) pieņēma Likumu par ordeņiem (Gesetz über Titel, Orden und Ehrenzeichen), kas noteica Otrā pasaules kara laikā piešķirto Dzelzs krustu nomaiņu ar tādiem, kuros nebija attēlota nacionālsociālistiskās Vācu Impērijas (Trešā reiha) simbolika, un atļāva šādu Dzelzs krustu publisku nēsāšanu. Kopš VFR prezidenta Teodora Heisa (Theodor Heuss) 01.10.1956. rīkojuma stilizētu Dzelzs krusta emblēmu par atpazīšanas zīmi izmanto Vācijas armija – bundesvērs. Pazīstamākie Dzelzs krusta kavalieri ir Vācijas Impērijas ķeizari Vilhelms I, Frīdrihs III (Friedrich III.) un Vilhelms II, Zviedrijas karalis Kārlis XIV Jūhans (zviedru Karl XIV Johan, franču Jean Baptiste Bernadotte), ģenerālfeldmaršals un Vācijas prezidents Pauls fon Hindenburgs (Paul Ludwig Hans Anton von Beneckendorff und von Hindenburg). Otrā pasaules kara laikā Dzelzs krustu saņēmuši arī nacionālsociālistiskās Vācijas karaspēkā iesauktie latviešu karavīri, tostarp Latviešu leģiona pulkvedis Voldemārs Veiss. Viņš bija pirmais latvietis, kurš 09.02.1944. ieguva augstāko tā laika Dzelzs krusta šķiru – Bruņinieku krustu.

Pazīstamākie arhitektūras pieminekļi, kuros atainots Dzelzs krusts, ir uzvaras dievietes Viktorijas skulptūra četrjūga ratos virs Brandenburgas vārtiem (Das Brandenburger Tor) un Uzvaras kolonna (Siegessäule) Berlīnē ar zeltītu uzvaras dievietes Viktorijas skulptūru.