Augstākās pakāpes Dzelzs krusta Lielkrusts piešķirts tikai vienu reizi – vienam no vadošajiem nacionālsociālistiskās Vācijas politiķiem, kara aviācijas virspavēlniekam Hermanim Gēringam (Hermann Wilhelm Göring). Vēlāk šķiru skaitu papildināja. Tiek lēsts, ka Otrā pasaules kara gados tika piešķirti apmēram trīs miljoni dažādu šķiru Dzelzs krustu, lielākoties II šķiras.
Pēc Otrā pasaules kara Dzelzs krusts vairs nav atjaunots. 26.07.1957. Vācijas Federatīvajā Republikā (VFR) pieņēma Likumu par ordeņiem (Gesetz über Titel, Orden und Ehrenzeichen), kas noteica Otrā pasaules kara laikā piešķirto Dzelzs krustu nomaiņu ar tādiem, kuros nebija attēlota nacionālsociālistiskās Vācu Impērijas (Trešā reiha) simbolika, un atļāva šādu Dzelzs krustu publisku nēsāšanu. Kopš VFR prezidenta Teodora Heisa (Theodor Heuss) 01.10.1956. rīkojuma stilizētu Dzelzs krusta emblēmu par atpazīšanas zīmi izmanto Vācijas armija – bundesvērs. Pazīstamākie Dzelzs krusta kavalieri ir Vācijas Impērijas ķeizari Vilhelms I, Frīdrihs III (Friedrich III.) un Vilhelms II, Zviedrijas karalis Kārlis XIV Jūhans (zviedru Karl XIV Johan, franču Jean Baptiste Bernadotte), ģenerālfeldmaršals un Vācijas prezidents Pauls fon Hindenburgs (Paul Ludwig Hans Anton von Beneckendorff und von Hindenburg). Otrā pasaules kara laikā Dzelzs krustu saņēmuši arī nacionālsociālistiskās Vācijas karaspēkā iesauktie latviešu karavīri, tostarp Latviešu leģiona pulkvedis Voldemārs Veiss. Viņš bija pirmais latvietis, kurš 09.02.1944. ieguva augstāko tā laika Dzelzs krusta šķiru – Bruņinieku krustu.
Pazīstamākie arhitektūras pieminekļi, kuros atainots Dzelzs krusts, ir uzvaras dievietes Viktorijas skulptūra četrjūga ratos virs Brandenburgas vārtiem (Das Brandenburger Tor) un Uzvaras kolonna (Siegessäule) Berlīnē ar zeltītu uzvaras dievietes Viktorijas skulptūru.