Vācu Impērijas (Veimāras republikas) kanclers (01.06.1932.–17.11.1932.).

Cēlies no dižčiltīgās Pāpenu–Keningenu (von Papen-Köningen) dzimtas, kas bija ieguvusi bagātību daudzu paaudžu gaitā nodarbojoties ar sāls ieguvi Vestfālē. Viņa tēvs bija katoļticīgs virsnieks un zemes īpašnieks. Vienpadsmit gadu vecumā F. fon Pāpens pēc paša vēlēšanās tika nosūtīts kadetu skolā, vēlāk skolojies Prūsijas Kara akadēmijā (Preußische Kriegsakademie). Akadēmijā par vienu no viņa tuvākajiem draugiem kļuva Kurts fon Šleihers (Kurt von Schleicher), vēlākais ģenerālis un Vācijas kanclers.

1905. gadā F. fon Pāpens apprecējās ar Martu fon Bohu-Galhauu (Martha von Boch-Galhau), vienu no pazīstamā keramikas uzņēmuma Villeroy & Boch mantiniecēm. Sieva palīdzēja F. fon Pāpenam vēlāk nodibināt plašus kontaktus ar Reinas reģiona ietekmīgajiem vācu uzņēmējiem.

1913. gadā F. fon Pāpens kapteiņa pakāpē darbojās Armija ģenerālštābā un tika nosūtīts par militāro atašeju uz Vācijas sūtniecību Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). 01.1916. ASV valdība F. fon Pāpenu izraidīja no valsts par spiegošanu un diversiju organizēšanu. Pēc atgriešanās Vācijā komandējis bataljonu Rietumu frontē un vēlāk kļuvis par Ģenerālštāba virsnieku Tuvajos Austrumos un par majoru Osmaņu Impērijas armijā Palestīnā. Kara laikā iepazinies ar Vācijas armijas ģenerālštāba priekšnieku, nākamo Vācu Impērijas prezidentu Paulu fon Hindenburgu (Paul Ludwig Hans Anton von Beneckendorff und von Hindenburg) un nākamo Trešā reiha ārlietu ministru Joahimu fon Ribentropu (Joachim von Ribbentrop).

Pēc Novembra revolūcijas Vācijā atvaļinājies no dienesta pulkvežleitnanta pakāpē. Novembra revolūciju uzskatīja par katastrofu un nesimpatizēja demokrātiskajai Veimāras republikai. Iestājās Vācu centra partijā (Deutsche Zentrumspartei) un veidoja tur labējo monarhistu nometni. Prūsijas landtāga deputāts (1921.–1928. un 1930.–1932. gadā). Pēc sava drauga, ģenerāļa K. fon Šleihera ierosinājuma P. fon Hindenburgs 01.06.1932. iecēla F. fon Pāpenu kanclera amatā. Tas izsauca plašu neizpratni, jo līdz tam viņš bija mazpazīstams politiķis. Pēc valdības sastādīšanas F. fon Pāpens 03.06.1932. izstājās no Vācu centra partijas. Rezultātā viņa veidotā valdība lielākoties sastāvēja no bezpartejiskiem nozares speciālistiem un tika saukta par “baronu kabinetu”, jo septiņi no divpadsmit valdības ministriem bija dižciltīgie. Līdzīgi kā viņa priekšgājēja Heinriha Brīninga (Heinrich Aloysius Maria Elisabeth Brüning) valdībā arī F. fon Pāpena kabinets valdīja ar prezidenta ārkārtas dekrētu palīdzību, izslēdzot no politiskā procesa Reihstāgu. Valdības mērķis bija tālejoša konstitūcijas reforma, lai vispirms pārvērsu Vāciju par autoritāri prezidentālu republiku, bet vēlāk atjaunotu monarhiju. Sakarā ar Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas (Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei) popularitātes kāpumu, centās to iesaistīt valdībā, atcēla šīs partijas kaujinieku organizācijas (SS, Schutzstaffel) aizliegumu. Tomēr sadarbība ar nacionālsociālistiem nesekmējās, jo viņu mērķis bija varas pilnīga kontrole. F. fon Pāpenam neizdevās arī panākt tūlītēju reparāciju atcelšanu – kaut arī Lozannas konferencē (06.–09.07.1932.) kara uzvarētāji piekrita reparāciju pārtraukšanai, tomēr uzdeva Vācijai nomaksāt vēl pēdējo maksājumu 3 miljardi zelta marku apjomā. F. fon Pāpena neveiksmes un iekšpolitiskā cīņa pēc Reihstāga vēlēšanām 31.07.1932. un ārkārtas vēlēšanām 06.11.1932. bija pamats, kādēļ 17.11.1932. pēc K. fon Šleihera iniciatīvas P. fon Hindenburgs izteica F. fon Pāpena valdībai neuzticību un uzdeva nākamo valdību veidot K. fon Šleiheram.

Ādolfa Hitlera (Adolf Hitler) valdībā (30.01.1933.–07.08.1934.) F. fon Pāpens ieņēma kanclera vietnieka posteni. No 1934. gada sāka pildīt diplomāta amatu. Bija Trešā reiha sūtnis Vīnē, līdzdarbojās Austrijas anšlusa organizēšanā un iestājās Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partijā. Trešā reiha sūtnis Ankarā (1938–1944). Kopā ar citām Trešā reiha augstākajām amatpersonām 1946. gadā Nirnbergas tiesas prāvā apsūdzēts kara noziegumos, bet attaisnots, vēlāk notiesāts denacifikācijas procesa ietveros. Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma 1949. gadā panācis konfiscēto īpašumu atgriešanu, nesekmīgi centies reabilitēt savus nopelnus valsts labā un atsākt politisko karjeru.

Par nopelniem militārā atašeja amatā ASV Pirmā pasaules kara gados apbalvots ar Dzelzs krusta (Eisernes Kreuz) ordeni. Pēc kara sarakstījis memuārus, kas publicēti vairākās svešvalodās.