Vācu Impērijas (Veimāras republikas) kanclers (03.12.1932.–28.01.1933.)

Dzimis prūšu virsnieka ģimenē. Jau kopš bērnības tika izglītots militārā garā. Mācījās Prūsijas galvenajā kadetu skolā Berlīnē (Königlich Preußische Hauptkadettenanstalt). 1900. gadā leitnanta pakāpē uzsāka militārā dienesta gaitas armijā. 1909. gadā turpināja militāro izglītību Prūsijas kara akadēmijā (Preußische Kriegsakademie). Pēc tās beigšanas 1913. gadā uzsāka dienestu Armijas ģenerālštābā un turpināja tajā darboties arī Pirmā pasaules kara laikā; majors (no 1918. gada).

Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs (no 1929. gada) – Vācijas vēsturē pirmais virsnieks, kurš ieņēma augstu valsts amatu, ne reizes nekomandējot militāru vienību. Vadot ministriju, tika paaugstināts ģenerāļa pakāpē. Bija veikls intrigants un Vācu Impērijas prezidenta Paula fon Hindenburga (Paul Ludwig Hans Anton von Beneckendorff und von Hindenburg) uzticamības persona. 1930.–1932. gadā bija liela nozīme Hermana Millera (Hermann Müller), Heinriha Brīninga (Heinrich Brüning) un Franča fon Pāpena (Franz von Papen) valdību gāšanā. Tā kā F. fon Pāpena valdībai neizdevās panākt vērā ņemamu atbalstu Vācijas Reihstāgā, pārliecināja P. fon Hidenburgu iecelt F. fon Šleiheru par kancleru. Šā amata pienākumus F. fon Šleihers pildīja mazāk par diviem mēnešiem, kuru laikā plānoja atjaunot obligāto iesaukumu armijā un izvērst sabiedrisko darbu programmu. Viņa politiskais ideāls bija atjaunota monarhija. Turpretim ekonomiskie uzskati bija izteikti kreisi, tāpēc pret F. fon Šleihera kabinetu nostājās liela daļa Vācijas saimnieciskās elites, ietekmīgi virsnieki armijā, kā arī no amata atstādinātais F. fon Pāpens. Šie apstākļi 30.01.1933. mudināja P. fon Hindenburgu atcelt K. fon Šleiheru no kanclera amata un viņa vietā iecelt Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas (Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei) vadītāju Ādolfu Hitleru (Adolf Hitler), kura kandidatūru kanclera amatam rekomendēja pats K. fon Šleihers, jo nevēlējās, lai pie varas atgrieztos viņa kādreizējais draugs, bet tobrīd jau politiskais pretinieks F. von Pāpens.

Pēc atstādināšanas no kanclera amata politikā vairs nedarbojās, bet bija zināms, ka viņš nesimpatizēja nacistu varas uzurpācijai, kas sākās 30.01.1933. K. fon Šleiheru kopā ar viņa sievu nošāva t. s. garo nažu nakts (Nacht der langen Messer) laikā (30.06.–01.07.1934.), kad nacistu partija atbrīvojās no iekšējiem opozicionāriem un Ā. Hitlera konkurentiem. K. fon Šleihers uzskatāms par pēdējo Veimāras republikas perioda valdības vadītāju.