Vācu Impērijas (Veimāras republikas) kanclers (27.03.–21.06.1920.; 28.06.1928.–27.03.1930.), ārlietu ministrs (21.06.1919.–26.03.1920.).

Dzimis dzirkstošā vīna darītāja un Drēzdenes vīndarītavas vadītāja ģimenē. Apmeklējis skolas Manheimā, Radeboilā un Drēzdenē. Līdzīgi kā paša tēvs, arī H. Millers nepiederēja nevienai konfesijai, jo simpatizēja vācu filozofa, reliģijas kritiķa Ludviga Feierbaha (Ludwig Andreas Feuerbach) materiālistiskajiem uzskatiem. Pēc tēva nāves 1892. gadā pameta skolu un Frankfurtē pie Mainas apguva praktiskas tirgzinības keramisko izstrādājumu firmā Villeroy & Boch. Neilgi strādāja par tirgotāja palīgu, sāka interesēties par arodbiedrību kustību.

1893. gadā iestājās Vācijas Sociāldemokrātiskajā partijā (Sozialdemokratische Partei Deutschlands, SPD) un darbojās dažādos sociāldemokrātu preses izdevumos, vēlāk kļuva par visas partijas preses nodaļas vadītāju. Vācijas Reihstāga deputāts (1916–1918; 1919–1920), Veimāras konstitucionālās sapulces deputāts, Reihstāga deputāts un sociāldemokrātu frakcijas vadītājs. Ārlietu ministra postenī 28.06.1919. parakstīja Versaļas miera līgumu.

H. Millera vadītais pirmais kabinets īstenoja progresīvas sociālās un nodokļu reformas, kā arī pārtrauca kreiso politisko spēku izraisītos nemierus Rūras reģionā. Viņa vadītā otrā kabineta laikā Vāciju pārņēma pasaules ekonomiskā krīze. Šis H. Millera kabinets bija pēdējais, kuram izdevās panākt Reihstāga vairākuma atbalstu (t. s. lielā koalīcija), tomēr 1930. gadā valdība zaudēja atbalstu parlamentā. H. Millera valdībai 08.1929. izdevās panākt otro kara reparāciju maksājuma samazinājumu Vācijai (Janga plāns, Young Plan). 1928. gadā viņa valdība ieviesa vispārējo apdrošināšanu bezdarba gadījumā, kā arī citas progresīvas izmaiņas sociālās nodrošināšanas sfērā.

H. Millera kabinets bija pēdējā Veimāras republikas valdība, kas balstījās uz vairākumu parlamentā. Viņa pēctecis Heinrihs Brīnings (Heinrich Brüning) valdības lēmumus īstenoja ar prezidenta izdoto ārkārtas dekrētu palīdzību. Pēc atcelšanas no kanclera amata, H. Millers attālinājās no politiskās dzīves, jo uzskatīja, ka viņam pietiekošu atbalstu nav devusi paša pārstāvētā sociāldemokrātu frakcija Reihstāgā.

H. Millera nāve bija ievērojams trieciens SPD. Kaut gan H. Millera bēres nerīkoja – bēru gājienā piedalījās ap 300 000 dalībnieku, arī valdības pārstāvji.

H. Millers sarakstījis atmiņas par Pirmā pasaules kara noslēgumu un Novembra revolūcijas Vācijā norisi.