Vācu Impērijas (Veimāras republikas) kanclers (30.03.1930.–20.05.1932.), ārlietu ministrs (09.10.1931.–30.05.1932.).

Dzimis konservatīvā katoļticīga vīna tirgotāja ģimenē. Gada vecumā nomira viņa tēvs, tādēļ uzaudzis mātes un vecākā brāļa aprūpē. Mācījies Minsteres Svētā Paula ģimnāzijā (Gymnasium Paulinum), 1904. gadā uzsācis tieslietu studijas Minhenes Universitātē (Ludwig-Maximilians-Universität). Vēlāk mainīja savas intereses – sāka studēt filozofiju, vēsturi, politoloģiju un ģermānistiku Strasbūras Universitātē (University of Strasbourg), pēc tam nacionālo ekonomiku Rostokas Universitātē (Universität Rostock) un Londonas Ekonomikas skolā (The London School of Economics and Political Science). Savas neparasti ilgās studijas noslēdza 1915. gadā Bonnas Universitātē (Rheinische Friedrich-Wilhelms-Universität), kur aizstāvēja disertāciju par Anglijas dzelzceļa saimniecību.

1915. gadā kā brīvprātīgais iestājās armijā. Kaujas laikā divas reizes ievainots un dienesta laikā ieguvis leitnanta pakāpi. Kara norises mainīja H. Brīninga plānus un viņš atteicās no akadēmiskās karjeras par labu politiskajai. Pret demokrātisko Veimāras republikas iekārtu bija noskaņots kritiski, bija monarhists un par politisko mērķi uzskatīja varenas Vācu Impērijas atjaunošanu. 1924. gadā iestājās Vācu centra partijā (Deutsche Zentrumspartei), kas apvienoja katoļticīgos politiķus. Tajā pašā gadā kļuva par Reihstāga deputātu. Reihstāgā drīz vien sevi parādīja par labu finanšu jautājumu zinātāju. Vācu centra partijas frakcijas priekšsēdis (no 1929. gada). Saskaņā ar Vācijas prezidenta Paula fon Hindenburga (Paul Ludwig Hans Anton von Beneckendorff und von Hindenburg) rīkojumu iecelts par mazākuma valdības vadītāju (30.03.1930.). Sarežģītos ekonomiskās un politiskās krīzes apstākļos H. Brīninga valdība likumdošanā apgāja Reihstāgu – izdeva 62 prezidenta apstiprinātus ārkārtas dekrētus. Valdības galvenie uzdevumi bija reparāciju atcelšana, kā arī ekonomiskās situācijas stabilizācija, kas ietvēra taupības pasākumus un nodokļu paaugstināšanu. Politiskās situācijas stabilizācijas nolūkā valdība ierobežoja arī demokrātiskās brīvības, tika veikta arī preses cenzūra, 04.1932. tika aizliegtas komunistu un nacionālsociālistu kaujinieku organizācijas. H. Brīninga valdība panāca, ka Reinas demilitarizēto zonu atstāj ārvalstu karaspēks, bet 09.02.1932. paziņoja kara uzvarētājiem, ka Vācija vairs nav spējīga maksāt kara reparācijas. Valdības taupības politika bija ļoti nepopulāra un P. fon Hindenburgs izteica tai neuzticību, tādēļ H. Brīnings iesniedza prezidentam savu demisijas rakstu. No amata H. Brīnings atkāpās neilgi pirms tam, kad sāka realizēties viņa īstenotā taupības politika un prasības pēc Vācijas starptautiskas līdztiesības, kā arī reparāciju atcelšanas. H. Brīninga valdība iezīmēja Veimāras republikas demokrātiskās iekārtas sabrukuma posmu.

Neilgi pēc Ādolfa Hitlera (Adolf Hitler) nākšanas pie varas H. Brīnings no politiskās darbības atteicās. Viņš neatbalstīja Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas (Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei) varas uzurpāciju. 1934. gadā emigrēja uz Nīderlandi un vēlāk uz ASV, kur strādāja Hārvarda Universitātē (Harvard University) par profesoru. Pēc kara īslaicīgi dzīvoja Vācijas Federatīvajā Republikā, bet mūža nogali atkal pavadīja ASV.

Pēctecis federālā kanclera amatā Francis fon Pāpens (Franz von Papen).

Pirmā pasaules kara laikā par varonību saņēmis I un II pakāpes Dzelzs krusta (Eisernes Kreuz) ordeni. Viņa vārdā nosauktas ielas un laukumi Ministerē un Bonnā.