Amata nosaukums “kanclers” atvasināts no vārda, ar kuru apzīmē tieslietu jomā nodarbinātu personu (latīņu cancellarius), kura strādā telpā, ko norobežo restes jeb režģi (latīņu cancelli), un sagatavo dokumentus. Šāds amats bija pazīstams jau Romas Impērijā, bet vēlāk tā nozīme mainījās. Eiropā viduslaiku galmā kanclers bija lietvedības (kancelejas) vadītājs.

Vācu zemēs kanclera amats tradicionāli iemieso valdības un izpildvaras vadītāja, kā arī vācu bruņoto spēku virspavēlnieka pienākumus. Tādējādi vācu valdības vadītāja nosaukums atšķiras no citās valstīs pieņemtajiem (premjers, ministru prezidents) apzīmējumiem. Bez Vācijas vēl tikai Austrijā ar šo jēdzienu apzīmē valdības vadītāja amatu. Citās valstīs amata nosaukums “kanclers” var apzīmēt administratīvu amatu ārlietās, tieslietās, universitāšu administrācijā un citur.

Kanclera amats pastāvēja jau Svētās Romas Impērijas (962–1806) laikā, kad ar to saprata otru augstāko amatpersonu valstī pēc imperatora. Tolaik lietoja apzīmējumu erckanclers (Erzkanzler) jeb augstākais kanclers, un šajā laikā vācu zemēs šo amatu pildīja Maincas arhibīskaps. 01.07.1867. jaundibinātās Ziemeļvācu Savienības konstitūcija noteica, ka ir tikai viens ministrs, kura atbildība attiecas uz visu savienībā ietilpstošo vācu zemju teritoriju – savienības kanclers (Bundeskanzler). Kanclera amats sākotnēji bija iecerēts kā ierēdņa postenis, kas nodrošinātu Federālās padomes (Bundesrat) lēmumu izpildi.

Monarhistiskās Vācu Impērijas laikā, no 1871. līdz 1918. gadam, pastāvēja imperiālā kanclera (Reichskanzler) amats. Imperiālo kancleru iecēla un atlaida vācu ķeizars, tādēļ kancleru uzskatīja par ķeizara (imperatora) pirmo ministru. Kanclers bija augstākstāvošs pār visiem valsts sekretāriem (valsts jeb nacionālā līmenī apzīmējumu “ministrs” nelietoja) un galvenais lēmuma pieņēmējs valdībā. Tā kā Vācu Impērija bija federāla valsts, imperiālā kanclera postenim nebija piešķirtas unitāras valsts valdības vadītāja pilnvaras kā, piemēram, Lielbritānijas premjeram. Valsts pārvaldē kancleram bija cieši jāsadarbojas ar ķeizaru, Reihstāgu (parlamenta apakšpalātu) un jāvada Bundesrāte jeb federālā padome (parlamenta augšpalāta), kur bija pārstāvētas atsevišķu federālo zemju valdības. Tikai īsi pirms Pirmā pasaules kara beigām, 10.1918., konstitūcijā noteica, ka kanclers var valdīt tikai tad, ja viņam ir Reihstāga atbalsts. Prūsijas Karalistes dominējošā pozīcija ķeizariskās Vācu Impērijas pārvaldē nodrošināja imperiālajam kancleram, Prūsijas Karalistes ministru prezidentam, lielu autoritāti un faktisku dominanti valdībā un valsts pārvaldē. Īpaši spilgti to demonstrēja un spēja izmantot pirmais imperiālais kanclers Oto fon Bismarks (Otto Eduard Leopold von Bismarck-Schönhausen).

Pēc ķeizara Vilhelma II (Wilhelm II.) atstādināšanas no troņa un monarhijas likvidēšanas kanclera tituls īslaicīgi netika lietots, kaut gan faktiski šo amatu pildīja prezidents Frīdrihs Eberts (Friedrich Ebert). 10.02.1919. arī Veimāras republikas konstitūcija noteica, ka valdību vada imperiālais kanclers. Impērijas kanclera galvenais uzdevums šajā laikā bija vadīt valdības sēdes, kur jautājumi tika izlemti ar balsu vairākumu.

Kanclers bija atkarīgs no divām augstākstāvošām institūcijām: prezidenta un parlamenta. Atšķirībā no monarhistiskās Vācu Impērijas, Veimāras republikas posmā imperiālo kancleru iecēla un atlaida augstākā valsts amatpersona – prezidents, kuram bija visplašākās pilnvaras valsts pārvaldē. Reihstāgs drīkstēja izteikt kancleram neuzticību, un tad tam postenis bija jāpamet. Veimāras Reihstāgam bija tiesības atlaist valdības vadītāju, nenominējot tā aizvietotāju, kas valdības vadītāja atkāpšanās vai atstādināšanas gadījumos izsauca sistemātisku politisko juku un bezvaldību brīžus. Viss kopā tas radīja Veimāras republikas posma valdību nestabilitāti un nespēju pieņemt optimālus un savlaicīgus lēmumus. Pēc prezidenta Paula fon Hindenburga (Paul Ludwig Hans Anton von Beneckendorff und von Hindenburg) nāves imperiālais kanclers Ādolfs Hitlers (Adolf Hitler) 02.08.1934. izdeva ārkārtēju lēmumu, ar kuru koncentrēja valsts augstāko varu savās rokās, radot vadoņa (fīrera) un impērijas kanclera apvienotu amatu.

23.05.1949. pieņemtais Vācijas Federatīvās Republikas (VFR) pamatlikums pārņēma galvenās kanclera pilnvaru vadlīnijas no Veimāras republikas demokrātijas laikiem, tomēr ieviesa svarīgas korekcijas, kuru mērķis bija turpmākā politiskā procesa prognozējamība un stabilitāte. Piemēram, tika noteikts, ka valdības vadītāju (federālo kancleru) amatā ievēlē Bundestāgs (parlamenta augšpalāta), nevis kā agrāk – ieceļ prezidents. Tādējādi tika novērsta iespēja, ka varētu atkārtoties 1933. gadam līdzīgas norises, kad prezidents iecēla imperiālā kanclera amatā Ā. Hitleru. Lai stabilizētu demokrātisku politisko iekārtu un novērstu situāciju, kad valstī nav valdības vadītāja, tika noteikts, ka Bundestāgs drīkst izteikt kancleram neuzticību un to atlaist tikai vienlaicīgi ar jauna kanclera iecelšanu. Kopumā kanclera un parlamenta pilnvaras tika paplašinātas, bet prezidenta pilnvaras sašaurinātas līdz reprezentatīvām funkcijām. Mūsdienās federālā kanclera amats iemieso sevī tā dēvēto “kanclera demokrātijas” principu, kas tika izkopts pirmā VFR federālā kanclera Konrāda Adenauera (Konrad Hermann Joseph Adenauer) amata laikā. Tas nozīmē, ka kanclers ir savas partijas līderis, vada valdību un pieņem lēmumus demokrātiski, bet vienlaicīgi ir galvenā autoritāte visu valdības lēmumu pieņemšanā un nosaka valsts politikas vadlīnijas.

Oto fon Bismarks (01.07.1867.–18.01.1871.)

Oto fon Bismarks (21.03.1871.–20.03.1890.)

Leo fon Kaprivi (Leo Graf von Caprivi; 20.03.1890.–26.10.1894.)

Hlodvigs Hoenloe-Šilingsfirsts (Chlodwig Fürst zu Hohenlohe-Schillingsfürst; 29.10.1894.–17.10.1900.)

Bernhards fon Bīlovs (Bernhard Fürst von Bülow; 17.10.1900.–14.07.1909.)

Teobalds fon Betmans Holvegs (Theobald von Bethmann Hollweg; 14.07.1909.–13.07.1917.)

Georgs Mihaeliss (Georg Michaelis; 14.07.1917.–01.11.1917.)

Georgs fon Hertlings (Georg Graf von Hertling; 01.11.1917.–30.09.1918.)

Bādenes Maksis (Max von Baden, Prinz Maximilian Alexander Friedrich Wilhelm von Baden; 03.10.1918.–09.11.1918.)

Frīdrihs Eberts, kanclera amata pienākumu izpildītājs (09.11.1918.–11.02.1919.)

Filips Šeidemans (Philipp Heinrich Scheidemann; 13.02.1919.–20.06.1919.)

Gustavs Bauers (Gustav Adolf Bauer; 21.06.1919.–26.03.1920.)

Hermanis Millers (Hermann Müller, arī Hermann Müller-Franken; 27.03.1920.–21.06.1920.)

Konstantīns Fērenbahs (Constantin Fehrenbach; 25.06.1920.–04.05.1921.)

Jozefs Virts (Karl Joseph Wirth; 10.05.1921.–14.11.1922.)

Vilhelms Kuno (Carl Josef Wilhelm Cuno; 22.11.1922.–12.08.1923.)

Vilhelms Markss (Wilhelm Marx; 30.11.1923.–26.05.1924.)

Vilhelms Markss (03.06.1924.–15.12.1924.)

Hanss Luters (Hans Luther; 15.01.1925.–05.12.1925.) 

Hanss Luters (20.01.1926.–12.05.1926.)

Vilhelms Markss (16.05.1926.–17.12.1926.) 

Vilhelms Markss (28.01.1927.–12.06.1928.)

Hermanis Millers (28.06.1928.–27.03.1930.)

Heinrihs Brīnings (Heinrich Aloysius Maria Elisabeth Brüning; 30.03.1930.–20.05.1932.)

Francis fon Pāpens (Franz Joseph Hermann Michael Maria von Papen; 01.06.1932.–17.11.1932.)

Kurts fon Šleihers (Kurt Ferdinand Friedrich Hermann von Schleicher; 03.12.1932.–28.01.1933.)

Ādolfs Hitlers (30.01.1933.–30.04.1945.)

Konrāds Adenauers (20.09.1949.–11.10.1963.)

Ludvigs Erhards (Ludwig Wilhelm Erhard; 17.10.1963.–30.11.1966.)

Kurts Georgs Kīzingers (Kurt Georg Kiesinger; 01.12.1966.–21.10.1969.)

Villijs Brants (Willy Brandt; 22.10.1969.–07.05.1974.)

Helmūts Šmits (Helmut Heinrich Waldemar Schmidt; 16.05.1974.–01.10.1982.)

Helmūts Kols (Helmut Josef Michael Kohl; 04.10.1982.–26.10.1998.)

Gerhards Šrēders (Gerhard Fritz Kurt Schröder; 27.10.1998.–22.11.2005.)

Angela Merkele (Angela Dorothea Merkel; 22.11.2005.–08.12.2021.)

Olafs Šolcs (Olaf Scholz; 08.12.2021.–06.05.2025.)

Frīdrihs Mercs (Friedrich Merz; no 06.05.2025.)