Dzimis katoļticīga ciema skolotāja ģimenē. Viņa tēvs vēlējās, lai dēls kļūtu par mācītāju. 1871. gadā pabeidza ģimnāziju Freiburgā (Berthold-Gymnasium Freiburg) un uzsāka teoloģijas studijas Freiburgas Universitātē (Albert-Ludwigs-Universität Freiburg), 1874. gadā teoloģijas studijas pārtrauca un turpat uzsāka jurisprudences studijas. Aktīvi darbojies studentu korporācijā.

Pēc studiju pārbaudījumu nokārtošanas 1882. gadā sāka strādāt par advokātu krimināllietās Freiburgā un vienlaicīgi pievērsās politiskai darbībai – kļuva par katoliskās Vācu centra partijas (Die Deutsche Zentrumspartei) biedru un tika ievēlēts Bādenes lielhercogistes likumdošanas sapulcē. Reihstāga deputāts no Vācu Centra partijas (no 1903. gada). Reihstāga prezidents (no 06.1918.), Veimāras Nacionālās sapulces (Verfassunggebende Deutsche Nationalversammlung) prezidents (no 02.1919.). Bija konstitucionālās monarhijas piekritējs, tādēļ viņu neapmierināja monarhijas gāšana Vācijā.

Kanclera amatā nonāca 68 gadu vecumā un bija visvecākais no visiem Veimāras republikas kancleriem. K. Fērenbaha valdības uzdevums bija izpildīt Versaļas miera līguma prasības. Pirmais Veimāras republikas valdības vadītājs, kuram atļāva piedalīties uzvarētājvalstu sarunās Spā konferencē (05.–16.07.1920.) par kara zaudējumu atlīdzības izmaksu. Piedalījies arī līdzīgās Parīzes un Londonas konferencēs 1921. gada sākumā. K. Fērenbahs un viņa kabineta ārlietu ministrs Valters Simonss (Walter Simons) asi protestēja pret uzvarētājvalstu (Antantes) īstenoto reparāciju politiku un panāca reparāciju maksājuma samazināšanu. Valdības īstenotā sadarbība ar Antanti radīja neapmierinātību valdošajā koalīcijā un tā rezultātā 04.05.1920. K. Fērenbaha valdība atkāpās. Augstākās tiesas tiesnesis (no 1922. gada). Līdz savai nāvei turpināja pildīt Vācu centra partijas frakcijas priekšsēža amatu Reihstāgā.

Priekštecis kanclera amatā Hermanis Millers (Hermann Müller), pēctecis – Jozefs Virts (Karl Joseph Wirth).