AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2022. gada 19. septembrī
Raimonds Cerūzis

Jozefs Virts

(Karl Joseph Wirth; 06.09.1879. Breisgavas Freiburgā, Vācu Impērijā, tagad Vācija–03.01.1956. Breisgavas Freiburgā, Vācijā)
vācu politiķis un valstsvīrs

Saistītie šķirkļi

  • Frīdrihs Eberts
  • Heinrihs Brīnings
  • Hermanis Millers
  • Konrāds Adenauers
  • Novembra revolūcija Vācijā
  • Vācu Impērija
  • Veimāras republika
  • Vilhelms Kuno
Jozefs Virts. Ap 1930. gadu.

Jozefs Virts. Ap 1930. gadu.

Avots: ullstein bild/ullstein bild via Getty Images, 541053689.

Jozefs Virts

Vārds, uzvārds Jozefs Virts (Karl Joseph Wirth)

Profesija Politiķis

Augstākais ieņemtais amats

  • Kanclers

Laiks, kurā ieņemts augstākais amats 10.05.1921.– 14.11.1922.

Dzimšanas datums 06.09.1879.

Dzimšanas vieta Breisgavas Freiburgā, Vācija

Miršanas datums 03.01.1956.

Miršanas vieta Breisgavas Freiburgā, Vācija

Apbedījuma vieta Freiburgas galvenie kapi

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Izcelšanās un izglītība
  • 3.
    Politiskā darbība
  • 4.
    Apbalvojumi
  • Multivide 1
  • Saistītie šķirkļi
  • Ieteicamā literatūra
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Kopsavilkums
  • 2.
    Izcelšanās un izglītība
  • 3.
    Politiskā darbība
  • 4.
    Apbalvojumi

Vācu Impērijas (Veimāras republikas) kanclers (10.05.1921.–14.11.1922.), ārlietu ministrs (26.10.1921.–31.01.1922.; 24.06.1922.–14.11.1922.)

Izcelšanās un izglītība

Dzimis katoļticīga rūpnīcas inženiera ģimenē. Vecāki vēlējās, lai dēls iegūst labu izglītību, tādēļ finansēja gan viņa mācības ģimnāzijā, gan augstskolā. J. Virts studēja Freiburgas Universitātē (Albert-Ludwigs-Universität Freiburg) ekonomiku un matemātiku. 1906. gadā ieguva matemātikas doktora grādu un sāka strādāt par skolotāju Freiburgas reālģimnāzijā.

Politiskā darbība

Iestājās katoļticīgajā Vācu centra partijā (Die Deutsche Zentrumspartei), kur vadīja tās kreiso nometni. No šīs partijas 1914. gadā ievēlēts Reihstāgā. 1918. gadā atbalstīja Novembra revolūciju Vācijā, solidarizējās ar kreisajiem politiskajiem spēkiem.

Kanclera amatā no 41 gadu vecuma, līdz ar to uzskatāms par jaunāko kancleru Vācijas vēsturē. Šajā amatā J. Virts sadarbojās ar valstīm – kara uzvarētājām, tādēļ sabiedrībā, īpaši labējās aprindās, viņu un līdzīgus politiķus ar nicinošu pieskaņu dēvēja par “izpildpolitiķiem” (Erfüllungspolitiker). Viņa valdības patiesais nodoms nebija Antantes valstu prasību izpilde, bet gan nodemonstrēt, ka prasības ir praksē neizpildāmas un izraisīs Vācijas ekonomikas sabrukumu. “Izpildpolitika” (Erfüllungspolitik) veicināja strauju inflācijas kāpumu, kas 1923. gadā pārauga hiperinflācijā.

20.03.1921. notika tautas nobalsošanas par Augšsilēzijas piederību, kur ap 60 % aptaujāto izteicās par palikšanu Vācijas sastāvā. Neraugoties uz to, Tautu Savienības padome nolēma šo rūpnieciski nozīmīgo teritoriju sadalīt starp Vāciju un Poliju. Protestā pret šādu notikumu pavērsienu 10.1921. gadā J. Virts atkāpās no kanclera amata, bet prezidents Frīdrihs Eberts (Friedrich Ebert) viņam atkal uzdeva veidot jauno valdību.

Nākamās J. Virta valdības raksturīga iezīme bija izmaiņas ārpolitikā, kas saistītas ar jaunā ārlietu ministra Valtera Ratenaua (Walther Rathenau) darbību. J. Virts un V. Ratenaus simpatizēja Padomju Krievijai, tādēļ 16.04.1922. valdība parakstīja Rapallo līgumu (Vertrag von Rapallo), kurā abas valstis pārvarēja starptautisko izolāciju, atteicās no savstarpējām pretenzijām un uzsāka sadarbību, tostarp militārā jomā. 24.06.1922. V. Ratenauu atentātā nogalināja. 1922. gada rudenī kļuva redzams, ka “izpildpolitika” nevainagojas panākumiem un Vācija slīgst arvien dziļākā politiskā un ekonomiskā krīzē, tādēļ 14.11.1922. gadā J. Virts iesniedza prezidentam F. Ebertam atkāpšanās rakstu.

Pēc kanclera amata atstāšanas J. Virts turpinājis darboties par deputātu Reihstāgā, kur savu kreiso uzskatu dēļ nonāca konfliktā ar Vācu centra partijas frakcijas deputātiem, 1924. gadā iestājās jaunveidotajā apvienoto kreiso politisko spēku kaujinieku organizācijā  (Reichsbanner). 1929.–1931. gadā pildīja okupēto teritoriju un iekšlietu ministra posteņus Hermaņa Millera (Hermann Müller) un Heinriha Brīninga (Heinrich Brüning) valdībās. Reihstāgā 1933. gadā konsekventi pretojās nacionālsociālistu diktatūras ieviešanai. Tā rezultātā bija spiests doties emigrācijā, lielākoties uzturējās Šveicē. 1948. gadā atgriezās Rietumvalstu okupētajā Vācijas daļā. Atsāka darboties politikā, aktīvi kritizēja Vācijas Federatīvas Republikas (VFR) kanclera Konrāda Adenauera (Konrad Hermann Joseph Adenauer) valdību par orientāciju Rietumu virzienā. Tā kā bija sadarbojies ar komunistiem un simpatizēja Vācijas Demokrātiskajai Republikai (VDR), VFR nepiešķīra J. Virtam vecuma pensiju. Nelielu pabalstu viņam maksāja VDR.

Saskaņā ar Amerikas Savienoto Valstu (ASV) Centrālās Izlūkošanas Pārvaldes dokumentiem, iespējams, bijis Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) spiegs.  

Pēctecis kanclera amatā Vilhelms Kuno (Carl Josef Wilhelm Cuno).

Apbalvojumi

Saņēmis PSRS Starptautisko Staļina prēmiju “Par miera nostiprināšanu starp tautām” (1955).

Multivide

Jozefs Virts. Ap 1930. gadu.

Jozefs Virts. Ap 1930. gadu.

Avots: ullstein bild/ullstein bild via Getty Images, 541053689.

Jozefs Virts. Ap 1930. gadu.

Avots: ullstein bild/ullstein bild via Getty Images, 541053689.

Izmantošanas tiesības
Skatīt oriģinālu

Saistītie šķirkļi

  • Frīdrihs Eberts
  • Heinrihs Brīnings
  • Hermanis Millers
  • Konrāds Adenauers
  • Novembra revolūcija Vācijā
  • Vācu Impērija
  • Veimāras republika
  • Vilhelms Kuno

Autora ieteiktie papildu resursi

Ieteicamā literatūra

  • Braun, B., Die Reichskanzler der Weimarer Republik. Zwölf Lebensläufe in Bildern, Düsseldorf, Droste, 2011.
  • Hörster-Philipps, U., Joseph Wirth 1879–1956. Eine politische Biographie (Veröffentlichungen der Kommission für Zeitgeschichte. Reihe B: Forschungen, Band 82), Paderborn, Schöningh, 1998.
  • Kolbs, E., Veimāras republika, Rīga, Latvijas Akadēmiskā bibliotēka, 1997.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā
  • Küppers, H., Joseph Wirth. Parlamentarier, Minister und Kanzler der Weimarer Republik, Stuttgart, F. Steiner Verlag, 1997.
  • Winkler, H.A., Weimar 1918–1933: Die Geschichte der ersten deutschen Demokratie, 4. durchgesehene Aufl., München, C. H. Beck, 2005.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā

Cerūzis R. "Jozefs Virts". Nacionālā enciklopēdija. (skatīts 01.12.2023)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

Šobrīd enciklopēdijā ir 4170 šķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2023. © Tilde, izstrāde, 2023. © Orians Anvari, dizains, 2023. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana