Vācu Impērijas (Veimāras republikas) kanclers (10.05.1921.–14.11.1922.), ārlietu ministrs (26.10.1921.–31.01.1922.; 24.06.1922.–14.11.1922.)

Dzimis katoļticīga rūpnīcas inženiera ģimenē. Vecāki vēlējās, lai dēls iegūst labu izglītību, tādēļ finansēja gan viņa mācības ģimnāzijā, gan augstskolā. J. Virts studēja Freiburgas Universitātē (Albert-Ludwigs-Universität Freiburg) ekonomiku un matemātiku. 1906. gadā ieguva matemātikas doktora grādu un sāka strādāt par skolotāju Freiburgas reālģimnāzijā.

Iestājās katoļticīgajā Vācu centra partijā (Die Deutsche Zentrumspartei), kur vadīja tās kreiso nometni. No šīs partijas 1914. gadā ievēlēts Reihstāgā. 1918. gadā atbalstīja Novembra revolūciju Vācijā, solidarizējās ar kreisajiem politiskajiem spēkiem.

Kanclera amatā no 41 gadu vecuma, līdz ar to uzskatāms par jaunāko kancleru Vācijas vēsturē. Šajā amatā J. Virts sadarbojās ar valstīm – kara uzvarētājām, tādēļ sabiedrībā, īpaši labējās aprindās, viņu un līdzīgus politiķus ar nicinošu pieskaņu dēvēja par “izpildpolitiķiem” (Erfüllungspolitiker). Viņa valdības patiesais nodoms nebija Antantes valstu prasību izpilde, bet gan nodemonstrēt, ka prasības ir praksē neizpildāmas un izraisīs Vācijas ekonomikas sabrukumu. “Izpildpolitika” (Erfüllungspolitik) veicināja strauju inflācijas kāpumu, kas 1923. gadā pārauga hiperinflācijā.

20.03.1921. notika tautas nobalsošanas par Augšsilēzijas piederību, kur ap 60 % aptaujāto izteicās par palikšanu Vācijas sastāvā. Neraugoties uz to, Tautu Savienības padome nolēma šo rūpnieciski nozīmīgo teritoriju sadalīt starp Vāciju un Poliju. Protestā pret šādu notikumu pavērsienu 10.1921. gadā J. Virts atkāpās no kanclera amata, bet prezidents Frīdrihs Eberts (Friedrich Ebert) viņam atkal uzdeva veidot jauno valdību.

Nākamās J. Virta valdības raksturīga iezīme bija izmaiņas ārpolitikā, kas saistītas ar jaunā ārlietu ministra Valtera Ratenaua (Walther Rathenau) darbību. J. Virts un V. Ratenaus simpatizēja Padomju Krievijai, tādēļ 16.04.1922. valdība parakstīja Rapallo līgumu (Vertrag von Rapallo), kurā abas valstis pārvarēja starptautisko izolāciju, atteicās no savstarpējām pretenzijām un uzsāka sadarbību, tostarp militārā jomā. 24.06.1922. V. Ratenauu atentātā nogalināja. 1922. gada rudenī kļuva redzams, ka “izpildpolitika” nevainagojas panākumiem un Vācija slīgst arvien dziļākā politiskā un ekonomiskā krīzē, tādēļ 14.11.1922. gadā J. Virts iesniedza prezidentam F. Ebertam atkāpšanās rakstu.

Pēc kanclera amata atstāšanas J. Virts turpinājis darboties par deputātu Reihstāgā, kur savu kreiso uzskatu dēļ nonāca konfliktā ar Vācu centra partijas frakcijas deputātiem, 1924. gadā iestājās jaunveidotajā apvienoto kreiso politisko spēku kaujinieku organizācijā  (Reichsbanner). 1929.–1931. gadā pildīja okupēto teritoriju un iekšlietu ministra posteņus Hermaņa Millera (Hermann Müller) un Heinriha Brīninga (Heinrich Brüning) valdībās. Reihstāgā 1933. gadā konsekventi pretojās nacionālsociālistu diktatūras ieviešanai. Tā rezultātā bija spiests doties emigrācijā, lielākoties uzturējās Šveicē. 1948. gadā atgriezās Rietumvalstu okupētajā Vācijas daļā. Atsāka darboties politikā, aktīvi kritizēja Vācijas Federatīvas Republikas (VFR) kanclera Konrāda Adenauera (Konrad Hermann Joseph Adenauer) valdību par orientāciju Rietumu virzienā. Tā kā bija sadarbojies ar komunistiem un simpatizēja Vācijas Demokrātiskajai Republikai (VDR), VFR nepiešķīra J. Virtam vecuma pensiju. Nelielu pabalstu viņam maksāja VDR.

Saskaņā ar Amerikas Savienoto Valstu (ASV) Centrālās Izlūkošanas Pārvaldes dokumentiem, iespējams, bijis Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) spiegs.  

Pēctecis kanclera amatā Vilhelms Kuno (Carl Josef Wilhelm Cuno).

Saņēmis PSRS Starptautisko Staļina prēmiju “Par miera nostiprināšanu starp tautām” (1955).