Līgums bija saistīts ar Pirmā pasaules kara rezultātiem. Versaļas–Rīgas sistēma bija atstājusi daudzus līdz galam neatrisinātus jautājumus. Padomju Krievija bija nonākusi diplomātiskā izolācijā, un tai nebija vietas jaunajā starptautisko attiecību sistēmā. Pasaules politikā Krievijas pilsoņu kara laikā ilgstoši nebija pārliecības, ka lielinieku režīms ilgi paliks pie varas. Arī pašam lielinieku režīmam nebija ilgtermiņa stratēģijas ārpolitikas jomā. Pēc uzvaras pilsoņu karā tāds bija jāizstrādā. Padomju Savienības Sociālistisko Republiku (PSRS) ārlietu tautas komisāra G. Čičerina ārpolitika, ko atbalstīja Vladimirs Ļeņins (Владuмир Ильuч Лeнин), paredzēja pakāpenisku attiecību normalizāciju ar Rietumu lielvalstīm, atzīstot, ka Eiropas revolūcija nav iespējama, panākt Krievijas starptautiskās situācijas uzlabošanu un novērst vienotu Rietumu valstu fronti pret Krieviju.

Arī Vācijas situācija bija neapskaužama. Vācijas iekšējā un ārējā politikā liela nozīme bija uzvarētāju lielvalstu diktātam. 1921.–1922. gadā Vācija realizēja t. s. “izpildu politiku”, kas paredzēja demonstrēt gatavību maksāt uzvarētāju Versaļas miera līgumā noteiktās reparācijas, vienlaikus parādot reparāciju neizpildāmo raksturu. Izpildes politika, drukājot naudu, lai iegūtu valūtu reparācijai, noveda pie pasaulslavenās Vācijas hiperinfācijas (1921–1923), kad Vācijas marka 1923. gadā kļuva pilnībā bezvērtīga. Vācija līdz 1926. gadam nebija Tautu Savienības dalībvalsts.

01.1922. konferencē Kannās sabiedrotās lielvalstis nolēma sasaukt starptautisku konferenci Eiropas ekonomisko problēmu risināšanai un sagrauto tirdzniecības sakaru atjaunošanai. Svarīgi uzdevumi šajā nolūkā bija Vācijas reparāciju un ekonomiskās rekonstrukcijas problēmas, ekonomiskā politika Austrumeiropā. Svarīga bija arī Krievijas problēma, Krievijas Impērijas parādi un iespējamā Krievijas ekonomikas atjaunošana ar sabiedroto palīdzību pēc viņu noteikumiem un to vadībā. Galvenais Dženovas konferences iniciators bija Lielbritānijas premjerministrs Deivids Loids Džordžs (David Lloyd George).

Austrumeiropas valstīs konference izraisīja bažas. Dženovas konference tika apspriesta Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Polijas konferencē Varšavā 13.–17.03.1922. Konferences dalībnieki vienojās atbalstīt Padomju Krievijas atzīšanu de jure un nolēma neatbalstīt mēģinājumus piespiest valstis, kas bija Krievijas Impērijas pēcteces, maksāt tās ārējos parādus. Konferences nozīmīgākais sasniegums bija Varšavas politiskais līgums.

29.–30.03.1922. Rīgā pēc Padomju Krievijas iniciatīvas notika Padomju Krievijas un Igaunijas, Latvijas, Polijas un Somijas pārstāvju tikšanās, kurā arī vienojās pretoties iespējamām tendencēm uzspiest Krievijas Impērijas parādu maksāšanu. Apspriedē runa bija par starptautiskās tirdzniecības paplašināšanu un tās apstākļu uzlabošanu.

Ekonomikas un finanšu konference (Genoa Economic and Financial Conference) notika Dženovā, Itālijā, 10.04.–19.05.1922. Konferencē piedalījās 34 valstis. Padomju Krievijas un Vācijas ielūgšana konferencē jau bija solis uz to izraušanos no diplomātiskās izolācijas. Padomju Krievijas pārstāvis konferencē G. Čičerins sludināja propagandiskus mērķus, kā vispārēja atbruņošanās, vienlīdzība starp Eiropas valstīm.

Lielā mērā negaidīti tika noslēgts Rapallo līgums starp Padomju Krieviju un Vāciju.

To ierosināja Padomju Krievijas pārstāvji 16.04. naktī pa telefonu, piedāvājot Vācijas delegācijai tikties Rapallo pilsētā. Vācijas delegācijā sākās naksnīgas apspriedes, ko dažkārt sauc par apspriedi pidžamās. D. Loids Džordžs pēdējā brīdī mēģināja procesu pārtraukt. Bez V. Rātenava nozīmīgs līguma arhitekts bija Vācijas delegācijas vadītājs kanclers Jozefs Virts (Joseph Virth). Vācijas delegācijas apspriedes, izjūtot zināmas bažas, noveda pie pozitīva lēmuma.

Rietumu lielvalstis iebilda pret Rapallo līgumu. 18.04.1922. deviņas valstis, ieskaitot Lielbritāniju, Franciju un Poliju, iesniedza Vācijai protestu pret līgumu. Tomēr protesti nebija tik asi, kā vēlējās Francijas diplomātija, pārsvaru guva Lielbritānijas mērenākā pozīcija. Kopumā tie nedeva rezultātus. Līgums izraisīja bažas Polijā, jo tās stratēģiskā situācija starp Krieviju un Vāciju likās apdraudēta. Rapallo līgums deva nopietnu triecienu Dženovas konferences mērķiem. Krievijas un Vācijas diplomātiskās pozīcijas nostiprinājās, Rietumu lielvalstīm saprotot, ka ar abām dumpiniecēm nepieciešams rēķināties. Zināmā mērā līgums satrauca arī Baltijas valstis, Zigfrīds Anna Meierovics publiskajos vērtējumos bija piesardzīgs.

Abu pušu mērķi bija izrauties no starptautiskas izolācijas, mazināt morālo spiedienu maksāt dažādas saistības – Vācijai reparācijas, Padomju Krievijai dzēst Krievijas Impērijas parādus. Abas puses bija ieinteresētas mazināt Rietumu dominanci starptautiskajās attiecībās. Abas puses baidījās, ka Dženovas konferencē tās tiks izspēlētas viena pret otru. Padomju Krievijai nebija intereses, kā tika pieļauts Dženovas konferencē, saņemt reparācijas no Vācijas, jo tas dotu iespēju Rietumu valstīm sanaidot Krieviju un Vāciju. Abu pušu ekonomiskajām attiecībām bija lielas perspektīvas. Bija arī argumenti pret līgumu. Vācija izjuta pamatotas bažas par Rietumu lielvalstu reakciju. Zināmā mērā morālas problēmas bija demokrātiskajai Vācijai vienoties ar padomju diktatorisko režīmu.

Abu pušu potenciāls bija būtisks. Abas valstis bija tradicionālās Eiropas lielvalstis, kuru ilgstoša izolācija nebija iespējama. Amerikas Savienoto Valstu (ASV) vēsturnieks un diplomāts Henrijs Kisindžers (Henry Alfred Kissinger) raksta, ka bija tikai laika jautājums, lai abas izstumtās valstis savā aizvainojumā vienotos. 

Līgums saturēja vairākus pantus. Līguma 1. pantā abas puses atteicās no savstarpējām prasībām, kas cēlās no zaudējumiem Pirmā pasaules kara laikā un tā rezultātā. Līguma 2. pantā Vācija atteicās no prasībām sakarā ar Padomju Krievijas īstenoto Vācijas investīciju nacionalizāciju pēc lielinieku revolūcijas. Līguma 3. pants paredzēja pilnā mērā atjaunot diplomātiskās un konsulārās attiecības. Līguma 4. pants noteica vislielākās labvēlības principu savstarpējās komerciālajās un ekonomiskajās attiecībās. Līguma 5. pantā bija runa par ekonomisku sadarbību starp abām valstīm.

Līguma rezultātā Vācija bija pirmā no lielvalstīm, kas atzina Padomju Krievijas režīmu. Rapallo līgums ierosināja 24.04.1926. Vācijas un PSRS neuzbrukšanas un neitralitātes līgumu. Tas intensificēja militāro sadarbību starp abām valstīm un to armijām, veicinot Vācijas investīcijas Padomju Krievijā un kopēju militārās apmācības centru veidošanu Krievijā, piemēram, kara aviācijas pilotu apmācības centru Ļipeckā. Vācijai tādējādi radās iespēja apiet Versaļas miera līguma nosacījumus.

Līgums radīja šoku Rietumos. Rapallo līgums ievadīja Vācijas un Krievijas attiecību uzlabošanos, kas zināmā mērā bija simboliska un var tikt uzskatīta par priekšteci Molotova–Ribentropa paktam. Rietumu lielvalstis to uzlūko kā nozīmīgu pret Rietumiem un Versaļas–Rīgas sistēmu vērstu aktu. Vācijā to drīzāk uzskata par veiksmīgu diplomātisku soli, kam bija vairāk pragmatiska, nekā simboliska nozīme. Vācijas un Krievijas vienošanās un sadarbība uz Austrumeiropas valstu rēķina ir problēma, kas nav pilnībā atrisināta pat mūsdienās.