01.1922. konferencē Kannās sabiedrotās lielvalstis nolēma sasaukt starptautisku konferenci Eiropas ekonomisko problēmu risināšanai un sagrauto tirdzniecības sakaru atjaunošanai. Svarīgi uzdevumi šajā nolūkā bija Vācijas reparāciju un ekonomiskās rekonstrukcijas problēmas, ekonomiskā politika Austrumeiropā. Svarīga bija arī Krievijas problēma, Krievijas Impērijas parādi un iespējamā Krievijas ekonomikas atjaunošana ar sabiedroto palīdzību pēc viņu noteikumiem un to vadībā. Galvenais Dženovas konferences iniciators bija Lielbritānijas premjerministrs Deivids Loids Džordžs (David Lloyd George).
Austrumeiropas valstīs konference izraisīja bažas. Dženovas konference tika apspriesta Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Polijas konferencē Varšavā 13.–17.03.1922. Konferences dalībnieki vienojās atbalstīt Padomju Krievijas atzīšanu de jure un nolēma neatbalstīt mēģinājumus piespiest valstis, kas bija Krievijas Impērijas pēcteces, maksāt tās ārējos parādus. Konferences nozīmīgākais sasniegums bija Varšavas politiskais līgums.
29.–30.03.1922. Rīgā pēc Padomju Krievijas iniciatīvas notika Padomju Krievijas un Igaunijas, Latvijas, Polijas un Somijas pārstāvju tikšanās, kurā arī vienojās pretoties iespējamām tendencēm uzspiest Krievijas Impērijas parādu maksāšanu. Apspriedē runa bija par starptautiskās tirdzniecības paplašināšanu un tās apstākļu uzlabošanu.
Ekonomikas un finanšu konference (Genoa Economic and Financial Conference) notika Dženovā, Itālijā, 10.04.–19.05.1922. Konferencē piedalījās 34 valstis. Padomju Krievijas un Vācijas ielūgšana konferencē jau bija solis uz to izraušanos no diplomātiskās izolācijas. Padomju Krievijas pārstāvis konferencē G. Čičerins sludināja propagandiskus mērķus, kā vispārēja atbruņošanās, vienlīdzība starp Eiropas valstīm.
Lielā mērā negaidīti tika noslēgts Rapallo līgums starp Padomju Krieviju un Vāciju.
To ierosināja Padomju Krievijas pārstāvji 16.04. naktī pa telefonu, piedāvājot Vācijas delegācijai tikties Rapallo pilsētā. Vācijas delegācijā sākās naksnīgas apspriedes, ko dažkārt sauc par apspriedi pidžamās. D. Loids Džordžs pēdējā brīdī mēģināja procesu pārtraukt. Bez V. Ratenau nozīmīgs līguma arhitekts bija Vācijas delegācijas vadītājs kanclers Jozefs Virts (Joseph Virth). Vācijas delegācijas apspriedes, izjūtot zināmas bažas, noveda pie pozitīva lēmuma.
Rietumu lielvalstis iebilda pret Rapallo līgumu. 18.04.1922. deviņas valstis, ieskaitot Lielbritāniju, Franciju un Poliju, iesniedza Vācijai protestu pret līgumu. Tomēr protesti nebija tik asi, kā vēlējās Francijas diplomātija, pārsvaru guva Lielbritānijas mērenākā pozīcija. Kopumā tie nedeva rezultātus. Līgums izraisīja bažas Polijā, jo tās stratēģiskā situācija starp Krieviju un Vāciju likās apdraudēta. Rapallo līgums deva nopietnu triecienu Dženovas konferences mērķiem. Krievijas un Vācijas diplomātiskās pozīcijas nostiprinājās, Rietumu lielvalstīm saprotot, ka ar abām dumpiniecēm nepieciešams rēķināties. Zināmā mērā līgums satrauca arī Baltijas valstis, Zigfrīds Anna Meierovics publiskajos vērtējumos bija piesardzīgs.