Nosaukts pakta parakstītāju PSRS Ārlietu tautas komisāra Vjačeslava Molotova (Вячеслав Михайлович Молотов) un Vācijas Ārlietu ministra Joahima fon Ribentropa (Ulrich Friedrich Wilhelm Joachim von Ribbentrop) vārdā. 

Līgumu papildināja slepeni papildu protokoli, kas tālu pārsniedza neuzbrukšanas saistību robežas un bija pretrunā ar starptautiskajām tiesībām un abu valstu starptautiskajiem līgumiem. Paktu papildināja vēlākās vienošanās, tajā skaitā 1939. gada 28. septembrī noslēgtais Līgums par draudzību un robežām (krievu Договор о дружбе и границе между СССР и Германией, vācu Deutsch-Sowjetischer Grenz- und Freundschaftsvertrag), kas iekļāva Lietuvas teritoriju PSRS interešu sfērā. Līgums tika parakstīts Maskavā naktī uz 1939. gada 24. augustu. Vācijai sadarbība ar PSRS deva arī iespēju iegūt stratēģiski svarīgus izejmateriālus un preces. Faktiski tas nozīmēja Otrā pasaules kara sākumu. PSRS tas nodrošināja plašas teritoriālas ekspansijas iespējas un pavēra ceļu potenciāliem tālākiem iekarojumiem. Līgums tika noslēgts starp Vāciju un PSRS kā divām galvenajām revizionistiskajām lielvalstīm Eiropā. Abu lielvalstu mērķis bija sadalīt Austrumeiropu. Līgums bija vērsts pret Rietumu lielvalstīm un starptautisko kārtību. Tas nodrošināja Vācijai iespēju uzsākt karu ar Poliju un eventuāli – ar Lielbritāniju un Franciju, nebaidoties no PSRS iejaukšanās. Līgums tiek vērtēts kā ļoti cinisks un prettiesisks. Tas bija pārsteigums pasaules diplomātijā, jo abas lielvalstis tika uzskatītas par nesamierināmi antagonistiskām gan režīmu pretējā rakstura un ideoloģijas, gan ilgstošo interešu pretrunu dēļ. Līgums atstāja negatīvu iespaidu kā PSRS nodevība Eiropas demokrātiskajās valstīs. Tas izraisīja apjukumu komunistiskajās partijās un citos kreisajos spēkos pasaulē un Eiropā.

Vācija un PSRS Versaļas–Rīgas sistēmā (Versailles–Riga System) jutās kā autsaideri. Vācijas elite un sabiedrība pēc sakāves Pirmajā pasaules karā un pēc Versaļas miera līgumā (angļu Treaty of Versailles, vācu Versailler Vertrag, franču Traité de Versailles) noteiktajiem teritoriālajiem zaudējumiem un ierobežojumiem jutās netaisnīgi apspiesta. Savukārt PSRS ar tās bezprecedenta politisko režīmu un pasaules ekspansijas programmu nonāca starptautiskā izolācijā. Zināmā mērā loģisks risinājums bija savstarpēja tuvināšanās. 16.04.1922. Padomju Krievija un Vācija parakstīja Rapallo līgumu (Vertrag von Rapallo), kas noteica atteikšanos no kompensācijām pēc Pirmā pasaules kara, nodibināja diplomātiskās un konsulārās attiecības un paredzēja saimniecisku sadarbību. Galvenā līguma nozīme bija izraušanās no diplomātiskās izolācijas un alternatīva uzvarētāju lielvalstu diktātam. Līgums aizsāka plašu militāru sadarbību, kas palīdzēja attīstīt Vācijas militāro potenciālu pretēji Versaļas miera līguma nosacījumiem. Ādolfa Hitlera (Adolf Hitler) un nacionālsociālistu nākšana pie varas 30.01.1933. nozīmēja attiecību radikālu pasliktināšanos. 

Versaļas sistēmas krīze un sabrukums izraisīja dramatisku spēku pārbīdi Eiropā un noveda pie Vācijas konfrontācijas ar Lielbritāniju un Franciju. Tuvojoties jaunam pasaules karam, mainījās spēku samērs Eiropā, veidojās un sabruka jaunas lielvalstu koalīcijas. 19.10.1933. Vācija izstājās no Tautu Savienības (angļu League of Nations, franču Société des Nations, spāņu Sociedad de Naciones), savukārt PSRS 18.09.1934. tika uzņemta Tautu Savienībā. PSRS tika uzskatīta par dabisku Vācijas pretinieci un potenciālu Rietumu lielvalstu sabiedroto. 02.05.1935. tika noslēgts pret Vāciju vērstais PSRS un Francijas savstarpējās palīdzības līgums. Savukārt Vācija un PSRS tika uzskatītas par ienaidniecēm. Ā. Hitlera programmatiskais darbs “Mana cīņa” (Mein Kampf) bija antikomunistisks un vērsts pret PSRS. PSRS asi publiski vērsās pret labējo totalitārismu: fašismu un nacionālsociālismu. 

1939. gadā, pēc tam, kad Vācija okupēja Čehoslovākiju, Rietumu lielvalstis pieņēma lēmumu garantēt Polijas drošību. 06.04.1939. Lielbritānija un Polija kopējā komunikē solīja sniegt savstarpēju palīdzību. Lielbritānijas valdībai tas nebija iespējams bez PSRS atbalsta. Lielbritānija un Francija uzsāka ilgstošas sarunas ar PSRS par sadarbību, kurās tika apspriesta savienības izveidošana un Austrumeiropas drošības problēmas. Drīz noskaidrojās, ka PSRS vēlas iegūt ietekmi Austrumeiropā. PSRS piedāvāja Lielbritānijai un Francijai savstarpējās palīdzības līgumu. Viena no PSRS prasībām bija garantijas Baltijas valstīm. 1939. gada maija beigās un jūnija sākumā PSRS ierosināja garantēt Baltijas valstu neatkarību pat tad, ja tās to nelūgtu. Latvijas diplomātija uzlūkoja šādus notikumus kā draudus un noraidīja Baltijas valstu likteņa apspriešanu bez to līdzdalības. Latvija, Igaunija un Somija uzstāja, ka nevēlas tikt pieminētas triju lielvalstu garantiju līgumos. PSRS pieprasīja tiesības iejaukties pat tad, ja pašas Baltijas valstis pārietu Vācijas pusē (netiešā agresija). Kaut arī Lielbritānija un Francija pakāpeniski atzina padomju interešu prioritāti reģionā, tomēr tās nebija gatavas pilnībā apmierināt PSRS prasības un piekrist tās mērķiem. Triju lielvalstu sarunas kulmināciju sasniedza militāro pārstāvju sarunās Maskavā (12.08.1939.– 21.08.1939.), kas noslēdzās bez vienošanās. 

Jau 1939. gada pavasarī sākās diplomātiski manevri, kas liecināja par PSRS un Vācijas tuvināšanās iespēju. Tiešais ceļš uz līgumu sākās jūlija beigās un augusta sākumā ar sarunām Berlīnē un Maskavā starp attiecīgajiem vēstniekiem un ārlietu resora vadītājiem. Berlīnē sarunas notika starp Vācijas Ārlietu ministru J. fon Ribentropu un padomju pagaidu lietvedi Georgiju Astahovu (Георгий Александрович Астахов). Tomēr galvenais sarunu smagums bija Maskavā starp PSRS Ārlietu tautas komisāru V. Molotovu un Vācijas sūtni Verneru fon der Šūlenburgu (Friedrich-Werner Erdmann Matthias Johann Bernhard Erich Graf von der Schulenburg). Vācija piekrita PSRS interesēm Baltijas valstīs, Polijā un kopumā reģionā starp Baltijas un Melno jūru. 15.–19. augustā puses saskaņoja J. fon Ribentropa vizīti Maskavā. 23. augusta J. fon Ribentropa vizīte un sarunas ar Josifu Staļinu (Иосиф Виссарионович Сталин) un V. Molotovu Maskavā nepatīkami pārsteidza pasaules sabiedrību. 

PSRS un Vācijas neuzbrukšanas līguma oficiālais teksts paredzēja atturēšanos no savstarpējas agresijas, abas puses apņēmās nepiedalīties kādas trešās valsts karā pret vienu no pusēm, kā arī nepiedalīties valstu grupējumos pret otru līgumslēdzēju pusi. Abas puses apņēmās risināt strīdīgos jautājumus miera ceļā. Līgums tika noslēgts uz desmit gadiem.

Līguma slepenais protokols paredzēja noteikt interešu sfēru robežas. Protokola 1. pants sadalīja intereses Baltijas valstīs: “Teritoriāli politiskas pārkārtošanās gadījumā pie Baltijas valstīm (Somijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas) piederīgos apvidos Lietuvas ziemeļu robeža ir vienlaicīgi Vācijas un PSRS interešu sfēru robeža. Lietuvas intereses attiecībā uz Viļņas apgabalu tiek abpusēji atzītas.” Protokola 2. pants paredzēja, ka abu lielvalstu interešu sfēru robežas Polijā nosaka “upju līnija: Nareva, Visla un Sana”. Abas puses vienojās kopīgi izlemt, vai Polijas valsts pastāvēšana atbilst to interesēm, kas būtu tālāku sarunu jautājums. 3. pantā Vācija atzina PSRS intereses Besarābijā. 

1939. gada 1. septembrī Vācija iebruka Polijā. Par atbildi Lielbritānija un Francija pieteica Vācijai karu. 1939. gada 17. septembrī PSRS karaspēks pārgāja Polijas robežu, un Maskava paziņoja, ka tai jāaizsargā ukraiņu un baltkrievu iedzīvotāji Polijas valsts sabrukuma apstākļos. PSRS okupēja apmēram 200 000 kvadrātkilometru lielas teritorijas. Viļņas apgabals tika nodots Lietuvai ar Lietuvas un PSRS savstarpējās palīdzības līgumu no 10.10.1939. 

PSRS okupētajās teritorijās tika inscenētas vēlēšanas 22.10.1939. Ievēlētā Rietumukrainas (Austrumgalīcijas un Volīnijas) Tautas asambleja sesijā 26.–28.10.1939. Ļvovā nobalsoja par lūgumu uzņemt Rietumukrainu PSRS. Aneksija juridiski tika noformēta novembra vidū. 28.–30.10.1939. Rietumbaltkrievijas Tautas asambleja Bjalistokā izteica analoģisku lūgumu, un aneksija tika juridiski pabeigta novembra vidū. Bjalistoka 1944. gadā tomēr tika nodota atpakaļ Polijas Tautas Republikai. Anektētajās teritorijās nekavējoties sākās sovetizācija, rusifikācija, terors un represijas, reliģiskas vajāšanas un nacionalizācijas.

28.09.1939. Maskavā tika noslēgts PSRS un Vācijas Līgums par draudzību un robežām. Tas noteica robežas okupētajā Polijā un noteica, ka abas puses savā daļā veiks nepieciešamo pārkārtošanu. Slepens papildu protokols, izmainot iepriekšējo 23.08. protokolu, iekļāva Lietuvu PSRS interešu sfērā un palielināja Vācijas teritorijas Polijā ar Ļubļinas vojevodisti un daļu Varšavas vojevodistes. Cits papildu protokols paredzēja etnisko vāciešu izvešanu no PSRS ietekmes sfēras, tādējādi vienojoties par citu valstu pilsoņu likteni. Tas noveda pie vācbaltiešu izceļošanas no Baltijas valstīm. 

PSRS uzspieda Baltijas valstīm līgumus par savstarpējo palīdzību (bāzu līgumus), kas paredzēja PSRS karaspēka izvietošanu šajās valstīs. Šādi līgumi tika noslēgti Maskavā 28.09.1939. ar Igauniju, 5.10.1939. ar Latviju, 10.10.1939. ar Lietuvu. Baltijas valstis faktiski zaudēja lielu daļu suverenitātes un ārpolitikas neatkarību. 

15.–16.06.1940. PSRS ultimatīvās notās pieprasīja un panāca Baltijas valstu politisko režīmu maiņu, ieveda tajās papildus karaspēku un izveidoja marionešu valdības. Baltijas valstīs tika inscenētas jaunu “tautas parlamentu” vēlēšanas. Jaunie “parlamenti” lūdza PSRS Augstāko padomi uzņemt Baltijas valstis PSRS kā padomju republikas. 03.08.1940. PSRS Augstākā padome formāli uzņēma PSRS sastāvā Lietuvu, 05.08.1940. – Latviju, 06.08.1940. – Igauniju. PSRS rīcība pārkāpa miera līgumus ar Poliju un Baltijas valstīm, kā arī neuzbrukšanas līgumus un citas starptautisko tiesību normas. 

30.11.1939. PSRS uzbruka Somijai. Sākās PSRS un Somijas Ziemas karš. Tas noveda pie PSRS izslēgšanas no Tautu Savienības 14.12.1939. un smagiem dzīvā spēka un līdz ar to prestiža zaudējumiem PSRS pusei. Tomēr padomju pārspēks piespieda Somiju noslēgt Maskavas miera līgumu 12.03.1940. Somija zaudēja ap 8 % teritorijas, kas bija tai ekonomiski nozīmīga. Somijas galvenais panākums bija neatkarības saglabāšana. 

26.06.1940. PSRS iesniedza ultimātu Rumānijai, pieprasot “izvest” Rumānijas armiju no Besarābijas un Ziemeļbukovinas. Vācija un Itālija ieteica Rumānijai piekāpties, kam Rumānijas valdība 28.06.1940. piekrita. 03.07. okupācija tika pabeigta. Teritorijas apmēram 50 000 kvadrātkilometru platībā tika sadalītas starp 02.08.1940. izveidoto Moldāvijas Padomju Sociālistisko Republiku (PSR) un Ukrainas PSR. 

Vācijas ieguvumus no Molotova–Ribentropa pakta likvidēja Otrais pasaules karš. 

Netiešas pakta sekas bija visas Austrumeiropas iekļaušana PSRS kontroles sfērā un komunistisko valstu izveidošana, ietekmējot pasaules kārtību Aukstā kara periodā. Padomju okupācija atstāja dziļas negatīvas sekas Baltijas valstīs un Moldovā, izmainot etnisko un sociālo struktūru, aizkavējot nacionālo kultūru attīstību un ekonomisko izaugsmi. Molotova–Ribentropa pakta sekas Baltijā un Moldovā tika likvidētas tikai pēc PSRS sabrukuma. 1990.–1991. gadā Baltijas valstu tautas panāca neatkarības atjaunošanu, kas tika starptautiski atzīta pēc 19.–21.08.1991. Augusta puča. Arī Moldova pasludināja neatkarību 27.08.1991. un to pilnībā ieguva, sabrūkot PSRS 25.12.1991. Polijas ilgstošā piederība padomju blokam atstāja līdzīgas sekas. Okupētās teritorijas atpalika no Rietumu pasaules attīstības. Pēc neatkarības atgūšanas Baltijas valstīs Molotova–Ribentropa pakts, līdzīgi kā Otrā pasaules kara laika sabiedroto lielvalstu politika, ietekmēja šo valstu ārpolitiku, izraisot pārspīlētas bažas par iespējamu Rietumu vienošanos uz Baltijas tautu rēķina, piemēram, bažas par neuzņemšanu Ziemeļatlantijas līguma organizācijā (North Atlantic Treaty Organization, NATO).

Molotova–Ribentropa pakts pieminēts latviešu literatūrā. Par to rakstīts trimdas literatūrā – Eduarda Treigūta-Tāles atmiņās “Latvieši, karš ir sācies!” (1996). Zigmunds Skujiņš piemin Molotova–Ribentropa pakta atkārtošanās nepieļaujamību, rakstot par Valsts prezidentu Gunti Ulmani krājumā “Jātnieks uz lodes”. Modris Ekšteins piemin Molotova–Ribentropa paktu romānā “Ceļā kopš rītausmas” (2002).