Režīma izveide un pastāvēšana bija tieši atkarīga no tā centrālās personas – K. Ulmaņa, kurš izmantoja apvērsumu 15.05.1934., lai apturētu Satversmes un Saeimas darbību un iegūtu sev diktatoriskas pilnvaras. K. Ulmaņa vienpersoniskās varas periods noslēdzās 17.06.1940., līdz ar padomju okupācijas sākumu.

Diskusijas un balsojumi Satversmes sapulcē parādīja, ka starp sociāldemokrātiem un konservatīvajiem politiskajiem spēkiem pastāv asas pretrunas par vēlamo valsts iekārtu. Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija un citi mazāki un mērenāki kreisi orientēti politiskie spēki iestājās par valsti ar spēcīgu lēmējvaru, kurā centrālā loma būtu atvēlēta Saeimai. Turpretī konservatīvās partijas (Latviešu zemnieku savienība, Bezpartejiskā pilsoņu grupa, Vācu partija) uzskatīja, ka valsti jāvada ar plašām pilnvarām apveltītai izpildvarai, kuru īstenotu prezidents. Ar nelielu balsu pārsvaru izšķirošajos balsojumos Satversmes sapulce atbalstīja sociāldemokrātu priekšlikumus.

Pēc pirmajiem diviem sasaukumiem Saeima bija sadrumstalota, kas radīja nestabilu politisko sistēmu. 20. gadiem raksturīgas nestabilas valdības, un konservatīvie kritiķi problēmu cēloni saskatīja Satversmes formā.

Lai gan 20. gados Satversmes reformas idejai bija margināla pozīcija Latvijas politikā, daļā preses un sabiedrības bija populāra nievājoša un izsmejoša attieksme pret Saeimas darbību un partiju politiku. Situācija mainījās, sākoties Lielajai depresijai 1929. gadā. Gan populisti (1930.–1931. gads; Jaunā zemnieku savienība ar Pēteri Leikartu un Saimnieciskais centrs ar Emīlu Karlsonu priekšgalā), gan konservatīvās Nacionālās apvienības līderis Arveds Bergs (1932) uzsāka kampaņas par Satversmes grozījumu nepieciešamību. Piedāvātās reformas paredzēja Latvijas politisko iekārtu tuvināt autoritārai valsts pārvaldes formai, izveidojot spēcīgu izpildvaru un ierobežojot (vai pat pilnībā atņemot) trūcīgāko pilsoņu balsstiesības. Kampaņas neguva panākumus, tomēr parādīja, ka jautājums spēj raisīt politisku rezonansi.

K. Ulmaņa politiskā karjera pēc Latvijas Pagaidu valdības perioda nebija spoža. Viņš divreiz vadīja īslaicīgas valdības (24.12.1925.–06.05.1926. un 27.03.1931.–05.12.1931.) un, tuvojoties Saeimas vēlēšanām 1934. gada rudenī, bija paredzams, ka Latviešu zemnieku savienība zaudēs vietas Saeimā un, ka partijas iekšienē viņu varētu izkonkurēt bijušais premjerministrs un tobrīdējais Rīgas domes priekšsēdētājs Hugo Celmiņš. Lai glābtu politisko karjeru, K. Ulmanis izlēma savā labā izmantot prasības pēc autoritārākas politikas un pieaugošo nacionālismu, kas uzjundīja ekonomiskās krīzes laikā.

11.1933. K. Ulmanis iesniedza Saeimā savu Satversmes grozījumu projektu. Piedāvātās reformas bija radikālas un bija skaidrs, ka nedz minoritāšu partijas, nedz sociāldemokrāti tās neatbalstīs. Tādejādi izmaiņām nebija praktiski nekādu izredžu tikt pieņemtām. Tomēr tās ļāva K. Ulmanim savu piekritēju vidū iegūt reformu atbalstītājus (tostarp A. Bergu, kuram bija liela ietekme Rīgas konservatīvajā pilsonībā, mazinieku līderi Marģeru Skujenieku un atvaļināto ģenerāli Jāni Balodi). Paralēli K. Ulmanis apzināja sev lojālas personas armijas virsnieku, aizsargu un ierēdņu vidū. Rezultātā 1933./34. gada mijā K. Ulmanim izdevās izveidot sazvērnieku grupu, kurus motivēja vai nu personiska lojalitāte vai cerības uz jaunu konstitūciju un nacionālistisku politiku, un kuri tāpēc bija gatavi atbalstīt valsts apvērsumu.

16.03.1934. K. Ulmanis izmantoja savu ietekmi partijā, lai panāktu Alfrēda Bļodnieka valdības gāšanu un pats kļūtu par Ministru prezidentu. Kā Ministru prezidents K. Ulmanis divus mēnešus vēlāk vadīja valsts apvērsumu. Oficiāli apvērsumu K. Ulmanis attaisnoja ar nepieciešamību spert radikālus soļus, lai īstenotu konstitucionālo reformu, kuru nepieļāva toreizējais Saeimas sastāvs, un lai pasargātu Latviju no apdraudējuma, kuru it kā radīja radikāli politiski grupējumi (apvērsuma veicēju vārdiem – “leģionāru un citu neatbildīgu grupu vadība”).

Līdz ar pirmo apvērsuma dienu K. Ulmanis apturēja Satversmes un Saeimas darbību. Apvērsuma naktī aizsargi apcietināja sazvērniekuprāt nozīmīgāko opozicionāru – pārsvarā sociāldemokrātu, strādnieku organizāciju, komunistu un "Pērkonkrusta" – līderus. Aresti turpinājās līdz vasaras beigām, brīvību zaudējot vismaz 1080 cilvēkiem. Vasarā un rudenī noritēja arī plašas atlaišanas valsts un pašvaldības iestādēs – tika atlaistas 3983 personas. Daļa no pārmaiņām bija saistīta ar personu nekompetenci (piemēram, alkoholismu un izglītības trūkumu). Tomēr biežāk iemesls bija politiski apsvērumi – darbu zaudēja personas, kuras bija saistītas ar minoritāšu, centriskajām un kreisajām politiskajām organizācijām.

Lai gan apvērsuma brīdī K. Ulmanis bija solījis īstenot Satversmes reformu, jau drīz kļuva skaidrs, ka nekādi soļi šajā virzienā netiks sperti. Tā vietā K. Ulmanis nostiprināja vienpersonisku varu, pastiprinot cenzūru, tostarp arī pār konservatīvo presi, pilnībā aizliedzot politiskās partijas, arī paša pārstāvēto Latviešu zemnieku savienību, un gada izskaņā pakāpeniski marginalizējot mazāk lojālos apvērsuma atbalstītājus. Pilnīga varas koncentrācija K. Ulmaņa rokās noslēdzās 11.04.1936. pēc prezidenta Alberta Kvieša pilnvaru termiņa beigām. K. Ulmanis atteicās rīkot jaunas prezidenta vēlēšanas un ar dekrētu pats sevi pasludināja par Valsts prezidentu.

Juridiski K. Ulmaņa varas pamats bija 16.05.1934. izsludinātais izņēmuma (kara) stāvoklis. Sākotnēji uz sešiem mēnešiem izsludinātu izņēmuma stāvokli K. Ulmaņa valdība saglabāja visu režīma pastāvēšanas laiku. Formāli likums deva tiesības Ministru kabinetam rīkoties bez parlamenta pārraudzības līdz krīzes pārvarēšanai. Parlamentārisma periodā Ministru kabinets funkcionēja kā koleģiāla institūcija, un tā locekļiem ar balsojuma palīdzību bija tiesības ierobežot ministru prezidenta pilnvaras. Tomēr K. Ulmaņa režīma ietvaros Ministru kabineta balsojums tikai apstiprināja jau iepriekš pieņemtus lēmumus.

Svarīgākos lēmumus K. Ulmanis pieņēma vienpersoniski, konsultējoties ar tuvākajiem padomniekiem. Par ikdienišķu administratīvo jautājumu pārraudzību atbildēja t. s. mazais kabinets – neformāla K. Ulmanim tuvāko līdzgaitnieku grupa.

K. Ulmaņa režīma ideologi sludināja, ka latviešu tautai pienācis jauns vienotības laikmets. Tautas vienotības pamatā būtu jābūt trim jēdzieniem – vadonībai, pozitīvismam un nacionālismam. Vadonība nozīmēja K. Ulmani tēlot kā "tautas tēvu", kurš vadīs savus bērnus pretī labākai nākotnei. Pozitīvisms paredzēja kritikas, problēmu, strīdu un sociālu konfliktu noslēpšanai izmantot cenzūru. Nacionālisms centrā izvirzīja latviešu tautas un valsts interešu pārākumu pār indivīda tiesībām. Pēc varas nostiprināšanas K. Ulmanis un viņa vadītā valdība pakāpeniski, bet mērķtiecīgi integrēja nozīmīgākos sabiedriskos procesus režīma struktūrās atbilstoši ideoloģijai, piemēram, kameru sistēmai bija paredzēts atrast pozitīvisma principam atbilstošu risinājumu konfliktiem starp darba ņēmējiem, darba devējiem un valsti. Parlamentārisma periodā attiecības starp arodbiedrībām, uzņēmējiem un valsti bieži bija asas, un rezultējās streikos un protestos, kas nebija pieļaujami jaunajā vienotības laikmetā. Tirdzniecības un rūpniecības kamera (1934) iekļāva uzņēmējus, Lauksaimniecības kamera (1935) zemniekus, Amatniecības kamera (1935) kvalificētos strādniekus, Darba kamera (1936) nekvalificētos strādniekos, Rakstu un mākslu kamera (1938) literātus un māksliniekus, bet Profesiju kamera (1938) brīvo profesiju pārstāvjus.

Pirmās četras bija apvienotas Valsts Saimnieciskajā padomē, bet pēdējās divas Valsts kultūras padomē. Formāli bija paredzēts, ka padomēs kameru izvēlētie pārstāvji vienotos par nozarei nepieciešamām izmaiņām likumdošanā un valsts politikā, tālāk iesniedzot savas prasības valdībai. Tomēr praksē padomes un kameras tikai vēlreiz apstiprināja valdības pieņemtos lēmumus un nodrošināja politikas un ideoloģijas nostiprināšanu privātajā sektorā.

Nacionālisma princips paredzēja ekonomikas “latviskošanu” un valsts nozīmes pieaugumu tajā. 1934. gada izskaņā sākās lielo uzņēmumu, kredītbiedrību un banku nacionalizācija (visos gadījumos valsts bijušajiem īpašniekiem izmaksāja kompensācijas), kas būtiski skāra etniskajām minoritātēm – vācbaltiešiem, ebrejiem un krieviem – piederošos īpašumus. Nacionalizētos uzņēmumus apvienoja valsts akciju sabiedrībās, kas kļuva par lielākajiem tirgus dalībniekiem ražošanas un finanšu sektoros. Valsts kontrole aptvēra arī lauksaimniecību, kuras attīstību K. Ulmanis personīgi uzskatīja par īpaši svarīgu latviskuma spēcināšanai. Valsts kļuva par lielāko lauksaimniecības produkcijas uzpircēju, bieži subsidējot neefektīvus lauksaimniecības uzņēmumus.

“Celtniecības laikmeta” ietvaros ar valsts un pašvaldību finansējuma palīdzību bija paredzēts īstenot virkni būvniecības projektu, kas apliecinātu valsts pieaugošo lomu. Turpmākajos gados ar valdības atbalstu visā Latvijā tika uzbūvētas vairākas ēkas, pārsvarā administratīvajām vajadzībām. Jaunuzcelto namu arhitektūra atspoguļoja režīma vērtības – tās bija monumentālas būves neoklasicisma stilā, kuru priekšā indivīdam bija jāapzinās sava niecība. Ievērojamākie projekti: Ķemeru viesnīca (1936), Vienības nams Daugavpilī (1937), Latvijas Tiesu pils (1938) un Finanšu ministrijas ēka Rīgā (1940). Vērienīgākais un dārgākais K. Ulmaņa režīma laikā īstenotais projekts bija Ķeguma Hidroelektrostacijas (1939) būvniecība.

Tāpat kā ekonomikā arī kultūras dzīvē valsts loma 30. gadu 2. pusē ieguva arvien lielāku nozīmi, salīdzinot ar parlamentārisma periodu. Lai finansētu mākslas darbu radīšanu, valdība palielināja finansējumu Kultūras fondam. Daudzi režīma atzīti un lojāli kultūras darbinieki un mākslinieki ieguva labi apmaksātus administratīvus amatus valsts institūcijās. Valsts par prioritāriem motīviem mākslā izvirzīja nacionālo mitoloģiju, vadoņa kultu un lauku dzīves idealizēšanu.

Spēcīgāku kontroli režīms izvērsa pār masu medijiem un masu kultūru. 1934. gada laikā pakāpeniski nostiprinājās cenzūra, slēdzot kritiski noskaņotos masu medijus. Par šī kontroles procesa noslēgumu var uzskatīt konservatīvi nacionālā laikraksta “Latvis” slēgšanu 10.1934. Laikraksta redakcija sākotnēji atbalstīja apvērsumu, tomēr jau drīz sāka kritizēt K. Ulmani par doto solījumu – jaunas Satversmes un vēlēšanu organizēšanu – nepildīšanu un līdz pat oktobrim turpināja ievērot neatkarīgu redakcionālo politiku.

Īpašu uzmanību režīms pievērsa dažādu masu manifestāciju organizēšanai. Manifestāciju dalībniekiem vajadzēja ar simbolisku rituālu palīdzību apliecināt latviešu tautas vienotību un tautas lojalitāti vadonim. Priekšvēstnesis jaunajiem masu pasākumiem bija muzikāli teatrālais uzvedums “Atdzimšanas dziesma”, kas 21., 22. un 24.07.1934. tika izrādīts Esplanādē Rīgā. Uzvedumā bija iesaistītas vairāk nekā 3 000 personas – karavīri, aizsargi, policisti, koristi, orķestri, profesionāli aktieri un dejotāji – un trijās dienās to kopumā noskatījās 160 000 cilvēku. Scenārijs savija kopā 15. maija apvērsuma notikumus ar mitoloģizētu latviešu tautas vēstures izklāstu, centrālo lomu vēstures stāstā atvēlot K. Ulmanim. Turpmākajos gados režīma propagandisti organizēja virkni šāda veida uzvedumu un citus masu pasākumus visā Latvijā.

Valdība režīma ideoloģiju mērķtiecīgi ieauda arī sabiedriskajā dzīvē. Par vispārējās izglītības sistēmas galveno mērķi kļuva ieaudzināt patriotismu, nacionālismu un lojalitāti. Lai veicinātu pilsoņu iesaisti patriotiskajā audzināšanā, režīms 28.01.1935., K. Ulmaņa vārda dienā, izsludināja visas tautas akciju "Draudzīgais aicinājums", kuras ietvaros K. Ulmanis aicināja Latvijas iedzīvotājus ziedot savām bijušajām skolām grāmatas un mākslas darbus.

Jau kopš Satversmes sapulces laikiem K. Ulmaņa vēlētāju bāze bija lauksaimnieki. Oficiālajā ideoloģijā latviskie lauki tika pretstatīti sveštautiešu dominētajai pilsētvidei. Politiskie rituāli, kultūras produkti, mācību grāmatas un publikācijas masu medijos regulāri atgādināja par laukiem kā latviskuma saknēm. Lauksaimnieku prioritizēšana atbalsojās ne tikai kultūrā, bet arī ekonomiskajā un sociālajā politikā. K. Ulmanis uzskatīja, ka lauksaimniecība var kļūt par pamatu Latvijas pārticībai.

Plānojot apvērsumu, sazvērnieki pieļāva bruņotas sadursmes vai pat īslaicīga pilsoņu kara izcelšanos, kā tas gada sākumā bija noticis Austrijā. Aktīvas pretestības vai pat protestu trūkums pārsteidza arī pašu K. Ulmani. Tomēr apātisko reakciju nevar skaidrot ar atbalstu. Lai arī daļai Latvijas sabiedrības bija apnikusi partiju politika, šāda kritika nenozīmēja vēlmi pēc autoritāra režīma.

Spēcīgākais atbalsts K. Ulmaņa režīmam bija divās sabiedrības grupās – jau parlamentārisma periodā Latviešu zemnieku savienība un K. Ulmanis personiski vislielāko atbalstu guva no lauksaimniekiem. Līdz ar autoritārā režīma nostiprināšanos par valsts oficiālo politiku kļuva iepriekš sniegtās lojalitātes atalgošana, un zemes īpašnieki un lauku iedzīvotāji kopumā turpināja būt starp galvenajiem K. Ulmaņa atbalstītājiem. Līdz ar valsts funkciju izplešanos strauji auga arī no valsts finansējuma atkarīgo personu skaits. Šajā kategorijā ietilpa ne tikai ierēdniecība, bet arī vairāki kultūras un sabiedriskie darbinieki, kuri veidoja jauno K. Ulmaņa režīma eliti – Edvarts Virza, Aleksandrs Grīns, Artūrs Kroders, Jūlijs Druva, Heinrihs Zariņš, Oto Nonācs, Augusts Tentelis.

K. Ulmaņa zemā popularitāte pilsētu strādniecībā bija viens no režīma vadošo personu raižu iemesliem. Jau kopš 1905. gada revolūcijas Latvijas strādniecība bija cieši saistīta ar sociālistiskajām partijām. Apvērsuma organizētāji paredzēja iespējamu bruņotu pretošanos strādnieku kvartālos Rīgā. Lai gan šīs bažas nepiepildījās, daļa strādniecības turpināja pret režīmu izturēties noraidoši. Antipātijas pastiprināja arī komunistu un sociāldemokrātu vienotās pagrīdes propaganda, kuru pagrīdnieki izplatīja rūpnīcās un darba kolektīvos. Nepatika pret režīmu mazināja ekonomisko un sociālo apstākļu uzlabošanās 30. gadu beigās, ko veicināja mērķtiecīga valsts politika.

Ārpus valsts dienesta esošās latviešu pilsētu vidusšķiras noskaņojums pret K. Ulmani nebija tik viennozīmīgs. Kopš Satversmes sapulces laikiem nacionāli noskaņoto vidusšķiras vēlētāju intereses pārstāvēja politiķis A. Bergs un viņa vadītā Nacionālā apvienība. Ar Nacionālo apvienību un A. Bergu cieši saistītā izdevuma “Latvis” redakcija parlamentārisma periodā simpatizēja autoritāriem režīmiem citur Eiropā un vairakkārt izteica aicinājumu reformēt Satversmi. Pirms apvērsuma organizēšanas K. Ulmanis personīgi vērsās pie A. Berga, meklējot atbalstu, un sākotnēji Nacionālā apvienība un “Latvis” atbalstīja apvērsumu, cerot uz satversmes reformas īstenošanu. Kad kļuva skaidrs, ka reforma netiks īstenota, “Latvis” redakcija sāka kritizēt režīmu un K. Ulmani personiski, kā rezultātā laikrakstu slēdza. K. Ulmanis kritiku nepiedeva. 1937. gadā pret žurnālistiem un politiķiem, kuri bija saistīti ar "Latvi", notika paraugprāva. Viņi tika apsūdzēti valsts apvērsuma plānošanā prāvas vajadzībām izdomātas organizācijas “Latvijas brīvības cīnītāji” ietvaros. Tiesa astoņiem par organizācijas biedriem uzskatītajiem apsūdzētajiem, tostarp bijušajam “Latvis” redaktoram Arvīdam Avotam, piesprieda no pusgada līdz pusotra gada ilgus cietumsodus.

Par nopietnu apdraudējumu K. Ulmaņa režīmam slepenpolicija uzskatīja latviešu radikālos nacionālistus. Viens no K. Ulmaņa īstenotā apvērsuma ieganstiem bija it kā plānota latviešu nacionālistu organizācijas "Pērkonkrusts" apvērsuma draudi. Mēnešos pēc apvērsuma politiskā pārvalde un policija arestēja lielāko daļu "Pērkonkrusta" biedru. Turpmāko gadu laikā "Pērkonkrusta" biedri turpināja darboties pagrīdes šūniņās, izplatot pret režīmu vērstus uzsaukumus un literatūru. Nozīmīgs iemesls kritikai bija latviešu radikālo nacionālistu uzskats, ka K. Ulmanis bija pārāk tolerants pret etniskajām minoritātēm. Antagonisms pret K. Ulmani atbalsojās daļā latviešu studentu korporāciju, kuru biedri bija arī starp “Pērkoņkrusta” līderiem.

Vislabāk organizēto un spēcīgāko pretestības kustību režīmam veidoja sociāldemokrātu un komunistu vienotā pagrīde. Jau 1934. gada vasarā zemākā līmeņa sociāldemokrātu aktīvisti, kurus nebija skāris aresta vilnis, sāka veidot pagrīdes šūniņas un nodibināja sakarus ar komunistiem. Kreisās pagrīdes veidošanās Latvijā sakrita ar izmaiņām Josifa Staļina (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) politikā attiecībā pret sociāldemokrātiem. Iepriekš Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) kontrolētā Komunistiskā Internacionāle (Kominterne) komunistiskajām partijām visā pasaulē bija stingri aizliegusi sadarboties ar citiem sociālistiem, kurus padomju propagandā bieži dēvēja par sociālfašistiem. Pēc šīs politikas izgāšanās Vācijā, kā rezultātā pie varas nāca nacionālsociālisti, J. Staļins pakāpeniski atļāva atjaunot komunistu kontaktus ar citām kreisajām kustībām. 1935. gadā komunistiskās partijas sāka apvienoties ar citiem sociālistiem t. s. tautas frontēs, kuru uzdevums bija vienota pretestība “fašismam”. Arī daļa Latvijas sociāldemokrātu līderu piekrita tautas frontes izveidei, un sākot ar 1935. gadu daļa sociāldemokrātu un komunisti darbojās vienotā pagrīdē.

Lai gan oficiāli Latvijas tautas fronte propagandēja vardarbīgu pretestību režīmam un gatavošanos apvērsumam, praksē pagrīdes darbība Latvijā aprobežojās ar nelegālas literatūras izplatīšanu un strādnieku musināšanu uz sabotāžu un streikiem. Ārpus Latvijas esošie vadošie sociāldemokrāti – Fēliks Cielēns un Bruno Kalniņš – rūpējās par to, lai rietumu sociālistiskajā presē regulāri parādītos K. Ulmaņa režīmu kritizējoši raksti.

Etnisko minoritāšu attieksme pret K. Ulmani bija rezervēta. No vienas puses režīma propagandētais nacionālisms un latviskums nozīmēja lielāko minoritāšu –  vācbaltiešu, ebreju, krievu, lietuviešu un poļu – marginalizāciju sabiedriskajā dzīvē. Līdzās diskursam par uzņēmumu latviskošanu, ierēdņi valsts un pašvaldības līmenī rūpējās, lai sociālais un ekonomiskais atbalsts būtu galvenokārt attiecināts uz latviešiem, citu tautību pārstāvjus atstājot otrajā plānā.

Tomēr salīdzinoši ar citiem šī perioda autoritārajiem režīmiem, K. Ulmaņa politika pret mazākumtautībām bija samērā toleranta. Pretēji citiem nedemokrātiskiem režīmiem, kas bieži varas noturēšanai pieļāva un pat atbalstīja naidīgu retoriku un vardarbību pret atsevišķām etniskajām grupām, oficiālā pozitīvisma ideoloģija šādas izpausmes nepieļāva. Pārsvarā minoritāšu pārstāvji bija apolitiski un neiesaistījās pret režīmu vērstā organizētā opozīcijā.

Visnegatīvākā attieksme pret režīmu bija vācbaltiešu vidū. Jau kopš valsts dibināšanas brīža vecākās paaudzes konservatīvās vācbaltiešu aprindas pret K. Ulmani un Latvijas valsti kopumā izturējās noraidoši. Negatīvā attieksme saglabājās arī pēc K. Ulmaņa apvērsuma. Paralēli šajā periodā starp vācbaltiešiem, it īpaši jaunāko paaudzi, popularitāti ieguva nacionālsociālisma idejas. Nacionālsociālismam pievērsušies vācbaltieši neslēpa cerības sagaidīt nacistiskās Vācijas iebrukumu Latvijā.

Vēsturiskajā atmiņā K. Ulmaņa režīmu kā "zelta laikmetu" lielā mērā veidojušas Otrā pasaules kara šausmas un totalitāro okupācijas režīmu represijas. Laika biedru skatījums nebija tik viennozīmīgs. Režīma pēdējais gads pagāja bailēm un nolemtības sajūtai mijoties ar cerībām un ilūzijām par iespēju ne tikai Latvijai kā valstij, bet arī vadošajiem politiķiem kā indivīdiem izkļūt neskartiem no pasaules kara satricinājumiem. Līdz pat Latvijas okupācijas procesa noslēgumam 07.1940. K. Ulmanis un augstākā ierēdniecība bija spiesti sadarboties ar Padomju Savienību.

J. Staļina totalitārisma represīvo dabu K. Ulmaņa režīma elite apjauta vien pakāpeniski pirmajā okupācijas gadā. Maldīšanās pamatā lielā mērā bija gan K. Ulmaņa personības īpatnības, gan režīma oficiālā politika. Daudzi laikabiedri atmiņās atzīmējuši K. Ulmaņa avantūristisko optimismu un spēju iedvest pārliecību apkārtējos pat viskritiskākajās krīzes situācijās. Sākoties padomju okupācijai ne tikai plašāka sabiedrība (pateicoties labi zināmajai frāzei “Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās”), bet arī K. Ulmaņa tuvākie līdzgaitnieki guva nepamatotu pārliecību par nākotnes izredzēm.

Liela loma bija arī cenzūrai un pozitīvisma ideoloģijai kopumā. Gan vēlme saglabāt labas kaimiņattiecības ar PSRS, gan vispārēja izvairīšanās no neērtu tēmu iztirzāšanas masu medijos noveda pie tā, ka Latvijas iedzīvotājiem bija ļoti maz zināšanu par staļinisma represijām 30. gadu beigās.  

Pirmajā okupācijas gadā K. Ulmaņa režīma nacionālās un sociālās politikas sekas plašākā sabiedrībā atbalsojās divējādi. Daudzas no personām (pārsvarā saistītas ar kreisajām organizācijā), kas bija izjutušas K. Ulmaņa režīma represijas, uz pārmaiņām vismaz sākotnēji raudzījās pozitīvi. Vairāki vadošie sociāldemokrāti (B. Kalniņš, F. Menders, F. Cielēns) un bijušās partijas ierindas biedri cerēja iekļauties okupācijas varas struktūrās. Turpmākajos mēnešos, viļoties okupācijas režīma politikā, kā arī izjūtot latviešu komunistu nelabvēlību, daļa sociāldemokrātu no atbalstītājiem kļuva par opozicionāriem. Pozitīvi okupācijas procesus vērtēja daļa strādniecības un trūcīgākie Latvijas iedzīvotāji.

No otras puses K. Ulmaņa režīma uzsvars uz patriotisko audzināšanu bija radījis jaunu paaudzi ar spēcīgu nacionālu pārliecību. Neatkarīgajā Latvijā uzaugušajiem nebija pagātnes atmiņu par Krievijas Impērijas periodu, kas viņu vecāku apziņā bieži iezīmēja pieļaujamu un saprotamu alternatīvu. Pirmajā okupācijas gadā pretestība padomju režīmam veidojās ap skolnieku, studentu, zemākā ranga aizsargu un jaunāko virsnieku grupiņām. Šīs grupas vadīja ideālistiska pārliecība, kuru reti atbalstīja vecākā paaudze; bija gadījumi, kad, piemēram, augstāka ranga virsnieki kategoriski attiecās iesaistīties pagrīdes pretestības kustībās. Pieredzes trūkums noveda pie šo grupu katastrofālām neveiksmēm. Padomju represīvie varas orgāni viegli atšifrēja pretošanās kustības līderus.

Tomēr par spīti sākotnējām neveiksmēm, plašākā perspektīvā jāņem vērā, ka režīma patriotisko audzināšanu izgājusī paaudze kļuva par pretošanās kodolu okupācijas varai. Par spīti oficiālajai padomju ideoloģijai asi kritizēt “buržuāzisko Latviju”, nacionāli noskaņotā sabiedrības daļa turpināja uzturēt idealizēto Ulmaņlaiku tēlu cauri okupācijas gadiem, un šīs idejas atgriezās publiskajā diskursā līdz ar pirmajiem brīvās preses eksperimentiem PSRS 80. gadu beigās. Stāsti par Ulmaņlaikiem kļuva par vienu no iedvesmas avotiem Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā.

Pretstatā K. Ulmaņa personai un starpkaru periodam kopumā, K. Ulmaņa autoritārās valdīšanas periodā tēlojumam latviešu literatūrā un kino veltīts samērā maz uzmanības. Sešos režīma pastāvēšanas gados režīmam simpatizējošo literātu darbi pārsvarā bija veltīti trīs tēmām: 1) mītiskas vēstures ainas radīšanai, kuras mērķis bija attaisnot K. Ulmaņa režīma izveidi kā vēsturisku likumsakarību (Aleksandra Grīna vēsturisko romānu sērijas); 2) lauku dzīves kā latviskuma avotu tēlojumam, kuros darbība visbiežāk notiek 19. gs. beigās; 3) K. Ulmaņa personas slavinājumam (ievērojamākais darbs – E. Virzas 1935. gadā publicētā biogrāfija “Kārlis Ulmanis”, kurā K. Ulmaņa dzīves tēlojums drīzāk pielīdzināms ideoloģijai atbilstošai literārai fikcijai nevis mēģinājumam uzrakstīt faktos balstītu dzīves aprakstu).

Jaunās paaudzes literāti kā Eriks Ādamsons vai Anšlavs Eglītis, kuri neizdabāja režīma propagandas vajadzībām, savos darbos pievērsās ironiskiem cilvēka iekšējās pasaules raksturojumiem, kam nebija tieša saistība ar 30. gadu beigu kontekstu.

Trimdā K. Ulmaņa autoritārā režīmā tēlojumi pārsvarā ir atrodami atmiņu apkopojumos un cita veida autobiogrāfiskos darbos. Režīma atbalstītāji šiem sešiem gadiem ierasti sniedz pozitīvu, bieži apoloģētu vērtējumu (nozīmīgākais darbs Alfrēda Bērziņa “Labie gadi”, 1963). Kamēr trimdā nonākušie sociāldemokrāti un citi opozicionāri noskaņotie velta skarbu kritiku (F. Cielēns “Laikmetu maiņā", 3. sējums”, 1964; B. Kalniņš, “Latvijas sociāldemokrātijas 50 gadi”, 1956).

Padomju okupācijas laikā K. Ulmaņa režīms paliek apiets lielākajā daļā literāro darbu un kino. Literatūrā galvenais kritikas objekts ir neatkarīgā “buržuāziskā” Latvija kā tāda, autoriem izvairoties no izvērstas K. Ulmaņa valdības perioda iztirzāšanas. Arī kino slavenākās neatkarības periodam veltītās filmas “Ceplis” (režisors Rolands Kalniņš, 1972), “Pie bagātās kundzes”’ (režisors Leonīds Leimanis, 1969) un “Agrā Rūsā” (režisors Gunārs Cilinskis, 1979) pievēršas tieši parlamentārajam periodam un tā kritikai. Anna Sakse plaši pievērsusies komunistu pagrīdnieku tēlojumam darbā “Dzirksteles naktī” (1951–1957). Nozīmīgs šā laika literārais darbs, kurā attēlots K. Ulmaņa periods, ir arī Marģera Zariņa “Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata” (1973), kurā darbojas “Namplēsis” (šo palamu K. Ulmanim piešķīra opozicionāri 30. gadu beigās, sākoties Vecrīgas vēsturisko ēku nojaukšanai).

Viens no skaidrojumiem K. Ulmaņa neesamībai padomju populārajā kultūrā un mākslā ir cenzoru nevēlēšanās atļaut K. Ulmaņa vārda izskanēšanu plašākā sabiedrībā. Iemesls tam varētu būt bailes, ka K. Ulmaņa pieminēšana pat negatīvā kontekstā spētu izsaukt nacionālo jūtu uzplūdus. Tā vietā izdevīgāk bija kritizēt “buržuāzisko Latviju”, bieži šajā kritikā pārņemot paša K. Ulmaņa režīma radīto propagandu par parlamentārisma krīzi.

Pēc okupācijas perioda noslēguma K. Ulmaņa persona un viņa vadītais režīms atkal izraisīja plašu interesi. Daļa no darbiem ir publicistiski, to autoriem apmierinot pieprasījumu. Tomēr ir arī būtiski izņēmumi. Vizmas Belševicas autobiogrāfija “Bille” (1992. gads; uzņemta tāda paša nosaukuma spēlfilma, režisore Ināra Kolmane, 2018), kurā bez izskaistinājumiem attēlota nabadzīgo Latvijas iedzīvotāju sadzīve 30. gadu beigās. Pretrunīgi vērtētu K. Ulmaņa lēmumu izvērtēšanai ir pievērsies arī Raimonds Strapāns savās lugās “Gūsteknis pilī” (1998) un "Dr. Paula Kalniņa tiesāšana" (2006).

K. Ulmaņa periodam epizodiski pievēršas televīzijas (TV) seriāls “Likteņa līdumnieki” (pēc Vladimira Kaijaka romāna; režisore Virdžīnija Lejiņa, 2003–2008). Biežāk kino un TV K. Ulmaņa periods nonāk vien saistībā ar Latvijas okupācijas atspoguļojumu, piemēram, spēlfilmās “Baiga vasara” (režisors Aigars Grauba, 2000), “Melānijas hronika” (režisors Viesturs Kairišs, 2016), “Sarkanais mežs” (režisori Normunds Pucis un Armands Zvirbulis, 2019). Šajos darbos K. Ulmaņa režīms varoņiem ir kā zaudētais "zelta laikmets", kas kontrastē ar okupācijas režīmu nežēlību.

21. gs. literatūrā K. Ulmaņa režīmam pievērsta nedaudz plašāka uzmanība, piemēram, Valentīnas Freimanes autobiogrāfija “Ardievu, Atlantīda!” (2010), Māra Bērziņa romāns “Svina garša” (2015; iestudēta tāda paša nosaukuma teātra izrāde, režisors Valters Sīlis, pirmizrāde 2016), Ingas Gailes “Stikli” (2016). Pret režīma ekscesiem kritisks savā autobiogrāfijā “Mēģinu būt atklāts” (2011) ir arī režisors Oļģerts Kroders.