Pēc Pirmā pasaules kara Eiropā noritēja vērienīga politisko sistēmu demokratizācija. Miljoniem eiropiešu pirmo reizi guva iespēju aktīvi iesaistīties politikā, iezīmējot masu politikas laikmeta sākumu. Balsstiesību un politiskās līdzdalības iespēju paplašināšana bija attiecināma ne vien uz jaundibinātajām valstīm, bet arī uz Antantes valstīm, piemēram, Itāliju un Lielbritāniju, kur politiskās elites vienojās par balsstiesīgo vīriešu skaita palielināšanu kā atalgojumu par uzvaras izcīnīšanu. Vēlētāju loka paplašināšana ievērojami stiprināja gan sociālistisku, gan nacionālistisku partiju un kustību lomu politikā. Nacionālistisko un sociālistisko politisko spēku lomas pieaugums Eiropas politikā noritēja gan mērenā (kreisajā spārnā sociāldemokrāti un darba jeb leiboristu partiju kustības, labējā spārnā dažādas liberāli un konservatīvi nacionālistiskas partijas), gan radikālā (kreisajā spārnā komunisti, anarhosindikālisti u. c., labējā spārnā fašisti, nacionālisti un aktīvie nacionālisti) formā.

Eiropiešu ierobežotā pieredze ar masu demokrātiju un ar to saistīto politisko radikalizāciju pavēra ceļu autoritāru un totalitāru režīmu izveidei. Līdz ar Hortija (Vitéz nagybányai Horthy Miklós) režīma izveidi Ungārijā 1920. gadā un fašistu nonākšanas pie varas Itālijā 1922. gadā sākās tā dēvētais “autoritārisma vilnis” jeb “liberālās demokrātijas krīze”. Turpmāko 15 gadu laikā vairākās Eiropas valstīs (Polijā, Lietuvā, Igaunijā, Spānijā, Portugālē, Albānijā, Grieķijā, Bulgārijā, Rumānijā, Vācijā, Latvijā, Dienvidslāvijā, Austrijā un Sanmarīno) izveidojās antidemokrātiski režīmi. Daļā valstu jaunie režīmi solīja pasargāt sabiedrību no pieaugošās radikalizācijas, kamēr citās pie varas nonāca labējā spārna radikāļi. Jāņem arī vērā, ka šādas autoritārisma tendences bija populāras ne tikai iepriekš uzskaitīto valstu sabiedrībās, bet arī Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Francijā un Lielbritānijā. Jau koloniālisma un segregācijas kontekstā šīs valstis būtu grūti nosaukt par pilnvērtīgām demokrātijām pat pēc starpkaru perioda standartiem, bet visās trīs bija aktīvas fašistu kustības un dažādi autoritāri noskaņoti grupējumi. Piemēram, Francijas gadījumā Višī režīma (Régime de Vichy) izveidi pēc sakāves 1941. gadā padarīja iespējamu tas, ka vairākas ietekmīgas personas simpatizēja fašistiskām idejām, un arī plašākā sabiedrībā pastāvēja ievērojams atbalsts nacionālistiskām un autoritārām idejām. 15. maija apvērsums jāskata kontekstā ar kopējo Eiropas vēsturisko pieredzi starpkaru periodā un kā daļu no šī “autoritārisma viļņa”.

30. gadu sākumā daļā sabiedrības bija iesakņojies viedoklis, ka Latvijā pastāv “demokrātijas krīze”. Latvijas publiskajā telpā ideju par “demokrātijas krīzi” 20. gadu 2. pusē pirmais sāka lietot konservatīvais politiķis Arveds Bergs un viņa vadītā avīze “Latvis”, bet tā ieguva plašāku popularitāti Lielās depresijas laikā. Gados īsi pirms apvērsuma vairākas politiskās grupas, tostarp Latviešu zemnieku savienība (LZS) un A. Berga vadītā Nacionālā apvienība, izstrādāja savus Satversmes grozījumu projektus, kam it kā vajadzētu atrisināt “krīzi”. Šie reformu projekti sekoja autoritārajām tendencēm Eiropā – to piedāvājums bija izpildvaras autoritātes palielināšana, vēlēšanu kārtības reforma un trūcīgo pilsoņu vēlēšanu tiesību sašaurināšana. Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP), Demokrātiskā centra un etnisko minoritāšu politiķu pretestības dēļ grozījumiem šādā formā nebija nekādu cerību tikt apstiprinātiem konstitucionālā ceļā. Saeimas pretestību radikālākajiem punktiem LZS reformu projektā K. Ulmanis izmantoja par vienu no tiešajiem ieganstiem apvērsuma attaisnošanai.

Uzskatam par “demokrātijas krīzi” bija zināms objektīvs pamats. Liberālais vēlēšanu likums deva iespēju Saeimā iekļūt dažādām sīkpartijām vai pat vienas personas vēlēšanu sarakstiem (1. Saeimā iekļuva 20 saraksti, 2. Saeimā – 25; 3. un 4. Saeimā – 27). Vissāpīgākā sadrumstaloto Saeimas sasaukumu radītā problēma bija nestabilās valdībās – starp 1923. un 1934. gadu Latvijā bija kopumā 13 dažādas valdības. Tāpat daudzo sarakstu skaits valdībā deva disproporcionālu ietekmi dažādām sīkpartijām. Tomēr jāņem arī vērā, ka starpkaru periodam raksturīga ļoti aktīva pilsoņu līdzdalība politikā. Visās Saeimas vēlēšanās bija vērojama liela vēlētāju aktivitāte (1. Saeimas vēlēšanās nobalsoja 82,2 % balsstiesīgo, 2. Saeimas vēlēšanās – 74,9 %, 3. Saeimas vēlēšanās – 79,3 %, 4. Saeimas vēlēšanās – 80 %). Latvijas pilsoņi iesaistījās arī politiskajās partijās u. c. sabiedriskajās organizācijās, un lielo vēlēšanu sarakstu skaitu arī var izskaidrot ar šādu pašu politisko aktivitāti.

Tāpēc, lai izskaidrotu daļā sabiedrības valdošo pārliecību par “demokrātijas krīzi”, jāņem vērā arī subjektīvi apstākļi. Domājot par starpkaru periodu, svarīgi atcerēties, ka lielākā daļa Latvijas pilsoņu bija uzauguši Krievijas Impērijā. Attiecīgi autoritāra valdības forma un vēlētāju loka ierobežošana bija saprotama alternatīva. Tāpat latviešu konservatīvajai vidusšķirai šķita nepieņemamas dažādas masu demokrātijas izpausmes. Bieži konservatīvā prese, tostarp A. Berga vadītais “Latvis”, rakstīja par korupciju, nepotismu un izšķērdību valsts pārvaldē. Lai gan korupcija un nepotisms bija objektīvas problēmas, bieži kritika bija vērsta uz LSDSP iedibinātajām sociālajām programmām un etnisko minoritāšu partiju panākumiem savas kultūras finansēšanā.

Cits aspekts, kas sagatavoja fonu apvērsumam 30. gadu sākumā, bija politiskā polarizācija un radikalizācija. Iemesli šādam pavērsienam bija gan ekonomiskā krīze, gan arī politiskie procesi ārpus Latvijas. Tādas radikālas nacionālistu kustības kā “Pērkonkrusts” sekoja vācu nacionālsociālistu un itāļu fašistu paraugam, veidojot sevi kā militarizētu un vardarbīgu organizāciju. Arī radikālajā kreisajā spārnā komunisti, sekojot Kominternes diktātam, 30. gadu sākumā ieņēma agresīvu pozīciju. Radikālie nacionālisti un komunisti bieži izraisīja ielu kautiņus, kā arī centās vardarbīgi traucēt citu politisko partiju, it īpaši LSDSP, publiskos pasākumus. Politisko vardarbību sensacionālā formā atspoguļoja prese, vēl vairāk radot iespaidu, ka Latvijā pastāv politiskā krīze.

30. gadu sākumā ietekmīgu militārpersonu un politiķu neapmierinātība ar politisko situāciju bija nonākusi tik tālu, ka dažādas grupiņas apsprieda iespēju veidot valsts apvērsumu. Piemēram, 1932. gadā baumoja par tā dēvēto “Goppera puču” – ģenerāļa Kārļa Goppera vadītas augstāko virsnieku grupiņas konsultācijām par iespējām militāra apvērsuma ceļā padzīt Saeimu un ieviest tautas vēlētu prezidentu. Apspriedēs ar virsniekiem esot bijis iesaistīts arī tā brīža premjerministrs Marģers Skujenieks. Radikālāku politisku pārmaiņu ieviešanai apvērsuma nepieciešamību propagandēja arī dažādas ekstrēmistu grupas – komunisti, pērkonkrustieši un leģionāri. Sakāpinātā politiskā retorika un nemitīgās baumas par dažādām sazvērestībām 1932.–1934. gadā savā ziņā notrulināja arī sabiedrības uzmanību, un daudzu cilvēku prātos militāra apvērsuma iespējamība šķita visai reāla. Notikumi citās Eiropas valstīs, kur militāri apvērsumi u. c. nekonstitucionālas metodes tika izmantotas autoritāru režīmu ieviešanai, vēl vairāk normalizēja ideju par apvērsuma kā politiskās metodes iespējamību Latvijā.

Šie faktori radīja vidi, kurā militārs apvērsums bija iespējams. Tomēr 15. maija notikumi bija cieši saistīti arī ar K. Ulmaņa personiskajām interesēm. K. Ulmaņa politiskā karjera pēc Neatkarības kara noslēguma bija zaudējusi savu spozmi. Demokrātiskajā periodā K. Ulmaņa vārds biežāk saistījās ar korupcijas skandāliem, nepotismu un politiskajām mahinācijām nekā ar sasniegumiem valsts pārvaldē. Arī LZS ietvaros K. Ulmanim pastāvēja spēcīga opozīcija, kas 30. gadu sākumā grupējās ap Hugo Celmiņu. Viņa panākumi draudēja K. Ulmani nostumt no vadošās lomas partijā un 1934. gada sakumā, gaidot rudenī plānotās Saeimas velēšanas, nelabvēļi runāja par K. Ulmaņa politiskās zvaigznes norietu. Lai gan būtu kļūdaini pilnībā uzskatīt, ka 15. maija apvērsuma rīkotāju retorika par valsts glābšanu ir tukša propaganda, K. Ulmaņa lēmumu spert šādu radikālu soli pavisam noteikti pamudināja nepieciešamība glābt savu politisko karjeru un mantojumu. 

Apkopojot, – diskurss par “demokrātijas krīzi”, politiskā nestabilitāte, ekonomiskā depresija un autoritārisma vilnis pārējā Eiropā – šie faktori sagatavoja vidi, kurā sabiedrība bija spējīga pieņemt militāru apvērsumu kā politisku metodi. K. Ulmanis un viņa domubiedri izmantoja apstākļu sniegto iespēju, lai, lielā mērā personisku motīvu vadīti, gāztu demokrātisko iekārtu un izveidotu autoritāru režīmu.

Sazvērnieku grupas kodolu veidoja K. Ulmanis, Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs Vilhelms Munters, Saeimas deputāts un Latvijas Aizsargu organizācijas Ārējās informācijas daļas priekšnieks Alfrēds Bērziņš. Par praktisku apvērsuma sagatavošanu rūpējās V. Munters un A. Bērziņš, veidojot lojālu ierēdņu, iekšlietu struktūru un militārpersonu grupiņas. Rezultātā apvērsuma gatavošanās laikā sazvērestībā iesaistījās vēl vairākas augsta ranga iekšlietu un militārā resora amatpersonas, tostarp iekšlietu ministrs Vilis Gulbis, Vidzemes divīzijas komandieris un Rīgas garnizona priekšnieks ģenerālis Krišjānis Berķis, aizsargu priekšnieks Kārlis Prauls u. c. 15. maija priekšvakarā sazvērestībā iesaistīto personu tiešā pakļautībā atradās vairākas militārās un policijas vienības un aizsargi, kā arī pastarpinātā kontrolē viss iekšlietu resors un armija. Apvērsuma īstenošanā galvenā nozīme bija 5. Cēsu kājnieku pulkam un 6. Rīgas kājnieku pulkam, kārtības un politiskai policijai.

Pēc apvērsuma sazvērnieki savu rīcību attaisnoja kā valsts glābšanu no politiskās krīzes un ekonomiskā pagrimuma un latviešu nacionālo interešu aizstāvību. Gandrīz lielākā daļa iesaistīto personu, tostarp arī K. Ulmanis un Jānis Balodis, zināmā mērā ticēja, ka viņu mērķis ir valsts glābšana. Tomēr liela nozīme bija arī personiskiem un savtīgiem apsvērumiem. K. Ulmanim un J. Balodim apvērsums deva iespēju glābt savu politisko karjeru un nostiprināt savu “valsts tēvu” vietu Latvijas vēsturē. Tikmēr citus apvērsuma sagatavošanas darbos iesaistītos, tostarp V. Munteru un A. Bērziņu, iesaistīties apvērsumā pamudināja arī ciešā personiskā lojalitāte pret K. Ulmani un/vai cerības uz spožu karjeru jaunizveidotajā režīmā. Zemākā līmenī – aizsargu, karavīru un policistu – attieksme bija dažāda. Daļa no sirds ticēja valsts glābšanai, citi gribēja ierādīt vietu “nepareizajiem” līdzpilsoņiem – sociāldemokrātiem un etniskajām minoritātēm –, dažus pavisam noteikti vadīja oportūnistiski motīvi, kamēr daudzi vienkārši sekoja pavēlēm.

Apvērsumam naktī praktiski nebija nekādas organizētas pretdarbības. Iekšlietu struktūras pāris dienu laikā arestēja lielāko daļu LSDSP biedru un ar partiju cieši saistītās organizācijas "Strādnieku sports un sargs" (SSS) vadošo darbinieku. Pirmos organizētos pretestības mēģinājumus brīvībā palikušie sociāldemokrāti veica pirmajā nedēļā pēc apvērsuma, tomēr pretestība bija visai niecīga – uzsaukumu izdošana un pagrīdes šūniņu veidošana. Brīvībā palikušie biedri LSDSP reorganizēja par Latvijas Sociālistisko strādnieku un zemnieku partiju un pieņēma lēmumu veidot kopēju pretestības kustību pēc tautas fronšu parauga kopā ar nelegālo Latvijas Komunistisko partiju. Pēc lielākās daļas ieslodzīto sociāldemokrātu atbrīvošanas 1934. gada izskaņā SSS pagrīdes organizācija iesaistījās vienotajā pagrīdē. Līdz ar to arī kreiso spēku aktīvākais pretestības kustības darbības periods sākās vien 1934. gada 2. pusē.

Otrs pretestības virziens nāca no radikālās nacionālistu organizācijas “Pērkonkrusts”. Lai gan paši pērkonkrustieši privātās sarunās V. Munteram atzina, ka K. Ulmanis realizējis 4/5 viņu programmas, pēc organizācijas ieskatiem topošais režīms nebija pietiekami nacionālistisks, turpinājās nepotisms un korupcija. Pērkonkrustieši savos uzsaukumos attēloja apvērsumu kā daļu no ebreju-masonu sazvērestības. V. Munters kā vācbaltietis un masons bija īpaši ienīsta persona pērkonkrustiešu propagandā, un “Pērkonkrusts” pat bija izziņojis nāves draudus pret viņu. Šī iemesla dēļ pirmajos pēcapvērsuma mēnešos K. Ulmanis un viņa domubiedri īpaši bažījās par iespējamu pērkonkrustiešu sazvērestību. Satraukumam bija zināms pamats, jo vairāki organizācijas biedri ieņēma amatus valsts pārvaldē, armijā, policijā un Latvijas Aizsargu organizācijā.

K. Ulmanis nopietni sāka apsvērt apvērsuma iespējamību visticamāk 1933. gada vasarā. J. Balodis savās atmiņās norādīja, ka 07.1933. K. Ulmanis ar viņu pirmo reizi apspriedis ideju par valsts apvērsumu. Visticamāk ap šo pašu laiku K. Ulmanis arī uzsāka konsultācijas ar V. Munteru un A. Bērziņu. V. Munters, A. Bērziņš un J. Balodis kopā ar K. Ulmani kļuva par sazvērnieku grupas kodolu. Nākamais solis apvērsuma sagatavošanā bija 22.08.1933. Saeimā ierosinātais Satversmes grozījumu projekts. Ideju par grozījumu nepieciešamību Saeimā prezentēja A. Bērziņš, sekojot K. Ulmaņa norādēm. Lai gan pašā grozījumu projekta izstrādē aktīvi iesaistījās LZS biedri, kas nebija saistīti ar sazvērniekiem, Saeimas vairākuma pretestība radikālākajiem priekšlikumiem bija noderīga K. Ulmanim.

03.1934. K. Ulmanis panāca Ādolfa Bļodnieka valdības krišanu un pats kļuva par premjerministru. Jaunajā valdībā par kara un iekšlietu ministriem kļuva K. Ulmanim lojālie J. Balodis un V. Gulbis, nodrošinot sazvērniekiem kontroli pār spēka struktūrām. Turpmāko divu mēnešu laikā sazvērestībā pakāpeniski iesaistījās virkne virsnieku, aizsargu komandieru un policijas priekšnieku. A. Bērziņš savās atmiņās norāda, ka apvērsuma datums tika divreiz pārlikts. Tomēr būtiski, ka apvērsums sekoja nedēļu pēc tam, kad Saeima bija noraidījusi lielāko daļu no LZS iesniegtajiem Satversmes reformas priekšlikumiem. Tāpēc, ļoti iespējams, ka 15. maija izvēle nebija nejaušība. K. Ulmanis visticamāk paredzēja, ka Saiema neatbalstīs LZS reformu projektu, un izmantoja Saeimas nespēju pieņemt grozījumus par vienu no svarīgākajiem argumentiem apvērsuma attaisnošanai.

Pats apvērsums noritēja raiti un bez asinsizliešanas. 15. maija vakarā sazvērnieki sapulcējās Ārlietu ministrijas ēkā. 23.00 sekoja pavēle lojālajām armijas vienībām ieņemt svarīgākos objektus Rīgā – sakaru centrus, nozīmīgākās valsts iestādēs, kā arī ar LSDSP saistītās ēkas. Pirms pusnakts sazvērnieki apstiprināja V. Muntera uzrakstīto jaunās valdības manifestu. Pusnaktī K. Ulmanis valdības vārdā izsludināja valstī izņēmuma stāvokli. Paralēli pilsētā no laukiem iebrauca lojālās aizsargu vienības. Turpmākajās stundās ar aizsargu palīdzību politiskā policija veica vadošo sociāldemokrātu arestus. 2.00 naktī (pēc citām liecībām 8.00 no rīta) K. Ulmanis informēja Albertu Kviesi, ka valstī veikts apvērsums un valdība izsludinājusi ārkārtas stāvokli. Lai gan personiski A. Kviesis bija atturīgs pret K. Ulmaņa apvērsumu, viņa pasivitāte bija faktiska apvērsuma pieņemšana un nozīmīgs solis tā leģitimācijā. 16. maija rītā laikraksti “Jaunākās Ziņas”, “Brīvā Zeme” un “Latvis” publicēja sazvērnieku sacerēto jaunās valdības manifestu, kas iepazīstināja Latvijas sabiedrību ar jauno realitāti. 17. maija rītā no ministru portfeļiem bija spiesti atteikties lielākā daļa iepriekšējās valdības locekļu, un vienos pēcpusdienā jau bija sastādīta jauna valdība.

Represiju vilnis turpinājās vēl pāris mēnešus pēc apvērsuma. Pirmajās pēcapvērsuma dienās visā Latvijā turpinājās sociāldemokrātu aresti. Varas iestāžu uzmanība bija vērsta arī pret radikālajiem nacionālistiem – 14. jūnijā policija veica reidu nelegālā “Pērkonkrusta” sapulcē, aizturot vairāk nekā 90 organizācijas biedru. Lai gan starp arestētajām personām bija arī daži pilsonisko un minoritāšu partiju pārstāvji, režīma represijas bija vērstas tieši pret sociāldemokrātiem, pērkonkrustiešiem, kā arī komunistiem. Līdz 1934. gada vasaras beigām režīms bija arestējis kopumā 503 sociāldemokrātus, 128 pērkonkrustiešus, 126 komunistus, 15 minoritāšu organizāciju biedrus un 11 latviešu pilsonisko partiju pārstāvjus. 1934. gada laikā pārsvarā agrāko politisko saišu dēļ darbu zaudēja 3983 amatpersonas.

Apvērsuma organizētājiem bija svarīgi neizsaukt asu reakciju ārvalstīs. Būtiski bija nodrošināt Vācijas un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) neiejaukšanos, pozitīvu kaimiņattiecību saglabāšanu ar Igauniju, Lietuvu, Poliju un Somiju, kā arī neatsvešināt Lielbritāniju, ASV un Franciju. Tāpēc jau apvērsuma naktī Ārlietu ministrija izsūtīja uz ārzemēm informāciju par apvērsuma norisi un mērķiem, un turpmākajās dienās Latvijas diplomātiskie pārstāvji saņēma V. Muntera un K. Ulmaņa instrukcijas par notikumu skaidrošanu. Vācijā (tāpat kā Itālijā) apvērsumu uztvēra kā pozitīvu pavērsienu Latvijas politiskajā attīstībā. Lai gan oficiālā PSRS nostāja bija nosodoša un padomju presē bija virkne asu rakstu pret jauno režīmu, kuluāros attieksme bija pielaidīgāka. 1934. gadā padomju diplomātiem svarīgāk par Latvijas iekšpolitisko situāciju bija gūt garantijas, ka Ulmaņa režīms nekļūs par Vācijas sabiedroto. Kaimiņvalstīs reakcija uz apvērsumu pārsvarā bija atturīgi pozitīva. Nozīmīgākā problēma Ulmaņa režīmam bija Somijas un Zviedrijas sociāldemokrātu prese, kurā tika asi nosodītas represijas pret LSDSP. ASV un Lielbritānijas attieksmē noteicoši bija pragmatiski apsvērumi, abām valstīm ekonomiskās intereses bija svarīgākas par demokrātiskām vērtībām. Reakcija Francijā bija noraidošāka. Lai gan oficiāli Francija neizteica nekādus protestus, kreisā spārna presē parādījās apvērsumu kritizējoši raksti. Tāpat Francijas sūtnis Žans Tripjē (Jean Tripier) aktīvi iesaistījās apcietināto sociāldemokrātu interešu aizstāvībā. Kopumā ņemot, apvērsums nemainīja Latvijas starptautisko stāvokli, un tā ietekme uz starpvalstu attiecībām bija nenozīmīga. 30. gadu vidū “autoritārisma vilnis” jau bija normalizējis antidemokrātiskus režīmus un nekonstitucionālas metodes, tostarp valsts apvērsumus kā pieļaujamus politiskus instrumentus.

15. maija apvērsums noslēdza demokrātijas un parlamentārisma posmu Latvijā starpkaru periodā. Latvijā bija atlaists parlaments, apturēta Satversmes darbība un, pateicoties izņēmuma stāvoklim, valdības rokās atradās praktiski neierobežota vara. 1934. gada vasarā K. Ulmanis nostiprināja savu vienpersonisko varu, radot tā dēvēto Kārļa Ulmaņa autoritāro režīmu. Lai gan apvērsuma laikā īstenotās represijas bija salīdzinoši maigas, politiskie pārkārtojumi negatīvi ietekmēja tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju. Pirmajos pēcapvērsuma gados daudziem bijušajiem sociāldemokrātiem bija grūtības atrast darbu, daudzi no viņiem tika izraidīti no sabiedriskās dzīves un piedzīvoja līdzcilvēku novēršanos. Situācija uzlabojās vien 30. gadu beigās.

Plašākā perspektīvā ideja par “demokrātijas krīzi” Latvijā, kuru vēl vairāk nostiprināja Ulmaņa režīma ideologi, turpināja pastāvēt arī padomju okupācijas periodā un daļā sabiedrības ir aktuāla arī mūsdienās. Lai gan padomju ideoloģija nosodīja Ulmaņa režīmu kā fašistisku, tās ietvaros 15. maija apvērsums bija arguments par labu “buržuāziskās demokrātijas” vājumam. Šajā ideoloģiskajā shēmā demokrātijas sabrukums bija teju neizbēgams, un “fašistu” nonākšana pie varas radīja priekšnoteikumus “sociālistiskajai revolūcijai” Latvijā.

90. gados, pieaugot ekonomiskajām grūtībām atjaunotajā Latvijā, atsevišķi populisti (piemēram, Joahims Zīgerists un viņa vadītā Tautas kustība “Latvijai”) sabiedriskajā telpā flirtēja ar Ulmaņa režīma mantojumu, tostarp domu, ka ar vardarbīgām metodēm varētu iedibināt kārtību valstī. Šādas politiskās noskaņas, gan mazāk vērojamas publiskajā telpā, vēl arvien ir aktuālas daļā Latvijas sabiedrības.