Pēc Pirmā pasaules kara Eiropā noritēja vērienīga politisko sistēmu demokratizācija. Miljoniem eiropiešu pirmo reizi guva iespēju aktīvi iesaistīties politikā, iezīmējot masu politikas laikmeta sākumu. Balsstiesību un politiskās līdzdalības iespēju paplašināšana bija attiecināma ne vien uz jaundibinātajām valstīm, bet arī uz Antantes valstīm, piemēram, Itāliju un Lielbritāniju, kur politiskās elites vienojās par balsstiesīgo vīriešu skaita palielināšanu kā atalgojumu par uzvaras izcīnīšanu. Vēlētāju loka paplašināšana ievērojami stiprināja gan sociālistisku, gan nacionālistisku partiju un kustību lomu politikā. Nacionālistisko un sociālistisko politisko spēku lomas pieaugums Eiropas politikā noritēja gan mērenā (kreisajā spārnā sociāldemokrāti un darba jeb leiboristu partiju kustības, labējā spārnā dažādas liberāli un konservatīvi nacionālistiskas partijas), gan radikālā (kreisajā spārnā komunisti, anarhosindikālisti u. c., labējā spārnā fašisti, nacionālisti un aktīvie nacionālisti) formā.
Eiropiešu ierobežotā pieredze ar masu demokrātiju un ar to saistīto politisko radikalizāciju pavēra ceļu autoritāru un totalitāru režīmu izveidei. Līdz ar Hortija (Vitéz nagybányai Horthy Miklós) režīma izveidi Ungārijā 1920. gadā un fašistu nonākšanas pie varas Itālijā 1922. gadā sākās tā dēvētais “autoritārisma vilnis” jeb “liberālās demokrātijas krīze”. Turpmāko 15 gadu laikā vairākās Eiropas valstīs (Polijā, Lietuvā, Igaunijā, Spānijā, Portugālē, Albānijā, Grieķijā, Bulgārijā, Rumānijā, Vācijā, Latvijā, Dienvidslāvijā, Austrijā un Sanmarīno) izveidojās antidemokrātiski režīmi. Daļā valstu jaunie režīmi solīja pasargāt sabiedrību no pieaugošās radikalizācijas, kamēr citās pie varas nonāca labējā spārna radikāļi. Jāņem arī vērā, ka šādas autoritārisma tendences bija populāras ne tikai iepriekš uzskaitīto valstu sabiedrībās, bet arī Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Francijā un Lielbritānijā. Jau koloniālisma un segregācijas kontekstā šīs valstis būtu grūti nosaukt par pilnvērtīgām demokrātijām pat pēc starpkaru perioda standartiem, bet visās trīs bija aktīvas fašistu kustības un dažādi autoritāri noskaņoti grupējumi. Piemēram, Francijas gadījumā Višī režīma (Régime de Vichy) izveidi pēc sakāves 1941. gadā padarīja iespējamu tas, ka vairākas ietekmīgas personas simpatizēja fašistiskām idejām, un arī plašākā sabiedrībā pastāvēja ievērojams atbalsts nacionālistiskām un autoritārām idejām. 15. maija apvērsums jāskata kontekstā ar kopējo Eiropas vēsturisko pieredzi starpkaru periodā un kā daļu no šī “autoritārisma viļņa”.