V. Munters bija Latvijas ārpolitikas faktiskais vadītājs kopš 1934. gada, starptautisko attiecību sistēmas degradācijas un sabrukuma periodā, kopā ar Kārli Ulmani atbildīgs par Latvijas diplomātijas sasniegumiem un vienlaikus tās neveiksmi novērst valsts neatkarības zudumu. Viens no ietekmīgākajiem K. Ulmaņa autoritārā režīma darbiniekiem.
Vilhelms Munters
Latvijas politiķis un diplomāts, Latvijas Republikas ārlietu ministrs (16.07.1936.–20.06.1940.)
Saistītie šķirkļi
Vilhelms Munters. Rīga, 20. gs. 30. gadi.
Vilhelms Munters
Vārds, uzvārds Vilhelms Munters (Wilhelm Munter)
Augstākais ieņemtais amats
- Latvijas Republikas ārlietu ministrs
Laiks, kurā ieņemts augstākais amats 16.07.1936.– 20.06.1940.
Dzimšanas datums 25.07.1898.
Dzimšanas vieta Rīga
Miršanas datums 11.01.1967.
Miršanas vieta Rīga
Apbedījuma vieta Meža kapi Rīgā
Satura rādītājs
Izcelšanās, izglītība un ģimene
V. Munters dzimis igauņu tirgotāja Nikolaja Muntera un vācbaltietes Augustes Kleinas ģimenē. Mācījās Rīgas Biržas komitejas komercskolā (beidza 1915. gadā). Studēja ķīmiju Rīgas Politehniskajā institūtā. Evakuācijā Maskavā (1915–1917). Beidza Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultāti (1925).
Bija precējies ar Natāliju Sūnu (dzimušu) Kļaginu. Meita (adoptēta) Margarita (dzimusi 1934. gadā) un Andrejs (dzimis 1935. gadā) gājuši bojā 1942. gadā bombardēšanas laikā Uzbekijas bērnu namā.
Militārā, profesionālā un sabiedriskā darbība
Pirmā pasaules kara laikā dienēja Krievijas armijā (1917). 03.1919. V. Munteru mobilizēja Sarkanajā armijā; jūnijā viņš dezertēja un iestājās Igaunijas armijā. V. Munters bija Neatkarības kara dalībnieks, dienēja Igaunijas armijā (1919–1920) un Latvijas armijā (1920). Ārlietu ministrijas dienestā no 1920. gada. Sekretāru un referentu amatos līdz 1925. gadam, kad kļuva par Ārlietu ministrijas Baltijas valstu nodaļas vadītāju. Ārlietu ministrijas Administratīvi Juridiskā departamenta direktors (1931–1933). Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs (1933–1936), no 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma de facto ministrijas vadītājs, pārstāvēja Latviju Baltijas Antantē (L'Entente baltique). Ārlietu ministrs (no 16.07.1936.). Tautu Savienības Padomes loceklis (1936–1939) un Tautu Savienības 101. sesijas priekšsēdētājs (1938).
V. Munters bija Zviedrijas masonu ložas Den Nordiska Foersta biedrs kopā ar diplomātiem Kārli Zariņu un Alfrēdu Bīlmani. Rīgas Latviešu biedrības, Tautu Savienības veicināšanas biedrības u. c. organizāciju biedrs.
Tuvs K. Ulmaņa līdzstrādnieks jau no 20. gadiem, viens no ietekmīgākajiem autoritārā režīma ministriem. Ārpolitikā grūti nodalīt abu lomu, visdrīzāk varētu runāt par K. Ulmaņa un V. Muntera ārpolitiku. Liecībās padomju varas iestādēm K. Ulmanis apgalvoja, ka V. Munters bija tikai viņa gribas izpildītājs, kas tomēr neliekas ticami. Vēsturnieki uzskata, ka vācbaltieša V. Muntera politisko karjeru ietekmēja politiskajā elitē pastāvošā pretestība nonākšanai ministra amatā etniskās izcelsmes dēļ. Tomēr autoritārā režīma apstākļos K. Ulmanis varēja ignorēt iespējamo opozīciju V. Muntera izvirzīšanai augstākā amatā.
Baumām par V. Muntera saistību ar ārvalstu specdienestiem nav pamatojuma vēstures avotos. V. Muntera ārpolitikas galvenā problēma bija Latvijas drošības nostiprināšana un valstiskuma saglabāšana. Galvenais jautājums – vai tas bija iespējams starptautisko attiecību sistēmas sabrukuma apstākļos, ko noteica Vācijas un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) revizionisms un Rietumu demokrātisko valstu nespēja sistēmu uzturēt un pretoties revizionisma centieniem.
V. Muntera ārpolitiku var iedalīt vairākos posmos. Pirmajā posmā (1934–1936) dominēja uzticība Versaļas-Rīgas sistēmas principiem un miera laika ārpolitikai. Latvijas ārpolitika bija vērsta uz ietekmes nostiprināšanu starptautiskajās organizācijās, labām attiecībām ar Rietumu valstīm, reģionālu sabiedroto meklēšanu un līdzsvarotām attiecībām ar Vāciju un PSRS. V. Muntera ārpolitikas ideāls bija plaša līgumu sistēma, kas garantētu Latvijas drošību un kurā piedalītos reģiona mazās valstis. Tām būtu jāsaņem neuzbrukšanas garantijas no Vācijas un PSRS ar Apvienotās Karalistes un Francijas atbalstu. Šī iemesla dēļ svarīgs V. Muntera mērķis bija noslēgt neuzbrukšanas līgumu starp Baltijas valstīm un Vāciju. 12.09.1934. tika noslēgta Baltijas Antante, kas iesaistīja Lietuvu sadarbībā ar Latviju un Igauniju. 1935. gadā tika uzsākti centieni iekļūt Tautu Savienības padomē, kas 10.1936. vainagojās panākumiem.
Latvijas ārlietu ministra Vilhelma Muntera oficiālā vizīte Lielbritānijā. No kreisās: Latvijas sūtnis Lielbritānijā Kārlis Zariņš, Lielbritānijas ārlietu viceministrs lords Plimuts, Vilhelms Munters. Londona, 05.12.1938.
Darbības novērtējums
V. Muntera sasniegumi ir Latvijas sūtņu II konferences organizēšana un vadīšana 28.06.–03.07.1935.; Latvijas ievēlēšana Tautu Savienības padomē 1936. gadā. Kontroversiāls sasniegums ir Latvijas un Vācijas neuzbrukšanas līgums 07.06.1939. V. Muntera galvenā neveiksme ir nespēja nodrošināt valsts neatkarības saglabāšanu, tomēr ir skaidrs, ka tas konkrētajā situācijā nebija iespējams. Šīs neveiksmes sekas ir 05.10.1939. “Savstarpējās palīdzības pakts starp Latviju un PSRS”, kas ierobežoja Latvijas suverenitāti un noteica PSRS karaspēka bāzu izvietošanu Latvijā, radot priekšnoteikumus neatkarības zaudēšanai.
V. Muntera ārpolitikas koncepcija ir daudz diskutēts jautājums. Kopumā V. Munters centās saglabāt uzticību pēc Pirmā pasaules kara izveidotajai starptautisko attiecību sistēmai. Šī kursa, kas dominēja apmēram laikā no 1934. līdz 1937. gadam, ietvaros bija svarīgi meklēt sabiedrotos, galvenokārt Rietumu demokrātiskajās lielvalstīs, aktīvi darboties starptautiskajās organizācijās, it īpaši Tautu Savienībā, veidot savienības ar Latvijas kaimiņiem, kas atradās līdzīgā drošības situācijā, vispirms ar Igauniju un Lietuvu, arī Poliju un Somiju. V. Munters uzskatīja par svarīgu veidot līgumu sistēmu, kas garantētu Latvijas drošību no revizionistiskajām lielvalstīm PSRS un Vācijas. Ideāls šādas sistēmas variants būtu papildināt neuzbrukšanas līgumu ar PSRS, kas bija noslēgts 05.02.1932. ar neuzbrukšanas līgumu ar Vāciju un papildus garantijām no Rietumu lielvalstīm, vēlams plaša starptautiska līguma formā (piemēram, Austrumu pakta formā).
1934. gadā V. Muntera pūliņi bija vērsti uz Baltijas valstu savienības nodibināšanu, noskaidrojot sadarbības formas, tās iespējas un ierobežojumus. Tie pēc intensīvām diplomātiskās sarunām noslēdzās ar Baltijas Antantes kā politiskas un diplomātiskas savienības izveidi. Polijas un Lietuvas attiecības Viļņas jautājuma dēļ ierobežoja dziļāku politisku sadarbību un izslēdza militāru sadarbību. V. Munters uzskatīja par nepieciešamu nodrošināt pakāpenisku tuvināšanos valdošo elišu un tautu starpā. Viņš cerēja, ka sadarbībā iesaistīsies Polija un Somija.
No 1937. gada, degradējoties Versaļas-Rīgas sistēmai, V. Munters bija spiests pakāpeniski atteikties no Rietumu orientācijas. Pastāv uzskats, ka V. Munters to sapratis apmeklējot Londonu 05.1937. No 1937. gada kļuva skaidras starptautisko attiecību sistēmas norieta iezīmes: Tautu Savienības nespēja garantēt mieru un drošību, Vācijas varenības pieaugums un Rietumu nespēja to aizkavēt, PSRS revizionisma draudu pieaugums. V. Munters pievērsās, paša vārdiem, aukstai reālpolitikai, ko saskatīja spēku līdzsvara uzturēšanā starp PSRS un Vāciju.
V. Munters uzskatīja, ka abu lielvalstu ieinteresētība Latvijas un Baltijas valstu drošībā garantē to, nepamanot, ka šīs lielvalstis var sadalīt valstis telpā starp tām. Latvijai bija jāpretojas abu lielvalstu centieniem ietekmēt tās u. c. Baltijas valstu ārpolitiku, neradot iespaidu, ka tā nosliecas vienā vai otrā pusē. V. Munters uzskatīja, ka naidīgu lielvalstu grupējumu veidošanās noveda pie Pirmā pasaules kara un tāda būtu jānovērš 30. gados.
1938.–1940. gadā Latvijas ārpolitika piedzīvoja pilna mēroga katastrofu, kas noveda pie valsts neatkarības bojāejas. 1938. gada septembrī Baltijas valstis kopā ar daudzām Eiropas valstīm oficiāli deklarēja neitralitātes politiku. Baltijas valstis izstrādāja Neitralitātes likumus kara gadījumam. Neitralitātes galvenais trūkums bija tās nespēja novērst Baltijas valstu ieraušanu karā un tā nozīmēja atteikšanos no kolektīvās drošības principiem, kas gan bija zaudējuši savu nozīmi.
07.06.1939. V. Munters parakstīja Neuzbrukšanas līgumu ar Vāciju. Tas bija sens V. Muntera ārpolitikas mērķis, bet vājināja Latvijas savienības ar Igauniju nozīmi un radīja nelabvēlīgu iespaidu Rietumu demokrātijā. Latvijas ārpolitika nevarēja pieņemt Lielbritānijas, Francijas un PSRS trīspusējās sarunas par politisku un militāru sadarbību 1939. gada pavasarī un vasarā, kas novestu pie PSRS rīcības brīvības Baltijas valstīs. V. Munters deklarēja lozungu “Neko par mums, bez mums!”. Latvijas ārpolitika tiek kritizēta par nespēju novērst PSRS okupāciju un piedāvāt labākas alternatīvas samiernieciskajai politikai. Baltijas valstis nespēja vienoties par militāru pretestību PSRS spiedienam. Pie citām alternatīvām jāmin iespēja lūgt Rietumu sabiedrības atbalstu protestējot Tautu Savienībā un Rietumu valstu galvaspilsētās. Daži vēsturnieki uzskata, ka bija iespējams lūgt Vācijas kā tradicionālas lielvalsts palīdzību. Tika palaista garām iespēja veidot trimdas valdību.
V. Muntera paliekošie sasniegumi bija Baltijas Antantes izveidošana un nostiprināšana, kas atviegloja Baltijas valstu trimdinieku sadarbību. Vērā ņemami ir arī centieni izstrādāt ārpolitisku kursu, kas vērsts uz miermīlīgu sadarbību Versaļas-Rīgas sistēmas ietvaros, Latvijas atpazīstamības veicināšanu pasaulē.
Anglijas ārlietu ministrs lords Plimuts ierodas Latvijā. Sagaidītāju vidū Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters un Latvijas sūtnis Anglijā Kārlis Zariņš. 1937. gads.
Zviedrijas ārlietu ministrs R. Sandlers ierodas Latvijā. Sagaidītāju vidū Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters. 1937. gads.
Okupācijas laikā
Pēc Latvijas okupācijas V. Munteru ar ģimeni izsūtīja uz Voroņežu, kur 1940.–1941. gadā viņš strādāja Svešvalodu skolotāju institūtā. Tad V. Munters tika arestēts un līdz 1954. gadam atradās ieslodzījumā vairākos cietumos. 1954.–1959. gadā bija tulks Vladimiras traktoru fabrikā. Pēc kara viņš atgriezās Latvijā un strādāja par tulku “Zinātņu Akadēmijas Vēstīs”. V. Munters kļuva par Latvijas PSR Valsts drošības komitejas kontrolētās Latvijas Kultūras sakaru komitejas locekli, publicēja rakstus tās izdevumā “Dzimtenes Balss”, kas tika pārpublicēti citos izdevumos. V. Munters savās grāmatās un rakstos kritizēja Latvijas ārpolitiku, vērsās pret latviešu trimdu, noraidīja valdības 17.05.1940. ārkārtējās pilnvaras sūtnim Lielbritānijā K. Zariņam pārstāvēt Latviju. V. Munters slavināja Latvijas ekonomikas un kultūras uzplaukumu padomju okupācijas varā.
Atspoguļojums kino un literatūrā
Pārsvarā V. Munters atspoguļots kā vispārējo 1940. gada notikumu nozīmīga fona figūra. Asi negatīvi V. Muntera tēls atspoguļots spēlfilmā “Baiga vasara” (režisors Aigars Grauba, 2000). Viļa Lāča romānā “Vētra” (1946–1948) K. Ulmanis Ministru kabineta sēdē prasa, lai bezvārda “ārlietu ministrs” pasteidzina Ādolfu Hitleru (Adolf Hitler) sākt uzbrukumu PSRS. V. Munters minēts Aleksandra Kundrata darbā “Zilā aploksne” un atmiņu grāmatās, piemēram, Marisa Vētras “Sestā kolonna” (1957).
Apbalvojumi
Apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni, III šķira, Triju Zvaigžņu ordeni, IV, III un II šķira, Atzinības krustu, I šķira, Zviedrijas Ziemeļzvaigznes ordeni (Nordstjärneorden), I, II, un III šķira, Somijas Baltās Rozes ordeni (Suomen Valkoisen Ruusun ritarikunta), I un II šķira, Lietuvas Dižkunigaiša Ģedimina ordeni (Lietuvos didžiojo kunigaikščio Gedimino ordinas, līdz 2003. gadam – Didžiojo Lietuvos kunigaikščio Gedimino ordinas), I un II šķira, Beļģijas Leopolda II ordeni (Ordre de Léopold II), I un II, Igaunijas Brīvības krustu (Vabadusrist), I šķiras 2. un 3. pakāpe, Igaunijas Ērgļa ordeni (Kotkarist), Itālijas Kroņa ordeni (Ordine della Corona d'Italia), I un II šķira, Dienvidslāvijas Svētā Savas ordeni (Орден Светог Саве), II šķira, Portugāles Militārā Mūsu kunga Kristus ordeni (Ordem Militar de Nosso Senhor Jesus Cristo), II šķira, Luksemburgas Lielhercogistes Ozola vainaga ordeni (Ordre de la Couronne de chêne), III šķira, Polijas Polonia Restituta ordeni, I un III šķira, Francijas Goda leģiona ordeni (Ordre national de la Légion d'honneur) II, III un V šķira, Austrijas nopelnu ordeni (Österreichischer Verdienstorden), I šķira, Pāvesta Gregora Lielā ordeni (Ordo Sancti Gregorii Magni), I šķira, Ķīnas Republikas Mirdzošā nefrīta ordeni (采玉大勳章), I šķira, Lietuvas Vītauta Dižā ordeni (Vytauto Didžiojo ordinas), I šķira, Rumānijas Kroņa ordeni (Ordinul "Coroana României”), II šķira, Beļģijas Kroņa ordeni (franču Ordre de la Couronne, flāmu Kroonorde), III šķira, Itālijas Svētā Maurīcija un Lazara ordeni (Ordine dei Santi Maurizio e Lazzaro), I šķira, Vācu Ērgļa ordeni (Verdienstorden vom Deutschen Adler), I šķira.
Multivide
Vilhelms Munters. Rīga, 20. gs. 30. gadi.
Latvijas ārlietu ministra Vilhelma Muntera oficiālā vizīte Lielbritānijā. No kreisās: Latvijas sūtnis Lielbritānijā Kārlis Zariņš, Lielbritānijas ārlietu viceministrs lords Plimuts, Vilhelms Munters. Londona, 05.12.1938.
Anglijas ārlietu ministrs lords Plimuts ierodas Latvijā. Sagaidītāju vidū Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters un Latvijas sūtnis Anglijā Kārlis Zariņš. 1937. gads.
Zviedrijas ārlietu ministrs R. Sandlers ierodas Latvijā. Sagaidītāju vidū Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters. 1937. gads.