Baltijas Antantes mērķis bija starpvalstu sadarbības nostiprināšana, lai to panāktu tika nostiprināta politiska un diplomātiska sadarbība, attīstīta kultūras sadarbība un veicināta tautu kopības izjūta.
Baltijas Antante bija pārsvarā diplomātisks instruments, kas atbilda tā laika starptautisko attiecību sistēmas principiem līdzīgi kā Tautu Savienība un Eiropā noslēgtie neuzbrukšanas līgumi. Baltijas Antante bija šo valstu sadarbības forma, kam bija potenciāls tuvoties Ziemeļvalstu sadarbības līmenim.
Baltijas Antantes ierobežoto raksturu noteica tās izveidošanas līgums, kas paredzēja politisku un diplomātisku sadarbību (1. pants) un regulāras ārlietu ministru konferences, kas notika divas reizes gadā (2. pants). Līguma 3. pants paredzēja specifiskas problēmas, kuras neskar šī sadarbība. Sākotnēji specifiskās problēmas izprata kā Lietuvas un Polijas konfliktu par Polijas okupēto Viļņas apgabalu (“Viļņas problēma”), vēlāk tām pievienojās “Klaipēdas jautājums” – konflikts ar Vāciju par Klaipēdas autonomiju Lietuvā. Kopumā notika 11 līgumā paredzētās konferences. Baltijas Antante ir asas kritikas objekts, jo Baltijas valstu sadarbība tika uzskatīta par vienu no mehānismiem, kas varētu novērst to neatkarības zaudēšanu 1940. gadā, bet neattaisnoja šīs cerības.