Baltijas valstu savienība no 1934. līdz 1940. gadam pazīstama ar nosaukumu Baltijas Antante (L’Entente baltique). Šis nosaukums cēlies no 12.09.1934. Ženēvā noslēgtā “Saprašanās un sadarbības līguma starp Latviju, Lietuvu un Igauniju” (Traité d’entente et de collaboration entre la Lettonie, la Lithuanie et l’Estonie), kas nodibināja Baltijas Antanti (lietuviešu Baltijos Antantė, igauņu Balti liit).

Baltijas Antantes mērķis bija starpvalstu sadarbības nostiprināšana, lai to panāktu tika nostiprināta politiska un diplomātiska sadarbība, attīstīta kultūras sadarbība un veicināta tautu kopības izjūta.

Baltijas Antante bija pārsvarā diplomātisks instruments, kas atbilda tā laika starptautisko attiecību sistēmas principiem līdzīgi kā Tautu Savienība un Eiropā noslēgtie neuzbrukšanas līgumi. Baltijas Antante bija šo valstu sadarbības forma, kam bija potenciāls tuvoties Ziemeļvalstu sadarbības līmenim.

Baltijas Antantes ierobežoto raksturu noteica tās izveidošanas līgums, kas paredzēja politisku un diplomātisku sadarbību (1. pants) un regulāras ārlietu ministru konferences, kas notika divas reizes gadā (2. pants). Līguma 3. pants paredzēja specifiskas problēmas, kuras neskar šī sadarbība. Sākotnēji specifiskās problēmas izprata kā Lietuvas un Polijas konfliktu par Polijas okupēto Viļņas apgabalu (“Viļņas problēma”), vēlāk tām pievienojās “Klaipēdas jautājums” – konflikts ar Vāciju par Klaipēdas autonomiju Lietuvā. Kopumā notika 11 līgumā paredzētās konferences. Baltijas Antante ir asas kritikas objekts, jo Baltijas valstu sadarbība tika uzskatīta par vienu no mehānismiem, kas varētu novērst to neatkarības zaudēšanu 1940. gadā, bet neattaisnoja šīs cerības.

Starptautiskais konteksts bija sadarbībai labvēlīgs, to principā pozitīvi vērtēja Rietumu lielvalstis, pieauga Baltijas valstu prestižs Tautu savienībā. Padomju Sociālistisko Valstu Savienība (PSRS) un Vācija cerēja izmantot Baltijas Antanti savās interesēs.

Savienība bija Baltijas valstu ārpolitikas mērķis kopš to neatkarības iegūšanas. 1934. gadā diskusijas par Baltijas valstu sadarbību atkal nostiprinājās. 17.02.1934. tika parakstīts Līgums starp Latviju un Igauniju savienības organizēšanai. Tas paredzēja regulāras ārlietu ministru konferences vismaz divas reizes gadā (1. pants). Konferencēs bija jāsaskaņo abu valstu vispārējā politika un jāapspriež ārpolitikas jautājumi (2. pants).

Baltijas Antantes izveidošana kļuva iespējama tikai 1934. gadā, kad Vācijas un Polijas attiecību uzlabošanās sagrāva Lietuvas ārpolitikas koncepciju (horizontālā līnija), kas balstījās uz Viļņas apgabalu okupējušās Polijas ienaidniekiem – Vāciju un PSRS. 25.04.1934. Lietuva vērsās pie Latvijas un Igaunijas, aicinot veidot politisku savienību. Valsts apvērsumi Igaunijā 12.03.1934. un Latvijā 15.–16.05.1934. nekavēja Baltijas Antantes veidošanos. Pēc intensīvām sarunām 1934. gada vasarā tika izstrādāts Baltijas Antantes līguma teksts. Tas neapmierināja Lietuvas cerības iegūt Latvijas un Igaunijas atbalstu konfliktā ar Poliju. Konflikts ierobežoja arī iespējas padziļināt sadarbību līdz militārai sadarbībai.

Ārlietu ministru konferencēs tika apspriesti aktuāli starptautiskās politikas jautājumi, piemēram Itālijas iebrukums Abesīnijā (mūsdienās Etiopija), Vācijas centieni revidēt Versaļas sistēmas principus, starptautisko attiecību sistēmas efektivitātes zudums. Īpaša nozīme bija procesiem, kas skāra reģiona drošību. 1934.–1935. gadā tika apspriests Austrumu pakts – potenciāla līgumu sistēma ar Eiropas un reģiona valstu dalību, kas nostiprinātu drošību Austrumeiropā. Ļoti svarīgas bija attiecības ar PSRS un Vāciju.

Sadarbību kavējošs faktors bija atšķirīgās ārpolitiskās orientācijas. Lietuva lielā mērā orientējās uz PSRS, Igaunija, uzskatot PSRS par galveno pretinieku, – uz Poliju un Vāciju. Latvijas sūtņu II konferencē 28.06.–03.07.1935. tika pieņemts lēmums, ka Latvijai ir divi galvenie ienaidnieki – PSRS un Vācija. Visā posmā izpaudās arī subjektīvas nesaskaņas un kritiska retorika starp Latviju un Igauniju presē un publiskos paziņojumos. Piemēram, 1935. gadā Latvija iebilda pret Igaunijas preses izteikumiem par demokrātijas trūkumu Latvijā. 1937. gadā nesaskaņas izraisīja igauņu zinātnieka Oskara Loritsa (Oskar Loorits) izraidīšana no Latvijas 09.1937. gadā. Latvija pārmeta Igaunijai lojalitātes neievērošanu starptautiskajā tirdzniecībā. Pirmais posms noslēdzās ar velti zaudētu laiku.

Otrais Baltijas Antantes attīstības posms bija no 1938. līdz 1940. gadam. Šajā periodā Baltijas valstis skāra vairākas krīzes. 17.03.1938. pēc robežincidenta Polijas valdība iesniedza Lietuvai ultimatīvu prasību nekavējoties atjaunot diplomātiskās attiecības; 19.03. Lietuva šo prasību pieņēma. Tas vājināja Lietuvas pozīciju Viļņas jautājumā. Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters intensīvi iesaistījās konflikta risināšanā, bet neko nozīmīgu nepanāca.

1938. gada vasarā starptautisko attiecību sistēmas krīze piespieda Baltijas valstis uzņemt kursu uz neitralitātes pasludināšanu. 09.1938. Baltijas Antantes delegāti Tautu Savienības sesijā paziņoja, ka patur tiesības noteikt, kādā mērā ievērot Tautu Savienības 16. panta saistības, kas paredzēja dalībvalstu palīdzību valstij, kura kļuvusi par agresijas upuri. 16. pantā bija pašu Baltijas valstu drošības formāla garantija. 11.–12.1938. Baltijas valstis pieņēma saskaņotus Neitralitātes likumus, 20.03.1939. Vācija izvirzīja Lietuvai prasību par Klaipēdas apgabala nodošanu Vācijai. Latvija un Igaunija uzskatīja šo attīstību par nenovēršamu. Lietuva 22.03. šo prasību pieņēma.

07.06.1939. Latvija un Igaunija pēc savstarpējām konsultācijām Berlīnē parakstīja neuzbrukšanas līgumus ar Vāciju. Sarunu laikā abas valstis pieļāva 01.11.1923. militārās savienības līguma vājināšanu. Līgums radīja iespaidu par Baltijas valstu nosliekšanos Vācijas pusē. 1939. gada pavasarī un vasarā Latvijas, Igaunijas un Somijas liktenis tika apspriests PSRS sarunās ar Lielbritānijas un Francijas valdībām. PSRS bija ieinteresēta iegūt tiesības iejaukties Baltijas valstu lietās bez to piekrišanas un pat anektēt Baltijas valstis. Baltijas valstis iebilda pret to likteņa apspriešanu bez to ziņas un pieprasīja, lai lielvalstis garantētu nevis Baltijas valstu drošību, bet to neitralitāti. Trīs lielvalstis tomēr nevienojās par sadarbību. Par Baltijas Antantes neveiksmi uzskata tās darbību pēc 23.08.1939. Molotova–Ribentropa pakta. Nenotika militāra un diplomātiskā koordinācija 1939. gada septembra un oktobra notikumu laikā, kad Baltijas valstīm tika uzspiesti Savstarpējās palīdzības līgumi ar PSRS. Netika iedarbināti Latvijas un Igaunijas militārās savienības mehānismi. Baltijas valstis nesadarbojās apspriežot PSRS ultimatīvo prasību noslēgt savstarpējās palīdzības līgumus un izvietot Baltijas valstīs PSRS karaspēku. Baltijas Antante piedzīvoja zināmu renesansi 1939. gada beigās un 1940. gada 1. pusē, kad notika divas ārlietu ministru konferences 12.1939. un 03.1940. Galvenie jautājumi bija politika Otrā pasaules kara apstākļos, attiecības ar PSRS, tostarp padomju karaspēka izvietošanas problēmas.

Aktivizējās sabiedrisko organizāciju sadarbība un kultūras sakari. Pēc Viļņas apgabala nodošanas Lietuvai, kas notika 1939. gada rudenī, izzuda Lietuvas “specifiskās problēmas”. Tomēr netika apmierinoši risināta galvenā problēma – PSRS radītie draudi Baltijas valstu neatkarībai. Tā bija Baltijas valstu spēkiem neatrisināma problēma. Politika pret PSRS bija izteikti lojāla. Baltijas valstis regulāri apsprieda PSRS izvirzītās prasības un taktiku attiecībā uz tām. Baltijas Antante nespēja arī rast pretsvaru PSRS 1940. gada ultimātiem. 1940. gada 16. jūnija notā PSRS nepatiesi pārmeta Latvijai divas “slepenas” Baltijas valstu ārlietu ministru konferences, pret PSRS vērstu militāru sadarbību un “militārās” Baltijas Antantes preses izdevumu, Baltijas valstu sadarbības žurnālu Revue Baltique (“Baltijas Apskats”).

Baltijas valstu sadarbību oficiāli izbeidza Augusta Kirhenšteina valdība, 01.07.1940. anulējot Saprašanās un sadarbības līgumu starp Latviju, Lietuvu un Igauniju. Tika anulēti arī Latvijas un Igaunijas 01.11.1923. un 17.02.1934. līgumi.

Visā Baltijas Antantes pastāvēšanas laikā tā sastāvēja no Latvijas, Lietuvas un Igaunija. Spekulācijā par paplašināšanos teorētiski ticamākais kandidāts bija Somija.

Latvijā nozīmīgākie sadarbības aizstāvji bija Kārlis Ulmanis un V. Munters, Igaunijā – prezidents Konstantīns Petss (Konstantin Päts; amatā 1938.–1940. gadā) un Juliuss Seljamā (Julius Seljamaa; ārlietu ministrs 1933.–1936. gadā). Lietuvā lieli nopelni bija ārlietu ministram Stasim Lozoraitim (Stasys Lozoraitis; amatā 1934.–1938. gadā) un Jozam Urbšim (Juozas Urbšys; amatā 1938.–1940. gadā). 

Tradicionāli par sasniegumu uzskata Latvijas ievēlēšanu Tautu Savienības padomē 08.10.1936.; Latviju pārstāvēja V. Munters. Šī ievēlēšana bija starptautiskās sabiedrības pozitīvs vērtējums Baltijas Antantei. Nozīmīgs kopējās diplomātijas sasniegums bija asi kritizētā Baltijas valstu neitralitāte, kas tika panākta ciešas koordinācijas rezultātā.

Būtisks panākums bija pati Baltijas Antantes izveidošana un ideja par sistemātiski veicināmu Baltijas tautu tuvināšanos un kopības apziņu. Baltijas Antante veicināja triju Baltijas valstu diplomātu un sabiedrisko organizāciju sadarbību trimdā, aktualizējot PSRS okupētās Baltijas jautājumu starptautiskajā arēnā.

Baltijas Antante no 1940. gada izdeva žurnālu franču valodā Revue Baltique. Organe de la collaboration des Etats Baltes. Iznāca arī angļu (Baltic Review) un vācu valodā (Baltische Rundschau). Bija paredzēti trīs izdevumi gadā. Žurnāls iznāca Tallinā, tam bija trīs redaktori – viens no katras valsts. To izdeva igauņu, latviešu un lietuvju sadarbības birojs. Latvijas puses redaktors bija Oto Nonācs, Igauniju pārstāvēja Haralds Tammers (Harald Tammer), bet Lietuvu – Vaclovs Sidzikausks (Vaclovas Sidzikauskas). Pirmais numurs iznāca 02.1940. Tā raksti bija veltīti vēsturei, politikai, saimniecībai un kultūrai. Žurnāls tiek kritizēts par PSRS un tās politikas pret Baltijas valstīm slavināšanu. Žurnāla otrais un pēdējais numurs tika iespiests 06.1940.

Baltijas Antante ārpus zinātniskās literatūras pieminēta arī Eduarda Treigūta-Tāles atmiņās “Latvieši, karš ir sācies!” (1996).