K. Ulmaņa režīma ideologi sludināja, ka latviešu tautai pienācis jauns vienotības laikmets. Tautas vienotības pamatā būtu jābūt trim jēdzieniem – vadonībai, pozitīvismam un nacionālismam. Vadonība nozīmēja K. Ulmani tēlot kā "tautas tēvu", kurš vadīs savus bērnus pretī labākai nākotnei. Pozitīvisms paredzēja kritikas, problēmu, strīdu un sociālu konfliktu noslēpšanai izmantot cenzūru. Nacionālisms centrā izvirzīja latviešu tautas un valsts interešu pārākumu pār indivīda tiesībām. Pēc varas nostiprināšanas K. Ulmanis un viņa vadītā valdība pakāpeniski, bet mērķtiecīgi integrēja nozīmīgākos sabiedriskos procesus režīma struktūrās atbilstoši ideoloģijai, piemēram, kameru sistēmai bija paredzēts atrast pozitīvisma principam atbilstošu risinājumu konfliktiem starp darba ņēmējiem, darba devējiem un valsti. Parlamentārisma periodā attiecības starp arodbiedrībām, uzņēmējiem un valsti bieži bija asas, un rezultējās streikos un protestos, kas nebija pieļaujami jaunajā vienotības laikmetā. Tirdzniecības un rūpniecības kamera (1934) iekļāva uzņēmējus, Lauksaimniecības kamera (1935) zemniekus, Amatniecības kamera (1935) kvalificētos strādniekus, Darba kamera (1936) nekvalificētos strādniekos, Rakstu un mākslu kamera (1938) literātus un māksliniekus, bet Profesiju kamera (1938) brīvo profesiju pārstāvjus.
Pirmās četras bija apvienotas Valsts Saimnieciskajā padomē, bet pēdējās divas Valsts kultūras padomē. Formāli bija paredzēts, ka padomēs kameru izvēlētie pārstāvji vienotos par nozarei nepieciešamām izmaiņām likumdošanā un valsts politikā, tālāk iesniedzot savas prasības valdībai. Tomēr praksē padomes un kameras tikai vēlreiz apstiprināja valdības pieņemtos lēmumus un nodrošināja politikas un ideoloģijas nostiprināšanu privātajā sektorā.