V. Belševicas katra no triloģijas “Bille” daļām izdota arī atsevišķi kā autonoms literārs darbs – “Bille” (1992), “Bille un karš” (sākotnēji ar nosaukumu “Bille dzīvo tālāk”, 1996) un “Billes skaistā jaunība” (1999).

Daļēji autobiogrāfisko stāstu apkopojums iekļaujas 20. gs. 90. gadu latviešu prozas aktuālo tendenču kopainā. Subjektīvo prozas žanru daudzveidības uzplaukums iezīmē atmiņas fenomena izcēlumu stāstos par personisko un nācijas vēsturi. V. Belševicas triloģija turpina latviešu literatūras bērnības atmiņu žanra tradīciju, mainot tradicionālo priekšstatu par bērnību kā idealizēti laimīgu dzīves laiku. Triloģijā iezīmējas traģiskas laikmeta sociālpolitiskās un psiholoģiskās sadursmes. Bērnības un jaunības norises vēsturiskais laikmets (neatkarīgās Latvijas pastāvēšana un Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms Latvijā 1934.–1940. gadā, kā arī divu okupāciju – padomju (1940. gads; pēc 1944./1945. gada) un vācu (1941–1945) – periodi, pirmā pēckara padomju desmitgade) atklāts kā pretrunīgs un neviennozīmīgi vērtējams. Triloģija ir autores impulsīvs protests pret neatkarības atjaunošanas laika (1988–1990) aizraušanos ar Ulmaņlaiku restaurāciju un nekritisku attieksmi pret pagātni.  

Triloģijas sižeta pamatu veido stāstījums par Rīgas strādnieku nomales Grīziņkalna meitenes Sibillas Gūtmanes (Billes) bērnību, pieaugšanu un veidošanos par talantīgu dzejnieci.

Pirmās grāmatas (“Bille”) darbība noris 20. gs. 30. gados un vēsta par Billes bērnību no piecu gadu vecuma līdz skolas gaitu uzsākšanai. Billes materiāli trūcīgā bērnība paiet “Grīziņkalna republikā” šaurā Vārnu ielas sētas mājas dzīvoklītī. Darbība norisinās ne tikai Rīgā, bet arī laukos pie tēva māsas Ugāles pusē, kur Bille pārsvarā pavada vasaras. Autore virknē spilgtus notikumus meitenes dzīvē – mājās ar ģimeni, pagalmā un laukos ar draudzenēm, kā arī ar skolotājiem un skolasbiedriem, kaimiņiem, nejauši sastaptiem cilvēkiem un citiem.

Otrā grāmata (“Bille un karš”) atspoguļo dzīvi Latvijā divkāršās okupācijas apstākļos kopš 1940. gada līdz Otrā pasaules kara beigām. Tas ir laiks, kad Billes bērnība beidzas. Personiski piedzīvotās kara šausmas, redzētais un dzirdētais par nogalinātiem, badā un smagā darbā novārdzinātiem cilvēkiem – kara gūstekņiem, ebreju geto nometinātajiem u. c. – Billē atstāj neizdzēšamu iespaidu, rada daudz jautājumu par pasaules ačgārno kārtību un izjukušajām vērtībām, par cilvēka dabu un izdarītajām izvēlēm. Kara laikā Billes ģimenē piedzimst brālītis Jēkaupiņš. Billes tēvs vācu okupācijas laikā apstākļu spiests iestājas vācu dienestā un kara beigās spiests pamest ģimeni un Latviju.

Trešā daļa (“Billes skaistā jaunība”) atspoguļo pirmo pēckara padomju laiku, kad prieku par kara beigām apēno jaunās padomju dzīves kārtības nejēdzības un pelēkums. Bille uzsāk mācības poligrāfijas skolā, kurā Bille iestājusies trūcīgo dzīves apstākļu un lielās grāmatu mīlestības dēļ. Billi no dzīves pelēcības glābj grāmatu pasaule un pašas radošā darbība. Taču meitenei nākas saskarties ar jauniem izaicinājumiem, iepazīstot jaunās padomju ideoloģijas dubulto morāli, kad radošais process jāpakļauj ideoloģiski “pareizo” tēmu un formālo paņēmienu diktātam, jāslāpē sava individuālā balss un subjektīvais pārdzīvojums.

Triloģijas galvenā varone Bille ir agri patstāvību un dzīves rūdījumu ieguvis, zinātkārs, pasaules norisēs ieinteresēts, ļoti vientuļš bērns, kurš meklē savu paradīzi, bet neatrod to nevienā no savas dzīves pieturas punktiem. Meitenes bērnība un jaunība paiet trūkumā un nospiestībā, par galveno dzīves vadmotīvu kļūst atbildība un rūpes par visu un visiem. Visgrūtāk Billei ir pārdzīvojams mīlestības un saticības trūkums ģimenē. Ķildas starp māti un tēvu, mātes nemitīgais atgādinājums, ka nav pasaulē neglītāka, lempīgāka un stulbāka bērna par Billi, kritika un apsaukāšana par lēvuru, kraupi, ķēmu, jēlnadzi, červanu u. c. no mazotnes meitenē nostiprina mazvērtības kompleksu. Traumatiskā mazvērtības apziņa ir pārmantota paaudzēs un tiek nodota tālāk. Taču par spīti postošajiem dzīves apstākļiem Bille ir intelektuāli apdāvināta, ar bagātu iztēli, ko iedvesmo izlasītās grāmatas un spilgtie dabas iespaidi. Skarbais dzīves rūdījums un dziļais dzīves un pasaules norišu tvērums, rakstura spīvums veido Billi par patstāvīgi domājošu, neatkarīgu un talantīgu personību.

Billes māte (Vera Gūtmane), saukta par mammuci, ir sarežģīta personība. Apdāvināta, izskatīga sieviete, taču izteikti skarba rakstura, slimīga, vājiem nerviem, mūžam neapmierināta un rūgtuma pilna par nerealizētajiem dzīves sapņiem – viņa ir tikai trūcīgo ļaužu šuvēja. Pie neizdevušās dzīves galvenokārt tiek vainots papucis un Bille, jo arī viņā rit “nolādētās Gūtmaņu asinis”. Materiālā un garīgā šaurība, papuča bezcerīgā dzeršana graujoši ietekmē mammuča nelīdzsvaroto raksturu. Viņa ir “nomales mātes” tips, kas par galveno bērna audzināšanas principu izvēlējusies nepārtrauktu bērna kritizēšanu un rāšanu, tādējādi ar mammuci Billei neveidojas sirsnīgas, mīlestības pilnas attiecības.

Billes tēvs (Žanis Gūtmanis), dēvēts par papuci, meitenei ir daudz tuvāks un mīļāks. Papucis mierina, dažreiz pat apskauj un samīļo, iedod kādu latu. Taču tēvs ir ātras dabas un sadzēries kļūst agresīvs, no tā cieš arī mammucis. Pret Billi papucis nekad roku nav pacēlis, kā tas notiek citu kaimiņu bērnu ģimenēs. Tēvs ir sevi nerealizējis neveiksminieks. Pēc bankrotējušā konditorijas biznesa pārsvarā strādājis gadījuma darbus, galvenokārt par preču piegādātāju, vācu okupācijas laikā iestājies vācu armijas izpalīgu dienestā, kas būtiski ietekmē viņa tālāko likteni.

Billes vecāmamma, raksturā tik līdzīga savai meitai, Billes mātei, ir skarba attieksmē pret tuvinieku sapņiem un nākotnes plāniem. Viņas mīļākais teiciens ir “ne tev kas bija, ne kas būs”. Tādējādi Bille kopš mazotnes dubultā no savas dzimtas sievietēm saņem bezcerības un mazvērtības kompleksu. Vecmammas periodiskā un spontānā ierašanās ģimenes saspīlēto atmosfēru nokaitē vēl vairāk. Taču dažkārt vecmamma ir neierasti atsaucīga Billes interesēm un vajadzībām.

Svarīgs cilvēks Billei ir mīļotante, tēva māsa, kas Billei emocionāli kompensē mātes mīlestības trūkumu. Viņa ir stingra, bet mīloša, tādēļ Billi nebaida mīļotantes uzdotie darāmie darbi, pat saņemtie brāzieni nesāp kā mammuča nepārtrauktais nopēlums. Vasaras laukos pie mīļotantes un onkulīša ir Billes laimīgākais bērnības laiks – būšana dabā ar savām domām, pārdzīvojumiem, brīvības mirkļu izdzīvošana. Nozīmīga loma Billes dzīvē ir draudzenēm, piemēram, mīļotantes un onkulīša meitai Anitai, kaimiņu Ausmai un Valtrautai un citām.

Visas triloģijas daļas veido vienotu vēsturiskās un psiholoģiskās laiktelpas modeli. Katra triloģijas daļa sastāv no atsevišķiem sižetiski nesaistītiem stāstiem (1. daļā – 26; 2. daļā – 30; 3. daļā – 19), kas veido bērna acīm skatīto pasaules norišu cēloņu un seku kopsakarības. Katra triloģijas daļa, tāpat kā katrs atsevišķais stāsts, veidots kā vienots un pabeigts māksliniecisks veselums, atklājot savu iekšējo struktūras loģiku un dramaturģiju. Katrs notikums, kas ir stāsta centrā, beidzas ar Billes attieksmes paudumu – jauna pieredze, situācijas novērtējums, atziņa vai secinājums. Katra triloģijas daļa savukārt iezīmē jaunu Billes dzīves pieredzes un personības attīstības posmu. Pirmās daļas noslēgumā Bille ieslīgst slimības nemaņā ar domu, ka viņai visiem spēkiem jātiek “uz augšu”. Otrās daļas finālā Bille iegrimst simboliski dziļā, “pret visiem kara trokšņiem kurlā miegā”, lai mostos jaunam dzīves posmam. Un trešās daļas nobeigums iezīmē jaunas talantīgas dzejnieces radošās krustceles. Neizsīkstošas cerības un gribasspēka radīts spīts kliedē psiholoģisko, vēsturisko un sociālo apstākļu un notikumu provocēto nolemtības sajūtu.

Visos “Billes” triloģijas izdevumos spēcīgu paralēlu vēstījumu veido bērnības un jaunības fotogrāfijas no autores personiskā arhīva, akcentējot atmiņu stāstu autobiogrāfisko raksturu. Fotogrāfijas ne tikai bagātina vēstījuma informatīvo saturu, bet paspilgtina tematiskos akcentus un veido saikni ar tekstā atspoguļoto vēsturisko kontekstu.

V. Belševicas triloģija ir atmiņās balstīts dzīvesstāsts, kas konceptuāli realizē individuālās un kolektīvās atmiņas slāņu mijiedarbību. Nevainīga bērna acīm ieraudzītas un fiksētas laikmeta, sabiedrības, politikas pretrunas. Taču vēstījums nav veidots tradicionāli autobiogrāfiskam darbam raksturīgajā pirmajā personā, bet ar nelielu atkāpi no tieši piedzīvotā – trešajā personā, vienlaikus atklājot Billes iekšējo domu plūsmu. Bieži autores paštēls (Bille) saplūst ar stāstījumu par savu māti, attēlojot un pārņemot mātes viedokli par sevi, kā pašas radītu pašiznīcinošu priekšstatu. Meitene zināmā mērā uz sevi un pasauli skatās arī mātes acīm. Billes stāsts vērtējams gan kā laikmeta sociālo ainu dienasgrāmata, gan kā bērna un pieaugušo pasaules sadursme un mijiedarbība, gan kā mātes un meitas sarežģīto attiecību stāsts par mātes cietsirdību un cilvēcīgo nevērību pret meitas individualitāti un personību, par bērnības traumām un to pārvarēšanu. Pašas rakstnieces dzīvesstāsts savīts ar citu ģimenes locekļu dzīvi un ģimenes vēsturi, kura izgaismo raksturīgas latviešu nācijas pastāvēšanas iezīmes, problēmas, dilemmas, drāmas, traģēdijas 20. gs. vēstures norišu kontekstā. Līdzās Billes dzīvei paralēli tiek veidots arī citu dzīves stāstu un likteņu ieskicējums, kas atklāj plašāku sabiedrības kopainu, izceļot atšķirīgo materiālo un sociālo stāvokli, politisko noskaņojumu, psiholoģisko raksturojumu. Neraugoties uz sāpīgo bērnības un jaunības pieredzi, stāstījums ir gaišs, bez nosodījuma un pārmetuma, tajā netrūks siltu emociju, sirsnīgas ironijas, rotaļīga humora viegluma, arī košu krāsu. Tas ir cerībās balstīts stāsts, kā bērnam pieaugot un kļūstot par brīvu personību, ilgu pasaule pārvaidojas plašākā pasaules kopainā.

Darbu pie triloģijas pirmās grāmatas V. Belševica sāka 1988. gadā, kad pēc dēla dzejnieka Klāva Elsberga traģiskās bojāejas 1987. gadā pilnībā pievērsās prozai. “Bille” iecerēta un veidota kā autobiogrāfiskas ievirzes stāstu apkopojums, taču kopš tulkojuma publicēšanas zviedru valodā (1997) tā tiek dēvēta arī par autobiogrāfisku romānu.

Triloģijas pirmās daļas pirmizdevums iznāca 1992. gadā trimdas latviešu apgādā “Mežābele” (Itaka, Amerikas Savienotās Valstis). Šajā izdevumā līdzās “Billes” tekstam bija arī intervija ar V. Belševicu un viņas dzejas kopa. Latvijā visas trīs daļas pirmoreiz izdeva izdevniecība “Jumava” – pirmo daļu 1995. gadā, otro daļu ar sākotnējo nosaukumu “Bille dzīvo tālāk” 1996. gadā (mūsdienās “Bille un karš”, kas pārņemts no zviedru valodā tulkotā izdevuma nosaukuma) un trešo daļu “Billes skaistā jaunība” 1999. gadā. Atkārtoti visas trīs daļas izdeva izdevniecība “Mansards” (1. daļu – 2016. gadā, 2. daļu – 2016. gadā, 3. daļu – 2017. gadā). Kā vienotu izdevumu vienos vākos triloģiju izdeva apgāds “Atēna” 2004. gadā.

Grāmatas par Billi zviedru valodā iztulkoja Juris Kronbergs: Bille (1997), Bille och kriget (1999), Billes sköna ungdom (2001); somu valoda – Mirja Hovila (Mirja Hovila): Bille (2019), Bille ja sota (2020); krievu valodā – Irina Cigaļska: Билле (2000), Эта дивная молодость Билле (2002)

Triloģija “Bille” kā spilgts un neizskaistināts bērnības atmiņu tēlojums ir kļuvusi par vienu no populārākajiem šī žanra sacerējumiem, iemantojot gan lasītāju, gan kritiķu atzinību. Publicētas neskaitāmas recenzijas, kā arī dažādas ievirzes zinātniski pētījumi, īpaši feministiskās literatūrkritikas kontekstā.

2014. gadā “Bille” Latvijas Televīzijas organizētajā projektā “Lielā lasīšana” kļuva par vienu no vislasītākajām grāmatām, iekļūstot “Top 21”.

Triloģijas pirmā daļa 1993. gadā saņēma Kārļa Goppera fonda balvu. Par pirmo un otro daļu 1997. gadā autorei piešķirta Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balva. Triloģija “Bille” iekļauta Latvijas Kultūras kanonā.

2009. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī iestudēta izrāde “Bille” pēc V. Belševicas grāmatas motīviem (režisors Valdis Lūriņš). 2018. gadā pirmizrāde bija režisores Ināras Kolmanes veidotajai pilnmetrāžas spēlfilmai “Bille” (Billes lomu atveidoja Rūta Kronberga, Billes mammuča – Elīna Vāne un papuča – Artūrs Skrastiņš). Filma ieguva nacionālo kino balvu “Lielais Kristapa” kā labākā spēlfima, kā arī tika atzīta par labāko filmu 32. starptautiskajā bērnu un jaunatnes filmu festivālā Isfahānā, Irānā (2019).