Nozīmīgākie darbi V. Belševicas pirmā publikācija bija dzejolis “Zemes atmoda” laikrakstā “Padomju Jaunatne” (30.04.1947.). Izdoti seši dzejas krājumi – “Visu ziemu šodien pavasaris” (1955), “Zemes siltums” (1959), “Jūra deg” (1966), “Gadu gredzeni”, “Madarās” (1976), “Dzeltu laiks” (1987). Iznākušas arī vairākas dzejas izlases – “Kamola tinēja” (1981), “Ievziedu aukstums” (1988), “Baltās paslēpes” (1991), “Par saknēm būt” (1996). Krājums “Visu ziemu šodien pavasaris” atspoguļo dzejnieces maldīgos priekšstatus un naivo ticību padomju ideāliem. Pati dzejniece šo krājumu vēlējusies izsvītrot no savas radošās biogrāfijas, tas nav iekļauts dzejnieces kopoto Rakstu izdevumā. Ar krājumu “Zemes siltums”, kas laikmeta kontekstā ir novatorisks savas intimitātes, personiskā viedokļa un dabas tuvplānu dēļ, sākas V. Belševicas kā neatkarīgas un brīvdomīgas personības nobriešanas process, iezīmējot opozīciju valdošajam režīmam. V. Belševica ar savu daiļradi ārdīja un transformēja sociālistiskā reālisma dogmu, atgriežoties pie reālisma kanonam raksturīgajiem principiem, proti, tēlot dzīvi tās dabiskajās formās, izzināt cilvēka esības būtību, aptverot tos iespējami plaši visās izpausmju pretrunās.
V. Belševicas dzeja ir spēcīgas sievietes dzeja, kurā klusināta intonācija, dziļa intimitāte un trausls maigums sadzīvo ar vīrišķīgu skarbumu un tiešumu, kontrastu ekspresiju un atskabargainu spīvumu. Dzejniecei piemīt absolūtā “valodas dzirde” un izjūta. Tematisko dominanti veido personības sabiedriskās esamības problemātika, plaši izvērsts tautas likteņgaitas un nacionālās pašapziņas izpētes un reizē pašanalīzes process, nesaudzīga vēršanās pret visu mazvērtīgo, akcentējot spītu un sevis aizliegšanas nepieciešamību kopīgu mērķu vārdā, dziļi personiska atbildības sajūta. Tautas nacionālā pašapziņa V. Belševicai nav abstrakcija, bet reāla cilvēku sirdsapziņu un attieksmju dialektiska summa. Spēcīgi iezīmējas indivīda vientulības un sāpju motīvi, īpaši attieksmēs ar varu un apkārtējās pasaules vienaldzību. Gribas, prāta un jūtu saskaņa ir dzejas liriskā es ideāltiecīgs stāvoklis.
Strukturāli sarežģītā un idejiski spēcīgā poēma “Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām” (krājumā “Gadu gredzeni”) aktualizē 60. gadu latviešu dzejai raksturīgo vēstures motīvu, meklējot cēloņsakarības tautas dzīvotspējai, tai uztieptām lomām, kompromisiem un izvēli bezizejā sarežģītos vēstures kontekstos. Zemtekstos balstītā metaforizētā izteiksme izgaismo dvēseles polaritāti, vienmēr līdzās esošus stāvokļus – garīgi brīva dumpinieka un garīgi savažota verga izpausmes. Mākslinieciskie pretstati un opozīcijas princips poēmā iekšējā konflikta vispārinājumu paceļ jaunos patiesuma mērogos un iezīmē ceļu uz latviešu nacionālā rakstura izpētes rezumējumu krājumā “Dzeltu laiks”, izceļot pašlepnuma un cilvēka pašcieņas kategorijas.
Paralēli attīstās plašā asociativitātē balstītas dabas un intīmās lirikas tēmas. Līdzās reālistiski ekspresīvai izteiksmei iezīmējas klusuma zona, kurā spēcīgi ieskanas dzejnieces femīnā balss. Līdzās sāpei par dzejnieka likteni un lomu savas tautas “mēmuma” pārvarēšanā izvirzās pozīcija, ko konstruē sievietes subjektīvo pārdzīvojumu veidojošie komponenti – mājas, ģimene, mīļie cilvēki, pārvērtībās un kustībā esošās mīlestības pretrunīgā daba, novecošana u. c. Spilgtā dabas tēlainībā, mītiskās pasaules uztveres atsegumā, lielais un cildenais tiek izlīdzsvarots ar mazā un necilā nozīmību. Krājumā “Madarās” aprakstītās dabas izpausmes ir apzināta estētiska pozīcija, aktualizējot tautas sakņu motīvu plašāk nekā vēstures, kultūras atmiņu, bet gan kā cilvēka dzīves eksistenciālo jautājumu kompleksu atbildībā par tautas vitālo spēku.
V. Belševica rakstījusi arī prozu, pārsvarā stāstus, kuros atklājusies kā laba novērotāja un raksturotāja, ļaujot komiskajam robežoties ar traģisko, vieglai ironijai un humoram ar skarbāku satīru un absurdi grotesko. Pirmais stāsts “Meistars Īlis” publicēts žurnālā “Karogs” (1956). Izdoti stāstu un noveļu krājumi “Ķikuraga stāsti” (1965) un “Nelaime mājās” (1979), kā arī īsprozas izlases “Lauztā sirds uz goda dēļa” (1997) un “Tās dullās Paulīnes dēļ” (2007).
Izdotas vairākas grāmatas bērniem – “Ceļreiz ceļš uz pasaciņu” (1985), “Zem zilās debesu bļodas” (1987), “Patiess stāsts par Čingo Babu, Lielo Gliemezi un Jūras Karaļa bēdām” (2007).
Vispopulārākā un augstāk novērtētā ir autobiogrāfiskā triloģija "Bille" – “Bille” (1992), “Bille un karš” (pirmizdevuma nosaukums “Bille dzīvo tālāk”, 1996), “Billes skaistā jaunība” (1999). Triloģija izdota arī zviedru (1999) un krievu valodā (2000). Triloģija dekonstruē sabiedrībā valdošo mītu par idealizētajiem Ulmaņlaikiem (Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms Latvijā 1934.–1940. gadā). Tas ir stāsts, kā bērns pieaug un kļūst par brīvu personību, kā bērna ilgu pasaule transformējas plašākā pasaules kopainā.
Rakstījusi scenārijus Rīgas kinostudijas spēlfilmai “Pieviltie” (1961); pēc Sudrabu Edžus stāsta motīviem leļļu īsfilmai “Dullais Dauka”(1968); dokumentālajai filmai “Zemes atmiņa” (1968).
Kopš 2016. gada iznāk V. Belševicas arhīva burtnīcas, kurās dzejnieces dēls J. Elsbergs apkopojis Belševicas atstāto mantojumu – nepublicētos vai grāmatās neiekļautos, nepabeigtos un nerediģētos darbus – “Nepazītā mīlestība un citi stāsti” (Burtnīca Nr. 1., 2016), "Bille, Anss un citi” (Burtnīca Nr. 2., 2017), “Dienasgrāmata 1947–1960” (Burtnīca Nr. 3, 2020).
Izdoti Raksti 4 sējumos (1999–2002).