Dibināta 1940. gadā kā Latvijas Padomju rakstnieku savienība, kopš 1986. gada Latvijas PSR Rakstnieku savienība (RS). Organizācija bija Padomju Sociālistiskās Republiku Savienības (PSRS) Rakstnieku savienības struktūrvienība, pēc struktūras un darbības principiem analoga centrālajai organizācijai un kā reģionālā rakstnieku organizācija atbilstoši Padomju Savienības Komunistiskās partijas nostādnēm centralizēti pārraudzīja un kontrolēja literāro procesu Padomju Latvijā.

RS darbojās saskaņā ar PSRS Rakstnieku savienības statūtiem, kas pieņemti 1934. gada PSRS Rakstnieku savienības 1. kongresā (latviešu valodā izdoti 1941. gadā). Statūtos definēts organizācijas mērķis un uzdevumi, kas cieši saistīti ar komunistisko partiju un komunistisko ideoloģiju. RS uzdevumi, saskaņā ar režīma prasībām un ideoloģiskajiem mērķiem, bija sekmēt literātu idejisku, “augsti māksliniecisku” literāro jaunradi, “stiprināt rakstnieku sakarus ar tautas dzīvi”, “cīnīties par sociālistiskā reālisma mākslas pilnveidošanu un karot pret visāda veida reakcionārās ideoloģijas ietekmēm”, kā arī veicināt sadarbību ar PSRS tautu, sociālistisko zemju un kapitālistisko valstu “progresīvajiem” rakstniekiem. RS mērķis bija arī “audzināt” jauno literātu maiņu, aizsargāt autoru tiesības un rūpēties par literātu materiālā stāvokļa uzlabošanu.

Augstākais RS likumdevējs bija rakstnieku kongress. Tajā ievēlēja RS valdi, kas īstenoja organizācijas pārvaldi un bija augstākā vadītāja instance, un strādāja kongresu starplaikā. Saskaņā ar statūtiem RS valdei bija jādod pārskats par savu darbību PSRS Rakstnieku savienības valdei. Savukārt PSRS Rakstnieku savienības kongresu un valdes lēmumi attiecās arī uz RS kā tās nodaļas darbu.

RS valdes sēdēs galvenokārt apsprieda aktualitātes literatūrā, mākslinieciskās un idejiskās problēmas, iztirzāja nozīmīgākās parādības jaunākajā dzejā, prozā, dramaturģijā un citur, diskutēja par atsevišķu rakstnieku daiļradi, kā arī uzņēma jaunos RS biedrus, pārrunāja literāro prēmiju jautājumus un izvirzīja to kandidātus. Sēdēs pārrunāja arī RS periodisko izdevumu darbu, lēma par redakcijas sastāvu un redaktoru kandidatūrām. Tāpat tika apspriesti arī organizatoriski jautājumi, piemēram, kongresu, plēnumu organizēšana un tamlīdzīgi. Rakstnieki tika informēti arī par Padomju Savienības Komunistiskās Partijas (PSKP) Centrālkomitejas (CK) un PSRS Rakstnieku savienības valdes plēnumu nozīmīgākajiem lēmumiem un izvirzītajiem plāniem un uzdevumiem. Apspriesto jautājumu un problēmu loks pastāvīgi mainījās, bija atkarīgs no politiskajām un ideoloģiskajām pārmaiņām, kas ietekmēja literāro procesu. Bieži valdes sēdēs līdzās kārtējiem darba jautājumiem tika diskutēts par vienu centrālo jautājumu, par kuru tika sagatavots referāts vai pārskats. Valdes sēdes parasti norisinājās atklāti, tajās varēja piedalīties ikviens biedrs, bieži sēdēs bija pieaicināti arī citu kultūras un zinātnes institūciju darbinieki, piemēram, no LPSR Zinātņu akadēmijas A. Upīša Valodas un literatūras institūta, Latvijas Valsts izdevniecības, LPSR Izglītības ministrijas, periodiskajiem izdevumiem, piedalījās arī Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) CK pārstāvji. Izņēmums bija tās sēdes, kurās notika amatpersonu pārvēlēšana un balsošana. Saskaņā ar statūtiem balsošana bija atklāta. Daļa valdes sēdēs apspriesto jautājumu un referātu tika publicēti arī LPSR periodiskajos izdevumos.

RS valdes plēnums ievēlēja no sava vidus valdes pirmo sekretāru, kā arī valdes sekretārus. No 1941. līdz 1954. gadam RS valdes priekšsēdētājs bija Andrejs Upīts, taču faktiski organizācijas vadības darbu A. Upīša aizņemtības un veselības stāvokļa dēļ veica atbildīgie sekretāri – Jānis Niedre (1941–1943), Fricis Rokpelnis (1943–1944), Kārlis Krauliņš (1944–1948) un Ignats Muižnieks (1948–1950). 1950. gadā par valdes sekretāru iecēla Valdi Luksu, kurš Rakstnieku savienības 4. kongresā 1954. gadā tika ievēlēts par valdes pirmo sekretāru (amatā līdz 1965. gadam), savukārt A. Upīts tika ievēlēts par goda sekretāru. No 1965. līdz 1974. gadam valdes pirmais sekretārs bija Alberts Jansons, pēc tam Gunārs Priede (1974–1984), Jānis Peters (1984–1989) un Imants Auziņš (1989–1992). Valdes pirmajam sekretāram bija pakļauti divi valdes sekretāri, kas bija valdes pirmā sekretāra vietnieki un vajadzības gadījumā varēja aizvietot valdes pirmo sekretāru.

RS sekretariāts tika izveidots 1951. gadā. Tajā ietilpa valdes sekretāri, literārie konsultanti, literāro izdevumu pārstāvji, RS Komunistiskās partijas pirmorganizācijas sekretārs, PSRS Literatūras fonda Latvijas republikāniskā nodaļas direktors un citi biedri. Sekretariāts galvenokārt organizēja un vadīja RS praktisko darbu, kā arī sagatavoja lēmumu projektus valdei. Sekretariāta sēdēs lēma par daudzveidīgiem jautājumiem, piemēram, RS radošo sekciju un kluba, RS Namu pārvaldes darbu, ideoloģiskās un mākslinieciskās audzināšanas darbu sekcijās, rakstnieku radošajiem komandējumiem, pabalstiem un tamlīdzīgi. RS valdei un tās sekretāriem būtiski lēmumi bija jāsaskaņo ar LKP CK un PSRS Rakstnieku savienību.

RS radošais darbs tika organizēts prozas, dzejas, dramaturģijas, kritikas, tulkotāju un krievu rakstnieku sekcijās, kuru darbu vadīja sekretariāts un valde. Katram rakstniekam bija jādarbojas kādā no sekcijām. Galvenokārt radošo sekciju sēdēs diskutēja par konkrētā žanra aktuālajām mākslinieciskajām problēmām un teorētiskiem un praktiskiem jautājumiem, apsprieda manuskriptus. Katru radošo sekciju vadīja priekšsēdētāji. Sekciju darbam bija piesaistīti konsultanti, kas konsultēja jaunos autorus – iesācējus. Konsultanti piedalījās jauno autoru semināru rīkošanā un par savu nozari sniedza pārskatu sekretariātam.

RS darbojās arī dažādas komisijas un padomes. To nosaukumi un darbība dažādos RS pastāvēšanas periodos bija mainīga, piemēram, Jauno biedru uzņemšanas, Jauno literātu audzināšanas, Bērnu un jaunatnes literatūras, Latviešu literārā mantojuma komisija un citas. Pie RS pieskaitāmas arī Jauno literātu apvienības rajonos un Rīgas jauno literātu studija.

RS struktūrā ietilpa vēl arī PSRS Literatūras fonda Latvijas republikāniskā nodaļa, kas darbu sāka 1945. gada 1. janvārī. Nodaļas galvenais uzdevums bija palīdzības sniegšana RS biedriem, uzlabojot viņu sadzīves apstākļus un materiālo stāvokli, kā arī jauno rakstnieku atbalstīšana, radot viņiem nepieciešamos materiālos apstākļus. RS biedra nāves gadījumā atbalstu varēja saņemt arī viņa tuvinieki un ģimene. Lēmumus par materiālā pabalsta vai dažādu komandējumu piešķiršanu pieņēma RS valdes sekretariātā, tos realizēja PSRS Literatūras fonda Latvijas republikāniskā nodaļa. 1945. gadā RS biedriem tika dibināts Rakstnieku atpūtas nams Dubultos. 1961. gadā speciāli RS biedriem tika dibināta PSRS Literatūras fonda Latvijas nodaļas poliklīnika, ko vēlāk varēja apmeklēt arī komponisti un kinematogrāfisti.

Literatūras fondam bija pakļauts Rakstnieku klubs, kas organizēja literatūrai veltītus pasākumus, svētkus, vakarus, seminārus, rakstnieku tikšanās ar lasītājiem, citu republiku rakstniekiem un tamlīdzīgi. Rakstnieku klubs atbildēja arī par RS sarīkojumu un rakstnieku jubileju pasākumu organizēšanu. 1968. gadā nodibināja īpašu Literatūras propagandas biroju, kas organizēja latviešu un cittautu aktuālos un klasiskās literatūras propagandas sarīkojumus.

RS bija pirmā LPSR radošā savienība, kas dibināta un darbu uzsāka jau pirmajā padomju okupācijas gadā. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā tika likvidēta Latvijas Preses biedrība un atjaunota Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrība (1917–1934), kas uzskatāms par pirmo priekšdarbu Padomju Latvijas rakstnieku centralizētā organizēšanā. Jaunā LPSR Rakstnieku un žurnālistu arodbiedrība oficiāli uzsāka darbu vienlaikus ar Latvijas iekļaušanu PSRS sastāvā 1940. gada 5. augustā, bet jau 13. augustā tika ievēlēta valde deviņu cilvēku sastāvā (valdes priekšsēdētājs bija Andrejs Upīts). Septembrī arodbiedrība uzsāka aktīvu biedru uzņemšanu, tomēr PSRS sociālistiskajās republikās rakstnieku organizācijām bija pilnībā jāatbilst PSRS Rakstnieku savienības modelim un nolūkam – rakstnieku radošā darba ideoloģiskajai pārraudzībai un audzināšanai. Atjaunotā LPSR Rakstnieku un žurnālistu arodbiedrība neatbilda PSRS pastāvošajiem noteikumiem par rakstnieku ideoloģisko un profesionālo organizēšanos, tādēļ neilgi pēc atjaunošanas tika likvidēta.

Lai izveidotu Rakstnieku savienību pēc PSRS parauga, 1940. gada 23. septembrī uz Maskavu devās latviešu rakstnieku delegācija – Rūdolfs Egle, Arvīds Grigulis, J. Niedre, lai tiktos ar PSRS Rakstnieku savienības rakstniekiem. Konsultanti LPSR Rakstnieku savienības izveidē bija PSRS Rakstnieku savienības valdes pirmais sekretārs Aleksandrs Fadejevs (Александр Александрович Фадеев), rakstnieki Aleksejs Surkovs (Алексей Александрович Сурков), Pjotrs Pavļenko (Пётр Андреевич Павленко) un Mihails Apļetins (Михаил Яковлевич Аплетин). 1940. gada 2. oktobrī latviešu rakstnieku delegācija no Maskavas atgriezās ar stingriem norādījumiem no Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālās komitejas (VK(b)P CK) par LPSR Rakstnieku savienības izveidi. LPSR rakstnieku savienības organizēšanās procesā un deklarācijas sastādīšanā kā uzraugs no Maskavas tika atsūtīts krievu rakstnieks, PSRS Rakstnieku savienības biedrs Nikolajs Virta (Николай Евгеньевич Вирта).

1940. gada oktobrī tika izveidota LPSR Rakstnieku savienības organizācijas komiteja, ko iecēla Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālā komiteja (LK(b)P CK). Par jaunās rakstnieku organizācijas komitejas priekšsēdētāju tika izraudzīts J. Niedre, par komitejas locekļiem – Vilis Lācis un Žanis Spure. Pirmā LPSR Rakstnieku savienības organizācijas komitejas sēde notika 1940. gada 17. oktobrī. Šajā sēdē par organizācijas komitejas ceturto locekli uzņēma rakstnieku A. Upīti, tika uzņemti arī pirmie biedri: V. Lācis, A. Upīts, Ž. Spure, J. Niedre, Andrejs Balodis, A. Grigulis, Indriķis Lēmanis, Jūlijs Lācis, V. Lukss, Jānis Plaudis, Rūta Skujiņa, Jūlijs Vanags un Pāvils Vīlips. Četras personas – Kārlis Fimbers, R. Egle, Mārtiņš Zīverts un Mira Krupņikova – ieguva biedru kandidātu statusu. Savukārt LPSR Rakstnieku savienības Organizācijas komitejas darbības oficiālā atklāšanas sēde notika 26. oktobrī. Juridiski RS statuss tika noteikts tikai RS 1. kongresā, kas notika 1941. gada 14. un 15. jūnijā LPSR Valsts filharmonijas zālē (Lielajā Ģildē). No 44 RS biedriem un biedru kandidātiem kongresā piedalījās 38, kas ievēlēja pirmo RS valdi.

Organizācijas tālāko darbu LPSR pārtrauca nacistiskās Vācijas uzbrukums Padomju Savienībai 1941. gada 22. jūnijā, pēc kura karadarbība aizsākās arī Latvijas teritorijā. Vairāk nekā puse no jaunizveidotās organizācijas biedriem un visa kongresā ievēlētā valde (deviņi locekļi) evakuējās uz PSRS iekšieni: Maskavu, Kirovu, Ivanovu, Alma-Atu, Čeboksariem un citur. Daļa RS biedru (padomju okupācijas režīma atbalstītāji) pēc atkāpšanās uz austrumiem iesaistījās Sarkanās armijas sastāvā iekļautajā latviešu strēlnieku divīzijā. Kara laikā RS darbība netika pārtraukta, notika konferences, plēnumi, tika izdotas grāmatas un žurnāli.

Pēc Latvijas otrreizējas padomju okupācijas 1944. gadā arī RS atgriezās un atsāka darbu LPSR. No 20. gs. 40. gadu otrās puses līdz pat RS 5. kongresam 1965. gadā RS valdes kodolu veidoja evakuācijā PSRS un Sarkanās armijas sastāvā bijušie biedri, no kuriem daļa bija pārliecināti, savā radošajā un profesionālajā darbībā nereti pārcentīgi padomju totalitārā režīma atbalstītāji, kuri arī destaļinizācijas periodā, neraugoties uz būtiskām pārmaiņām PSKP diskursā, centās uzturēt vēlīnā staļinisma perioda principus un saskarsmes kultūru. Lai arī PSKP pirmā sekretāra Ņikitas Hruščova (Никита Сергеевич Хрущёв) aizsāktā politiskā “atkušņa” ietekmē 20. gs. 50. gadu otrajā pusē arī RS valdē notika pārmaiņas (padomju varas represēto rakstnieku uzņemšana savienībā, pirmspadomju literārā mantojuma izvērtēšana, aktīvāka jaunu biedru uzņemšana), kopumā valdes kodolu veidoja šaurs biedru loks, kura darbībā nebija vērojama jebkāda atkāpšanās no Komunistiskās partijas principiem un bija redzama izteikti lojāla partijas direktīvu izpilde.

Sākoties padomju totalitārā režīma atslābumam un RS ienākot jaunajai rakstnieku paaudzei (Vizma Belševica, Gunārs Priede, Zigmunds Skujiņš, Ojārs Vācietis un citi), pakāpeniski sāka norisināties pārmaiņas – veidojās neapmierinātība ar vecās, ortodoksāli orientētās rakstnieku paaudzes staļinisma periodam raksturīgo vadības stilu; protests kulminēja RS 5. kongresā 1965. gada 14.–17. decembrī. Šis kongress turpmākā savienības attīstībā bija izšķirīgs pagrieziena punkts būtiskām kvalitatīvām pārmaiņām RS valdes darbībā un organizācijā kopumā. Kongresā no RS valdes tika izbalsoti pieci ietekmīgi valdes locekļi: A. Grigulis, Žanis Grīva (īstajā vārdā Žanis Folmanis), K. Krauliņš, J. Niedre un J. Vanags. Pēc šī kongresa valdē sāka dominēt jaunā rakstnieku paaudze, kas pakāpeniski nostājās opozīcijā pastāvošajam partijas diktātam, piemēram, atbalstot RS biedru daiļradi un aizstāvot tos Komunistiskās partijas iniciētajās kampaņās. 60. gadu otrajā pusē tika aizsākti un risināti būtiski jautājumi – dibināta Latviešu literārā mantojuma komisija, Literatūras propagandas birojs, aizsākta latviešu identitātei nozīmīga tradīcija – Dzejas dienas, kas turpinājās arī nākamajās desmitgadēs. RS 70.–80. gados tika uzskatīta par radošās inteliģences patvērumu. Savienību vadīja rakstnieki, kuriem piederēja augsts sabiedrības uzticības atbalsts un simboliskā atzinība. RS pakāpeniski aizvien vairāk iesaistījās sabiedriskajās iniciatīvās, virzoties pretim neatkarības atgūšanas procesiem, kas savu kulmināciju piedzīvoja 1988. gada 1. un 2. jūnijā, kad norisinājās tā sauktais Radošo savienību plēnums – RS atklātais plēnums kopā ar citām radošajām savienībām, atsevišķiem zinātniekiem un žurnālistiem. Šajā plēnumā ar jaunām prasībām un protestiem uzstājās 25 rakstnieki. Žurnālists Mavriks Vulfsons norādīja uz Latvijas okupācijas faktu 1940. gadā. 1990. gada 22. janvāra RS pilnsapulcē pieņēma jaunus statūtus – kļūstot juridiski par neatkarīgu organizāciju. 1990. gada maijā Preses namā notika LRS pēdējais – 10. kongress.

Lai kļūtu par RS biedru, pretendentam bija jābūt vismaz vienas izdotas grāmatas autoram (zināmi arī izņēmumi); bija jāiesniedz izvērsta biogrāfija (izglītība, profesionālā darbība, partijas piederība un tamlīdzīgi) un lūgums uzņemt organizācijā, kā arī trīs rekomendācijas no RS biedriem, visbiežāk no sekcijas, kurai kandidāts pieteicās. Kandidātu pieteikumus vispirms pārrunāja radošo sekciju sēdēs, tad notika balsojums RS Komunistiskās partijas pirmorganizācijas birojā. Pēc pozitīva novērtējuma pretendentu ieteica Jauno biedru uzņemšanas komisijai, kas izskatīja pieteikumu un kandidātu ieteica valdei. Pēdējā instance bija valdes sēde, kurā lēma par pretendenta uzņemšanu. Līdz 1955. gadam pastāvēja arī biedra kandidāta statuss. Biedriem kandidātiem bija padomdevēju tiesības kopējās sapulcēs un kongresos, bet viņiem nebija tiesību vēlēt un tikt ievēlētiem RS izpildu un revīzijas amatos. 

Kopš savienības dibināšanas RS biedru skaits pakāpeniski gan pieauga, gan mazinājās (biedru nāves dēļ). Pēc RS kongresu datiem: uz 1. kongresu 1941. gada jūnijā bija 44 biedri un biedru kandidāti, 1947. gada jūnijā (2. kongress) – 42 biedri un 20 biedru kandidāti, 1954. gada jūnijā (3. kongress) – 74 biedri un biedru kandidāti, 1958. gada septembrī (4. kongress) – 108 biedri. RS 4. un 5. kongresa starplaikā notika straujš biedru skaita pieaugums – uz 5. kongresu 1965. gada decembrī bija jau 170 biedru, 1971. gada maijā (6. kongress) – 177 biedri, 1976. gada martā (7. kongress) – 202 biedri, 1980. gada decembrī (8. kongress) – 217 biedri, 1986. gada aprīlī (9. kongress) – 225 biedri. Uz RS 10. kongresu 1990. gada maijā savienībā bija 235 biedri. 

RS bija savi periodiskie izdevumi: literatūras, mākslas un sabiedriski politiskais žurnāls “Karogs” (1940–2010), radošo savienību laikraksts “Literatūra un Māksla” (1945–1994), literārais almanahs krievu valodā “Sovetskaja Latvija” (Советская Латвия, 1940–1941, 1950–1956), vēlāk – “Parus” (Парус, 1956–1961). No 1977. līdz 2008. gadam tika izdots literārais žurnāls krievu valodā “Daugava” (Даугава), savukārt no 1987. līdz 1992. gadam – žurnāls “Avots” (arī izdevums krievu valodā “Rodņik”, Родник). RS, saskaņojot ar LKP CK, atbildēja par šo izdevumu redakcijas kolēģijas sastāvu. RS valdes sēdēs tika apspriests šo periodisko izdevumu redakcijas darbs, iztirzātas publikācijas un to tematiskais plāns katram nākamajam pusgadam.

RS biedriem visā organizācijas pastāvēšanas periodā tika piešķirti dažādi valdības apbalvojumi un goda nosaukumi, piemēram, Sociālistiskā Darba Varoņa goda nosaukums, Darba Sarkanā Karoga ordenis, Sarkanās Zvaigznes ordenis, ordenis “Goda Zīme”, medaļas “PSRS Bruņoto Spēku 50 gadi”, V. I. Ļeniņa piemiņas medaļa, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Goda raksts, Latvijas PSR Tautas dzejnieka, rakstniekanmgoda nosaukums, Latvijas PSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukums, PSRS Valsts prēmija, Latvijas PSR Valsts prēmija.

Piederība RS padomju okupācijas periodā bija nozīmīga, jo tā apliecināja ne tikai radošās inteliģences profesionalitāti un prestižu, atsevišķiem indivīdiem arī augstu sociālo statusu sabiedrībā, bet nodrošināja arī ienākumus, garantēja valsts pasūtījumus, iespēju saņemt materiālo atbalstu un citas priekšrocības, piemēram, regulāras ceļazīmes uz kūrortiem un sanatorijām, dzīvojamo platību un vasarnīcas, ārzemju komandējumus un tūrisma braucienus, medicīniskos pakalpojumus, apbalvojumus un prēmijas.