Alberts Bels ir viens no izcilākajiem 20. gs. otrās puses latviešu rakstniekiem, kura darbi Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) stagnācijas periodā (1964–1985) palīdzējuši sabiedrībā saglabāt priekšstatu par ētiskajām vērtībām un garīgās brīvības nepieciešamību. Savos romānos rakstnieks konceptuālā un metaforiskā veidā pētījis totalitārisma varas mehānisma darbību un tā ietekmi atsevišķa indivīda, sabiedrības un tautas dzīvē, konsekventi nostājoties pret šo sistēmu. Viņa veidotās metaforas – būris, saucēja balss, saknes, cilvēki laivās – Latvijas kultūrvidē ieguvušas ar totalitārisma sistēmas negācijām un to pārvarēšanu saistītu nozīmi. A. Bels ir pirmais konsekventais modernisma paņēmienu un eksistenciālisma ideju iemiesotājs Latvijas padomju literatūrā, kura idejiskie un estētiskie meklējumi 20. gs. 60. gadu otrajā pusē ierosinājuši jaunas literārās paradigmas veidošanos.

A. Bels dzimis zemnieka ģimenē. Līdz 1953. gadam mācījās Ropažu pamatskolā, pēc tam Rīgas Komunālās celtniecības tehnikuma Elektrotehnikas fakultātē (1953–1955). No 1955. līdz 1957. gadam mācījās Valsts cirka mākslas skolā (Государственное училище циркового и эстрадного искусства) Maskavā. Pēc obligātā karadienesta (1957–1958) 1960. gadā kā eksternis pabeidza Rīgas pilsētas strādnieku jaunatnes 23. vidusskolu. No 1967. līdz 1969. gadam izglītošanos turpināja Augstākajos scenāristu kursos Maskavā.

A. Bela prozaiķa darbība aizsākās 20. gs. 60. gadu sākumā, kad izdoti viņa pirmie stāsti – tēlojums “Nakts etīde” publicēts 1963. gadā žurnālā “Padomju Latvijas Sieviete” (Nr. 9). Izdoti stāstu krājumi “Spēles ar nažiem” (1966) un ““Es pats” līdzenumā” (1968). Kopš 1964. gada A. Bels darbojies kā profesionāls rakstnieks, bet 1966. gadā kļuvis par Latvijas Padomju Rakstnieku savienības (pēc 1990. gada – Latvijas Rakstnieku savienības) biedru.

A. Bela daiļrades galvenais sasniegums ir romāni, kas tapuši 1967.–2005. gadā. 1967. gadā tika izdots viņa romāns “Izmeklētājs”, kas ir pirmais darbs padomju Latvijas literatūrā, kurā konsekventi lietoti modernisma izteiksmes paņēmieni (laiktelpas fragmentācija, īstenības un fikcijas sajaukums, apziņas plūsmas elementi). Tomēr prozaiķa ceļš, darbojoties romāna žanrā, veidojās visai sarežģīti, jo apmēram tajā pašā laikā rakstītais romāns “Bezmiegs” bija nodots publicēšanai žurnālā “Karogs”, tomēr publikāciju tolaik tā arī nepiedzīvoja. Formas un satura ziņā tas neatbilda sociālistiskā reālisma prasībām, izraisīja izdevēju iebildumus un netika nodots lasītāju vērtējumam. Cenzētā variantā romāns pirmoreiz bija lasāms žurnāla “Karogs” 1986. gada 9./10. numurā, bet necenzētā veidā grāmatas formā – tikai 2003. gadā. No vienas puses, šis notikums apgrūtināja rakstnieka karjeras veidošanos un piesaistīja padomju varas struktūru uzmanību, no otras puses, eventuāli attīstīja autora iekšējo pretestību, inspirēja tematikas un formas meklējumus. Tie vērojami arī romānos “Būris” (1972) un “Saucēja balss” (1973), kuros attīstīta autora radošā rokraksta īpatnība – vienota idejiska konceptualizācija un metaforisks vispārinājums.

70. gados A. Bels bijis Latvijas Padomju Rakstnieku savienības prozas rakstīšanas konsultants un darbojies arī kā scenārists. Nozīmīgākais sasniegums šajā jomā – scenārijs režisora Oļģerta Dunkera spēlfilmai “Uzbrukums slepenpolicijai” (1974) pēc romāna “Saucēja balss” motīviem.

80. gados A. Bels turpinājis rakstīt gan īsprozu (stāstu un noveļu krājums “Sainis”, (1980)), gan arī romānus: “Saknes” (1982), “Slēptuve” (1986), “Sitiens ar teļādu” un “Cilvēki laivās” (1987). Šī perioda darbos autors atgriezies pie tradicionālajiem rakstības principiem (veidojis vienotu laiktelpas un sižetiskā risinājuma veidolu, izmantojis objektivizētu vēstījuma veidu un atteicies no apziņas plūsmas elementiem), bet saglabājis konceptuālā un metaforiskā romāna veidolu.

Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā, 20. gs. 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, A. Bels aktīvi iesaistījies sabiedriski politiskajā darbībā. No 1990. līdz 1993. gadam rakstnieks ir bijis Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts, darbojies Tautas izglītības, zinātnes un kultūras komisijā. No 1993. līdz 1994. gadam bijis Valda Birkava vadītās valdības padomnieks.

Pēc šī sabiedriski aktīvā darbības posma A. Bels atgriezies pie romānu rakstīšanas. 20. gs. pēdējā desmitgadē un 21. gs. sākumā tapuši vairāki romāni: “Saulē mērktie” (1995), “Melnā zīme” (1996), “Latviešu labirints” (1998), “Uguns atspīdumi uz olu čaumalām” (2000) un “Vientulība masu sarīkojumos” (2005).

Šajā laikā autors bijis aktīvs arī citās rakstniecības jomās: viņa publicistiskie raksti lasāmi izdevumos “Literatūra un Māksla”, “Neatkarīgā Cīņa”, “Karogs” (1999. gadā viņš bijis šī žurnāla ievadsleju autors). A. Bels uzrakstījis tekstu dokumentālajai filmai “Ardievu, divdesmitais gadsimt!” (2006), kura atklāj Latvijas vēsturi un cilvēku likteņus no 1905. gada revolūcijas līdz pat neatkarības laikam.

A. Bela agrīnajos stāstos pieteiktas tēmas, motīvi un arī to risinājuma estētiskie principi, kas vēlāk guvuši spilgtu māksliniecisku izvērsumu romānistikā. Visa radošā darba gaitā rakstnieka uzmanība bijusi pievērsta indivīda un laikmeta, indivīda un totalitāras varas mijiedarbībai, eksistenciālām robežsituācijām, vērtību apzināšanai, pagātnes un tagadnes sasaucēm, īstenības un izdomas attieksmēm.

Viņa romāniem raksturīga idejiska pamatievirze – katrā darbā konceptualizēta kāda atsevišķa problēma, kura sakņota tagadnes dzīvē, taču pārradīta plašākā eksistenciāli filozofiskā vispārinājumā un laika paplašinājumā, tādējādi lokāli nozīmīgo iekļaujot globālā un vēsturiskā kontekstā. A. Belu interesējusi ne tik daudz atsevišķas personības psiholoģija, cik indivīda psiholoģiskās izturēšanās un subjektīvās uztveres modeļi eksistenciālās robežsituācijās un stāvokļos. Tā kā rakstnieks veidojis metaforisku šo situāciju veidolu, labākie viņa sacerējumi pārsniedz padomju īstenībā sakņoto problēmu atklāsmes tematikas robežas un kļūst par vispārcilvēcisku situāciju atspoguļotājiem neatkarīgi no konkrētā laikmeta konteksta. Savienojot lokāli aktuālo un globālo, A. Bels savos darbos aptvēris gan totalitārisma vēsturē nozīmīgus, gan plaši filozofiski interpretējamus jautājumus.

Viens no konceptuāli nozīmīgākajiem rakstnieka darbiem ir romāns “Būris”. Tā ierosmes avoti – rakstnieka pieredze saistībā ar romāna “Bezmiegs” publicēšanas liegumu un vispārināti padomju cilvēka garīgā stāvokļa novērojumi. Šajā romānā A. Bels izmantojis modernisma paņēmienu, kuru 20. gs. sākumā lietojis vācu rakstnieks Francs Kafka (Franz Kafka) – varoņa emocionālā vai garīgā stāvokļa attēlojums līdzības formā, indivīda iekšpasaules neredzamo procesu transformācija metaforiskas situācijas veidolā.

Romāns “Saucēja balss” atspoguļo stagnācijas perioda rakstnieku prasmi ārēji pakļauties padomju ideoloģijas prasībām un vienlaikus īstenot savus mākslinieciskos mērķus. No vienas puses, romāna pamatā vērojama formāla atbilstība sociālistiskā reālisma principiem: izvēlēta padomju varai atzīstama tēma – 1905. gada revolūcija un Jēkaba Dubelšteina organizētais uzbrukums Rīgas slepenpolicijai 1906. gada sākumā; galvenais varonis ir revolucionārs, tā prototips – reāla vēsturiska personība Jānis Luters; romāna vēstījumā interpretētas atsevišķas labi atpazīstamas ideoloģiskas klišejas, piemēram, “Neviens nav aizmirsts, nekas nav aizmirsts”. No otras puses, romānā vērojama drosmīga socreālisma principu dekanonizācija: revolūcijas tēmas izvērsumā zemteksta līmenī ir veidotas paralēles ar netaisnību, kāda vērojama PSRS dzīvē; galvenais varonis ir anarhistiska personība, kas parāda indivīda pretestības gara iespējas; minētās ideoloģiskās klišejas iekļautas sarežģītā modernistiskā izteiksmē.

Vairāki 80. gados tapušie A. Bela romāni padziļinātu nozīmi ieguvuši stagnācijas laika kontekstā, jo atbalsoja to procesu, kas notika visas PSRS literatūrā – izmisīgu aicinājumu atgriezties pie apdraudētajām pamatvērtībām un tikumiem, vēsturiskās atmiņas un etniskajām saknēm. Latviešu literatūrā šo zūdošo pamatu meklēšanas procesu spilgti konceptualizēja A. Bela romāns “Saknes” – darbs par mājām, dzimtu, dabu un darbu, dzimto zemi. Romānā “Cilvēki laivās” rakstnieks pievērsies vēsturiskai tēmai – etnocīdam pret kuršiem Kuršu kāpās 19. gs. vidū. Romāna “Cilvēki laivās” idejiskais vēstījums izskan kā spēcīgs identitātes apdraudējuma signāls un nacionālās atjaunotnes ierosinājums, norādot uz to, ka Baltijas nācijām ir pienācis eksistenciāli izšķirīgs brīdis.

80. gados tapušie romāni noslēdz nozīmīgu posmu A. Bela daiļradē, kurš uzskatāms par sabiedriski nozīmīgu tautas vēsturiskās atmiņas, ētisko vērtību un tautas nacionālās pašapziņas atjaunošanā. Savukārt 20. gs. pēdējā desmitgadē un 21. gs. sākumā tapušie romāni atšķirīgi ar tiešuma un atklātības pakāpi, ko objektīvi noteikusi vārda brīvības atgriešanās neatkarīgās Latvijas kultūrā un rakstnieka vēlēšanās risināt aktuālus sociālās dzīves un vēsturiskās pieredzes pārskatīšanas procesus. Arī šajos darbos A. Bels turpinājis sev raksturīgās indivīda, sabiedrības un varas attiecību tēmas, kritisku skatu pievēršot latviešu inteliģencei laikmetu pārmaiņās.

A. Bels rakstniecībā debitējis 20. gs. 60. gadu sākumā – laikā, kas saistās ar Ņikitas Hruščova (Никита Сергеевич Хрущёв) valdības ierosinātajiem liberalizācijas jeb t. s. atkušņa procesiem PSRS politiskajā un kultūras dzīvē. A. Bels un vairāki citi viņa paaudzes prozaiķi (Regīna Ezera, Zigmunds Skujiņš) un dzejnieki (Ojārs Vācietis, Vizma Belševica, Imants Ziedonis) uzskatāmi par atkušņa laika ideju turpinātājiem, kas PSRS stagnācijas periodā spējuši veicināt latviešu literatūras uzplaukumu un atdzimšanu, jaunas literārās paradigmas veidošanos, intensīvu sociālistiskā reālisma dogmu pārvarēšanu.

A. Bela rakstnieka un sabiedriski politiskā darbība apliecina radošās inteliģences lomu un nozīmi padomju periodā. Politiskā atkušņa un stagnācijas periodā A. Bels kļuva par vienu no tiem rakstniekiem, kas iemantoja tautas tribūna statusu. Viņa darbos postulētās brīvības idejas, kas atklātas metaforiski ietilpīgā veidā, veicināja gara brīvības atdzimšanu, vēsturiskās atmiņas atgriešanos un nacionālās identitātes nostiprināšanos. Rakstnieka pretestība padomju totalitārisma režīmam un cenzūras spiedienam, drosme un tiešums, kas skaidri parādījās viņa sacerējumos, izpausmi rada arī sabiedriskajā darbībā. Viens no atklātas pretestības piemēriem bija rakstnieka uzstāšanās rakstnieku sapulcē neilgi pēc padomju karaspēka iebrukuma Čehoslovākijā 1968. gada decembrī, kad viņš aicināja atcelt cenzūru.

A. Bela garīgā pretestība okupācijas režīmam un pārliecība par Latvijas valsts neatkarības tiesībām ir guvusi izpausmes ne tikai rakstniecībā, bet arī viņa sabiedriski politiskajā darbībā. Valstiskās neatkarības atguves laikā viņš bija viens no tautas garīgajiem līderiem, kura atklātais un skaidri formulētais viedoklis veicināja neatkarības atjaunošanu. 1988. gada 1. un 2. jūnijā notika Latvijas Radošo savienību plēnums, kurā A. Bels iestājās par latviešu valodas konstitucionālu aizsardzību. Tieši viņš kopā ar aktieri Ēvaldu Valteru Latvijas Tautas frontes organizētajā 1988. gada 11. novembra pasākumā pirmo reizi pēc padomju okupācijas gadiem Rīgas pils Svētā Gara tornī pacēla neatkarīgās Latvijas karogu un teica īsu uzrunu tautai.

Būdams Augstākās Padomes deputāts 90. gadu sākumā, A. Bels akcentēja Latvijas okupācijas vēstures izvērtēšanas nepieciešamību, veicināja pilsonības izpratnes veidošanos, aicināja apzināties kultūras nozīmi valstiskuma atjaunošanā un valsts turpmākajā attīstībā.

1977. gadā Andreja Upīša prēmija par romānu “Saucēja balss”, 1982. gadā Latvijas PSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukums, 1986. gadā PSRS Augstākās padomes prezidija ordenis “Goda zīme”, 1989. gadā Latvijas PSR Valsts prēmija par sabiedriskās dzīves aktuālu atspoguļojumu, tematisko oriģinalitāti un formas novatorismu romānā “Cilvēki laivās”, 1991. gadā Barikāžu dalībnieka piemiņas zīme, 2000. gadā III šķiras Triju Zvaigžņu ordenis, 1999. gadā Latvijas Zinātņu akadēmijas goda biedra nosaukums, 2013. gadā Latvijas Literatūras gada balva par mūža ieguldījumu latviešu prozas žanra attīstībā.

Vairāki A. Bela darbi interpretēti Padomju Latvijas kinomākslā, piemēram, filma “Uzbrukums slepenpolicijai”, režisora Riharda Pīka filma “Šāviens mežā” (1984) pēc romāna “Saknes” motīviem. 1993. gadā Anša Epnera studijā uzņemta spēlfilma “Būris” (pēc tāda paša nosaukuma romāna). 

A. Bela romāni tulkoti angļu, armēņu, bulgāru, čehu, franču, gruzīnu, igauņu, krievu, lietuviešu, slovāku, somu, rumāņu, ukraiņu, ungāru, vācu, zviedru valodā. 20. gs. 90. gadu sākumā romāna “Būris” Ojāra Krātiņa tulkojums angļu valodā (The Cage) izraisījis rezonansi angļu valodas lietotāju vidē. Starptautiskajā baltistikas pētniecības vidē rakstniekam pievērsta uzmanība kā padomju totalitārisma režīma noziegumu un seku mākslinieciskam pārradītājam.