Slovāku valodā runā aptuveni 4,5 miljoni cilvēku Slovākijā, kā arī slovāku diasporā pasaulē (kopā gandrīz 2,8 miljoni cilvēku – galvenokārt Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Čehijā, mazāk Ungārijā, Polijā, Lielbritānijā, Balkānos, Kanādā, Austrālijā un citur). Tā ir Slovākijas Republikas oficiālā valoda, kopš 2004. gada arī viena no Eiropas Savienības oficiālajām valodām. Kopš 1995. gada ir spēkā likums par valsts valodu: tas aizsargā slovāku valodu un nodrošina pilsoņiem tiesības sarunāties tajā gan mutiski, gan rakstiski un mācīties to skolās. Tas regulē slovāku valodas lietošanu dažādās jomās: oficiālajā saziņā ar valsts iestādēm, izglītībā, plašsaziņas līdzekļos, kā arī, piemēram, sniedzot patērētājiem informāciju par produktu un tamlīdzīgi. Saistošs ir arī tās kodificētais variants. Valodu normē Slovāku Zinātņu akadēmijas (Slovenská akadémia vied) Ļudovīta Štūra Valodniecības institūts (Jazykovedný ústav Ľudovíta Štúra).

Slovāku valodā ir vienpadsmit patskaņu (seši īsie un pieci garie), 27 līdzskaņi un četri divskaņi. Tai raksturīga no uzsvara neatkarīga patskaņu garuma opozīcija, balsīgu/ nebalsīgu līdzskaņu opozīcija, asimilācija balsīguma ziņā vai fonētiski sarežģīti līdzskaņu sablīvējumi. Slovāku valodā uzsvars ir pastāvīgs, saistīts ar pirmo zilbi (tomēr vājāks nekā, piemēram, latviešu valodā). Ar vājāku palīgakcentu uzsver nepāra zilbes vairākzilbju vārdos; pretēji – daži vienzilbes vārdi (personu vietniekvārdu īsās formas vai palīgdarbības vārda būt formas) uzsvaru zaudē (vidiel som ‘es redzēju’). Vārdu savienojumos ar vienzilbes prievārdiem uzsvars parasti pārvietojas uz prievārdu (na stole ‘uz galda’). Slovāku literārās valodas fonoloģiskā īpatnība ir t. s. ritmiskais noteikums (rytmické pravidlo), saskaņā ar kuru viena gara zilbe parasti neseko otrai (pekný – krásny ‘jauks – skaists’, volám – hádam ‘es saucu – es minu’). Šī garo patskaņu ritmiskā saīsināšana nav likums, tikai tendence.

Slovāku valodā lieto latīņu alfabētu, kas papildināts ar burtkopām dz, dž un ch. Atsevišķi alfabēta burti papildināti ar dažām diakritiskajām zīmēm (garumzīmēm, mīkstinājuma zīmēm, umlautu un cirkumfleksu). Slovāku alfabēts sastāv no 46 grafēmām (A a, Á á, Ä ä, B b, C c, Č č, D d, Ď ď, Dz dz, Dž dž, E e, É é, F f, G g, H h, Ch ch, I i, Í í, J j, K k, L l, Ĺ ĺ, Ľ ľ, M m, N n, Ň ň, O o, Ó ó, Ô ô, P p, Q q, R r, Ŕ ŕ, S s, Š š, T t, Ť ť, U u, Ú ú, V v, W w, X x, Y y, Ý ý, Z z, Ž ž).

Slovāku ortogrāfija balstīta galvenokārt uz fonoloģisko principu, locījumos un vārddarināšanā ņemot vērā arī morfoloģisko un etimoloģisko principu. Ortogrāfijas norma ierakstīta obligātajos pareizrakstības noteikumos (Pravidlá slovenského pravopisu), kuri kopā ar pareizrunas noteikumiem, morfoloģisko apskatu un viensējuma skaidrojošo vārdnīcu veido četru kodifikācijas rokasgrāmatu kopumu. Pēdējie ortogrāfijas noteikumi apstiprināti 2000. gadā, bet pēdējā nozīmīgā pareizrakstības reforma notika 1953. gadā.

Slovāku valoda ir fleksīva, tai raksturīga lokāmo vārdu formu bagātība. Tajā tradicionāli tiek šķirtas desmit vārdšķiras, kas tiek dalītas lokamās (lietvārdi, īpašības vārdi, vietniekvārdi un skaitļa vārdi ir deklinējami; darbības vārdi konjugējami; daļai īpašības un apstākļa vārdu ir salīdzināmās pakāpes) un nelokamās (daļa apstākļa vārdu, prievārdi, saikļi, partikulas, izsauksmes vārdi). Gramatiskās kategorijas ietver sešus locījumus (nominatīvu, ģenitīvu, datīvu, akuzatīvu, lokatīvu, instrumentāli. Vokatīvu aktīvi nelieto, to bieži apvieno ar nominatīvu), trīs gramatiskās dzimtes (vīriešu, sieviešu, nekatro), divus skaitļus (vienskaitli, daudzskaitli; sastopamas arī divskaitļa paliekas), trīs personas (pirmo, otro, trešo), trīs laikus (tagadni, pagātni, nākotni), divus darbības veidus (pabeigtu, nepabeigtu), trīs izteiksmes (īstenības, vēlējuma, pavēles), divas kārtas (darāmo, ciešamo). Īpašības vārdiem un apstākļa vārdiem ir trīs salīdzināmās pakāpes (pamata pakāpe, pārākā, vispārākā). Atsevišķas vārdšķiras, pildot teikuma locekļu funkcijas, var būt dažādās savstarpējās attieksmēs, kas izpaužas gramatiski. Piemēram, apzīmētājs saskaņojas ar teikuma priekšmetu vai papildinātāju dzimtē, skaitlī un locījumā: muž prišiel (‘vīrietis atnāca’), vidím muža (‘redzu vīrieti’), hovorím s mužom (‘runāju ar vīrieti’). Izteicējs (darbības vārds) saskaņojas ar teikuma priekšmetu skaitlī un dzimtē.

Vārdu secība slovāku valodā ir brīva. Tās pamattips ir SVO (subjekts, verbs, objekts).

Leksiku veido galvenokārt no slāvu pirmvalodas mantoti vārdi. Vistuvāk slovāku vārdu krājumam ir čehu valodas leksika. Slovāku valodas leksika no tās bieži vien atšķiras tikai fonētiskā, daļēji arī morfoloģiskā ziņā (slovāku dom – čehu dům ‘māja’, slovāku najlepšia [siev. dz.] – čehu nejlepší ‘vislabākā’), reizēm ar semantiskām pārmaiņām (slovāku chytro ‘ātri’ – čehu chytře ‘gudri’). Līdzīgi lielākai daļai Eiropas valodu arī slovāku valodā daudzi vārdi kultūras, reliģijas un zinātnes jomās aizgūti no sengrieķu un latīņu valodas (anjel ‘eņģelis’, kostol ‘baznīca’, pápež ‘pāvests’, latīņu mēnešu nosaukumi: január ‘janvāris’, február ‘februāris’). Ņemot vērā tiešos vēsturiskos sakarus, daudzi vārdi tika aizgūti arī no ungāru valodas, īpaši sarunvalodā (banovať ‘žēlot’, bosorka ‘ragana’, chýrny ‘ievērojams’); un otrādi – daudz vārdu ungāri aizguva no slāviem tieši ar slovāku valodas starpniecību (udvar < dvor ‘pagalms’, asztal < stôl ‘galds’, szent < svätý ‘svēts’, csütörtök < čtvrtok ‘ceturtdiena’). Mazākā mērā aizguva no citām valodām, piemēram, no vācu valodas (musieť ‘vajadzēt’, ďakovať ‘pateikties’, škoda ‘žēl’) vai rumāņu valodas (cap ‘āzis’, koliba ‘aitu gana mājoklis’). Slovāku valodu agrāk spēcīgi ietekmēja čehu valoda, kas izraisīja pūristiskas tendences, it īpaši čehu vārdu aizstāšanu ar slovāku apvidvārdiem (čehu brusle ar slovāku korčule ‘slidas’, čehu rty ar slovāku pery ‘lūpas’, čehu válka ar slovāku vojna ‘karš’, čehu losovať ar slovāku žrebovať ‘lozēt’).

Mūsdienās galvenais aizguvumu avots ir angļu valoda (víkend ‘nedēļas nogale’, softvér ‘programmatūra’, četovať/chatovať ‘čatot’). Aizguvumu pareizrakstība ir atkarīga no to iekļaušanās pakāpes slovāku valodā: bieži lietotus, iekļāvušos vārdus mēdz rakstīt atbilstoši slovāku pareizrakstības sistēmai, turklāt tiem lielākoties tiek pievienoti arī slovāku valodas piedēkļi un galotnes.

Slovāku izloksnes tradicionāli tiek dalītas trīs grupās:

• rietumslovāku izloksnes, kas ir vistuvākās čehu (austrummorāvu) izloksnēm;
• centrālslovāku izloksnes, kas ir vistuvākās literārās valodas normai;
• austrumslovāku izloksnes, kurām ir dažas identiskas iezīmes poļu valodai (piemēram, fonoloģiskā garuma trūkums, uzsvars uz priekšpēdējās zilbes); no šīs grupas tiek reizēm izšķirta goralu izloksņu apakšgrupa.

Labu priekšstatu par izlokšņu formu bagātību var iegūt Slovāku izlokšņu vārdnīcā (Slovník slovenských nárečí). Piemēram, vārdam kôň (‘zirgs’) ir daudz dažādu formu: kón, koň, kóň, kvoň, kvón, kuoň, kvan, kuň, kún.

Par slovāku valodas pamatu var uzskatīt Lielmorāvijas etniskās grupas valodu 9. gs. Kopš 11. gs. tā attīstījās īpašos apstākļos (Slovākijas teritorija tika iekļauta Ungārijas Karalistē), pakāpeniski atdaloties no čehu valodas. Visstraujāko attīstību tā piedzīvoja līdz 12. gs., stabilizējoties 13.–15. gs. Savukārt 16.–18. gs. Slovākijā kultūras valodas lomā tika lietota lielā mērā čehu valoda. 18. gs. beigās sākās mēģinājumi veidot literāro slovāku valodu. Antons Bernolāks (Anton Bernolák) savu kodifikāciju pamatoja ar rietumslovāku valodu, taču neveiksmīgi. Savukārt Ļudovīta Štūra (Ľudovít Štúr) kodifikācijas pamatā bija centrālslovāku izloksnes. Viņa ideja tika veiksmīgi īstenota un pēc dažām izmaiņām tiek izmantota līdz šai dienai.