Čehu valodā runā gandrīz 12 miljoni cilvēku Čehijas un tās pierobežas teritorijā, kā arī čehu diasporā pasaulē (galvenokārt Rietumeiropā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Kanādā un Austrālijā). Tā ir Čehijas Republikas oficiālā valoda, kopš 2004. gada arī viena no Eiropas Savienības (European Union) oficiālajām valodām.

Čehu valodā ir desmit patskaņu (pieci īsie un pieci garie), 27 līdzskaņi (ieskaitot savdabīgu čehu skaņu ř) un trīs divskaņi. Tai raksturīga no uzsvara neatkarīga patskaņu garuma opozīcija, balsīgu/ nebalsīgu līdzskaņu opozīcija, asimilācija balsīguma ziņā vai fonētiski sarežģīti līdzskaņu sablīvējumi. Čehu valodā uzsvars ir pastāvīgs, to vienmēr liek uz pirmās zilbes. Ar vājāku palīgakcentu uzsver nepāra zilbes vairākzilbju vārdos; pretēji – daži vienzilbes vārdi (personu vietniekvārdu īsās formas vai palīgdarbības vārda “būt” formas) uzsvaru zaudē.

Čehu valodā lieto latīņu alfabētu, kas papildināts ar burtkopu ch. Atsevišķi alfabēta burti papildināti ar diakritiskajām zīmēm. Čehu alfabēts sastāv no 42 grafēmām (A a, Á á, B b, C c, Č č, D d, Ď ď, E e, É é, Ě ě, F f, G g, H h, Ch ch, I i, Í í, J j, K k, L l, M m, N n, Ň ň, O o, Ó ó, P p, Q q, R r, Ř ř, S s, Š š, T t, Ť ť, U u, Ú ú, Ů ů, V v, W w, X x, Y y, Ý ý, Z z, Ž ž).

Čehu ortogrāfija balstīta galvenokārt uz fonoloģisko principu, locījumos un vārddarināšanā ņemot vērā arī morfoloģisko un etimoloģisko principu. Ortogrāfijas saistošo normu, balstītu uz valodas praksi, stabilizē un apvieno Čehu valodas institūts (Ústav pro jazyk český) (ar ieteicošu publikāciju starpniecību, īpaši čehu pareizrakstības noteikumiem) un skolu sistēma. Pēdējā čehu ortogrāfijas reforma notikusi 1993. gadā.

Čehu valoda ir fleksīva, tai raksturīga lokāmo vārdu formu bagātība. Čehu valodā tradicionāli tiek šķirtas desmit vārdšķiras, kas dalītas lokāmās (lietvārdi, īpašības vārdi, vietniekvārdi un skaitļa vārdi ir deklinējami; darbības vārdi konjugējami) un nelokāmās (apstākļa vārdi, prievārdi, saikļi, partikulas, izsauksmes vārdi). Gramatiskās kategorijas ietver septiņus locījumus (nominatīvu, ģenitīvu, datīvu, akuzatīvu, vokatīvu, lokatīvu, instrumentāli), trīs gramatiskās dzimtes (vīriešu, sieviešu, nekatro), divus skaitļus (vienskaitli, daudzskaitli; sastopamas arī divskaitļa paliekas), trīs personas (pirmo, otro, trešo), trīs laikus (tagadni, pagātni, nākotni), divus darbības veidus (pabeigtu, nepabeigtu), trīs izteiksmes (īstenības, vēlējuma, pavēles), divas kārtas (darāmo, ciešamo). Īpašības vārdiem un apstākļa vārdiem ir trīs salīdzināmās pakāpes (pamata pakāpe, pārākā, vispārākā). Atsevišķas vārdšķiras, pildot teikuma locekļu funkcijas, var būt dažādās savstarpējās attieksmēs, kas izpaustas gramatiski. Piemēram, apzīmētājs saskaņojas ar teikuma priekšmetu vai papildinātaju dzimtē, skaitlī un locījumā: Černý pes přiběhl. (’Melns suns atskrēja.’), Vidím černého psa (’Redzu melnu suni.’). Izteicējs (darbības vārds) saskaņojas ar teikuma priekšmetu skaitlī un dzimtē.

Vārdu secība čehu valodā ir brīva. Tās pamattips ir SVO (subjekts, verbs, objekts).

Leksiku veido galvenokārt no slāvu pirmvalodas mantoti vārdi. Līdzīgi kā lielākai daļai Eiropas valodu, arī čehu valodā daudzi vārdi kultūras un zinātnes jomās aizgūti no sengrieķu un latīņu valodas (anděl ‘eņģelis’, fyzika ‘fizika’, škola ‘skola’, kalhoty ‘bikses’). Ņemot vērā tiešos vēsturiskos sakarus, daudz vārdu tika aizgūts arī no vācu valodas (muset ‘vajadzēt’, krám ‘veikals’, frajer ‘pielūdzējs’). Mūsdienās galvenais aizguvumu avots ir angļu valoda (fotbal ‘futbols’, čip ‘čips’, víkend ‘nedēļas nogale’, četovat ‘čatot’). Aizguvumu pareizrakstība atkarīga no to iekļaušanās pakāpes čehu valodā. Bieži lietotus, iekļāvušos vārdus (piemēram, krám, frajer) mēdz rakstīt atbilstoši čehu pareizrakstības sistēmai, turklāt tiem lielākoties tiek pievienotas arī čehu valodas galotnes.

Čehu valodai ir daudz izlokšņu, kuras lielākoties ir savstarpēji saprotamas. Izlokšņu atšķirības mūsdienās mazinās plašsaziņas līdzekļu un interdialektu ietekmē. Čehu izloksnes tiek tradicionāli dalītas četrās grupās: Čehijas izloksnes, Centrālās Morāvijas izloksnes, Austrummorāvijas izloksnes un Silēzijas izloksnes. Šis dalījums balstīts galvenokārt fonētiskajā principā. Tiek ņemtas vērā skaņas mijas ý > ej (> é) un ú > ou (> ó). Piemēram, literarajā valodā dobrý ‘labs’, Čehijas izloksnēs dobrej, Centrālās Morāvijas izloksnēs dobré, Austrummorāvijas izloksnēs dobrý, Silēzijas izloksnēs dobry;  literārajā valodā mouka ‘milti’, Čehijas izloksnēs mouka, Centrālās Morāvijas izloksnēs móka, Austrummorāvijas izloksnēs múka, Silēzijas izloksnēs muka. Pierobežas teritorijas, kuras pirms 1945. gada apdzīvoja vācieši, tiek uzskatītas par dialektoloģiski daudzveidīgām. Čehu izlokšņu stāvoklis, balstoties uz datiem no 20. gs. 50.–70. gadiem, atspoguļots sešu sējumu “Čehu valodas atlantā” (Český jazykový atlas, 1992–2011).

Pirmās liecības par literāro čehu valodu saglabājušās no 10. gs. piezīmēm un iestarpinājumiem latīņu manuskriptos. Pirmais teikums čehu valodā, kas saglabājies līdz mūsdienām, ir no 1057. gada. Literārā valoda veidojusies uz Vidusčehijas izloksnes pamata, sākot ar 14. gs. Vidusčehija ar galvaspilsētu Prāgu bija čehu valsts politiskais un kultūras centrs.

Senās čehu literatūras klasiskais posms ir 14. un 15. gs., kad radušies daudzi literatūras pieminekļi, gan reliģiski, gan laicīgi: svēto dzīves leģendas, hronikas, mīlas lirika, eposs, fabulas, pirmā specializētā literatūra (juridiski, teoloģiski un filozofiski teksti) un tulkojumi. Pirmā grāmata čehu valodā iespiesta jau 1468. gadā, pirmā gramatika izdota 1533. gadā. Par literārās valodas paraugu ilgi tika lietota Kralices Bībele (Bible kralická, 1579–1593).

Modernās literārās čehu valodas veidošanā, kura bijusi par pamatu arī mūsdienu kodificētajai normai, nozīmīgu ieguldījumu snieguši čehu nacionālās atmodas laika filologi un kultūras darbinieki Josefs Dobrovskis (Josefs Dobrovský), Josefs Jungmans (Josef Jungmann), Jans Svatopluks Presls (Jan Svatopluk Presl), Antoņīns Mareks (Antonín Marek), Františeks Palackis (František Palacký), Františeks Ladislavs Čelakovskis (František Ladislav Čelakovský) u. c. Pirmo moderno čehu valodas gramatiku sarakstījis J. Dobrovskis 1809. gadā, par paraugu ņemot 16. gs. čehu valodu, kura tika uzskatīta par tīru, svešu valodu neaptraipītu. Tomēr jau atmodas laikos daudzas čehu valodas iezīmes un parādības bija novecojušas un nedabiskas. Tas līdz šodienai raisa diskusijas par čehu valodas literāro un ikdienas valodu (t. s. obecná čeština) – abas formas ir ievērojami atšķirīgas.