Armēņu valoda ieņem vidusstāvokli starp grieķu, slāvu un irāņu valodām.
Saistītie šķirkļi
Uzraksts "Maršala Bagramjana pr. (prospekts)" armēņu un krievu valodā. Erevāna, Armēnija, 2012. gads.
armēņu valoda
Nosaukums armēņu valoda
Nosaukums oriģinālvalodā հայերեն
Kopējais runātāju skaits 8 miljoni
Ģenealoģiskā klasifikācija: saime indoeiropiešu
Tipoloģiskā klasifikācija aglutinatīva valoda
Oficiālā valoda
- Armēnijā
Valodas kods (ISO 1) hy
Valodas kods (ISO 2) arm
Valodas kods (ISO 3) hye
Satura rādītājs
Kopējais runātāju skaits
Armēņu valodā runā 8 miljoni cilvēku, no kuriem līdz 2008. gadam aptuveni 2,8 miljoni dzīvoja Armēnijas Republikā, pārējie ārpus tās robežām: Neatkarīgo Valstu Sadraudzības (NVS) valstīs, Tuvajos Austrumos, Dienvidaustrumu Eiropā (Bulgārijā, Rumānijā, Grieķijā), Rietumeiropā (lielākā diaspora Francijā). Jau 19. gs. sākās armēņu izceļošana uz Ziemeļameriku. Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) 1,61 miljons cilvēku un Kanādā 41 000 par savu dzimto valodu uzskata armēņu valodu. Pēc Karabahas konflikta 1991.‒1994. gadā un sekojošās ekonomiskās krīzes pieaudzis arī armēņu ieceļotāju skaits Baltijas valstīs. Latvijā mīt aptuveni 3000 armēņu, no kuriem liela daļa runā armēņu valodā.
Sociolingvistiskais statuss
Armēņu valoda ir pluricentriska valoda ar diviem literāriem variantiem. Mūsdienu austrumarmēņu valoda ir valsts valoda Armēnijas Republikā. Mūsdienu rietumarmēņu valoda ir diasporas armēņu lielākās daļas sarunvaloda, kā arī nozīmīgāko diasporas centru valoda Tuvajos un Vidējos Austrumos, Grieķijā, Kiprā, ASV, Francijā, kā arī izglītības un mediju valoda.
Svarīgākās fonētiskās, fonoloģiskās, morfonoloģiskās iezīmes
| Austrumarmēņu valodas burtu transliterācijaun transkripcija | |||||||||||||||||
| Patskaņi | Līdzskaņi | ||||||||||||||||
| Fonētiskā transkripcija | /i/ | /u/ | /ɛ/ | /ə/ | /ɔ/ | /ɑ/ | /m/ | /n/ | /p/ | /t/ | /k/ | /b/ | /d/ | /ɡ/ | /pʰ/ | /tʰ/ | /kʰ/ |
| Armēņu alfabēta burts | ի | ու | ե, է | ը | ո, օ o | ա | մ | ն | պ | տ | կ | բ | դ | գ | փ | թ | ք |
| Transliterācija | i | u | e, ē | ë | ò | a | m | n | p | t | k | b | d | g | p’ | t’ | k’ |
| Līdzskaņi | ||||||||||||||||||
| /t͡s/ | /t͡ʃ/ | /d͡z/ | /d͡ʒ/ | /t͡sʰ/ | /t͡ʃʰ/ | /f/ | /s/ | /ʃ/ | /x ~ χ/ | /h/ | /v/ | /z/ | /ʒ/ | /ɣ ~ ʁ/ | /l/ | /j/ | /r/ | /ɾ/ |
| ծ | ճ | ձ | ջ | ց | չ | ֆ | ս | շ | խ | հ | վ | զ | ժ | ղ | լ | յ | ռ | ր |
| ç | č̣ | j | ǰ | c’ | č | f | s | š | x | h | v | z | ž | ġ | l | y | ṙ | r |
Mūsdienu austrumarmēņu valodā indoeiropiešu četrpakāpju līdzskaņu sistēma pārstāvēta ar trim līdzskaņu grupām: balsīgajiem, nebalsīgajiem un nebalsīgajiem aspirētajiem līdzskaņiem.
Patskaņiem nav opozīcijas kvantitātē. Vidējās rindas patskaņiem [ɛ] un [ɔ] ir pozicionālas atšķirības fonētiskajā realizācijā. Alofoniskās atšķirības izteiktas arī ortogrāfiski. Fonēmām /ɛ/ե, է e, ē un /ɔ/ո, օ o, ò ir pozicionālas atšķirības rakstībā un izrunā. Vārda sākumā [ɛ] tiek izrunāts kā glaids [je] Երևան Erevan [yerevan], vārda vidū un beigās է [ɛ]. Bez glaida tas tiek izrunāts vārda sākumā tikai nedaudz vārdos.
Mūsdienu rietumarmēņu valodā ir seši patskaņi un 25 līdzskaņi. Rietumarmēņu valodā rakstītā forma ievērojami atšķiras no runātās: Պետրոս Petros [Bedros], Գրիգոր Grigor [Kʰrikʰor].
Mūsdienu rietumarmēņu valodā indoeiropiešu četrpakāpju līdzskaņu sistēma pārstāvēta ar divām līdzskaņu grupām: balsīgajiem un nebalsīgajiem aspirētajiem līdzskaņiem: /b/ պ ‒ p, /d/ տ ‒ t, /ɡ/ կ ‒ k, /pʰ/ բ , փ ‒ b, p’; /tʰ/ դ, թ ‒ d, t’; /kʰ/ գ, ք ‒ g, k’, /t͡sʰ/ ձ, ց ‒ j, c’, /t͡ʃʰ/ ջ, չ ‒ ǰ, č.
Armēņu valodā uzsvars parasti ir uz vārda pēdējās zilbes. Ja vārdam ir noteiktais artikuls vai postpozicionālais norādāmais vai piederības artikuls, uzsvars pārvirzās uz priekšpēdējo zilbi.
Lai izvairītos no līdzskaņu sablīvējumiem, starp tiem tiek izrunāts vidējās rindas patskanis ը ë: Mkrtchyan [məkərtchyan] (uzvārds ‒ Mkrtčjans). Šī tendence raksturīga kā austrumarmēņu, tā rietumarmēņu valodai.
Dialogs no filmas "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" latviešu un armēņu valodā.
Svarīgākās gramatiskās iezīmes
Armēņu valodā nav dzimtes kategorijas. Tās atlieka ir izskaņa -ուհի -uhi, ar ko darina sieviešu dzimtes profesiju nosaukumus: բժշկուհի (bzhshkuhi, ‘ārste’), tautību nosaukumus: հայուհի (hayuhi, ‘armēniete’) un personvārdus Սրբուհի (Srbuhi, ‘svētā’).
Austrumarmēņu valodā lietvārdam ir septiņi locījumi: nominatīvs, ģenitīvs, datīvs, akuzatīvs, ablatīvs, instrumentālis, lokatīvs. Rietumarmēņu valodā nav lokatīva.
Kā austrumarmēņu, tā rietumarmēņu valodā vērojama aglutinatīva vārda struktūra. Raksturīga ārējā fleksija. Vārdā vērojama šāda morfēmu secība: sakne (daudzskaitļa sufikss) (locījuma galotne) (noteiktais artikuls/ piederības artikuls).
Iekšējā fleksija ir sekundāra, saglabājusies no iepriekšējiem valodas attīstības posmiem.
Daudzskaitli darina ar morfēmām -er polisillabiskos vārdos un -ner parasti monosillabiskos vārdos.
Austrumarmēņu valodā sastopami astoņi deklināciju tipi: -ի -i, -ու -u, -ան -an, -վա -va, -ոջ -odj, -վո -vo, -ց -c, -յան -yan. Produktīvākais deklinācijas tips ir -ի -i deklinācija.
Rietumarmēņu valodā arī sastopami astoņi deklināciju tipi: -ի -i, -ու -u, -ան -an, -եան -ean, -ուան -uan, -oր -or, -ոջ -oj, -ոյ -oy deklinācijas. Daudzskaitlī visas deklinācijas pāriet -ու -u deklinācijā. Deklinējot rietumarmēņu (RA) valodā ir tendence saglabāt neizmainītu vārda celmu atšķirībā no grabara (senarmēņu literārās valodas) un austrumarmēņu (AA) valodas: RA տուն [dun], տուներ [duner], տուներու [duneru], AA տուն [tun] ‒ տներ [təner], տների [təneri] ‘māja, mājas, māju’.
Austrumarmēņu valodā kā vienskaitlī, tā daudzskaitlī lieto to pašu ablatīva galotni -ից ‒ -ic', instrumentālī galotni -ով ‒ -ov, konsonantiskajā -ան ‒ -an deklinācijā galotni -ամբ ‒ -amb, lokatīvā -ում ‒ -um.
Rietumarmēņu ablatīvā saglabāta grabara galotne -է -e, kurai var tikt pievienots noteiktais artikuls -ն -n: տունէն ([dunen], ‘no mājas’).
Lietvārdam ir noteiktības un nenoteiktības kategorija. Uz noteiktību norāda postpozicionālais noteiktais artikuls: -ը -ə pēc līdzskaņa, -ն -n pēc patskaņa. Ar artikula palīdzību notiek citu vārdšķiru substantivizācija. Rietumarmēņu valodā ir arī nenoteiktais artikuls մը më, kas nostājas pēc lietvārda. Տուն մը [dun mə], ‘kāda māja’.
Austrumarmēņu valodā darbības vārda formas darina galvenokārt analītiski ar palīgdarbības vārdu un attiecīgu divdabi, aoristu ‒ sintētiski. Darbības vārdam ir trīs kārtas (darāmā, ciešamā, vidējā ar reciprokālu vai refleksīvu nozīmi), trīs personas, divi skaitļi, piecas izteiksmes (indikatīvs, imperatīvs, konjunktīvs jeb optatīvs, kondicionālis un debitīvs), trīs veidi.
Īstenības izteiksmē ir deviņi laiki: prēzents, imperfekts, aorists, futūrs, imperfekta futūrs, rezultatīvais prēzents, rezultatīvais imperfekts, perfekts, pluskvamperfekts. Pavēles izteiksmē no laiku formām pārstāvēts futūrs, pārējās izteiksmēs ‒ futūrs un imperfekts. Noliegumu darina ar negatīvo prefiksu չ- č-, kondicionāli ar prefiksu կ- k-.
Ar morfēmu կ(ը) [ g(ë)] un darbības vārdu ar attiecīgo personu galotni rietumarmēņu valodā darina īstenības izteiksmes tagadni: կը խոսիմ ([gə khosim], ‘es runāju’), կը խոսիս ([gə khosis] ,‘tu runā’), կը խոսի ([gə khosi], ‘viņš/viņa runā’).
Viena un tā pati morfēma austrumarmēņu un rietumarmēņu valodā var pildīt atšķirīgas lingvistiskās funkcijas. Ar modālo vārdu պիտի (piti) austrumarmēņu valodā darina vajadzības izteiksmi, rietumarmēņu valodā ‒ vienkāršo nākotni.
Rietumarmēņu valodā darbības vārdam ir piecas izteiksmes: indikatīvs, imperatīvs, kondicionalis I, kondicionālis II, konjunktīvs. Darbības vārdam īstenības izteiksmē ir deviņi laiki: prēzents, imperfekts, aorists, perfekts I, perfekts II, pluskvamperfekts 1, pluskvamperfekts 2, futūrs I, futūrs II.
Morfoloģisko variantu daudzveidība rietumarmēņu valodā norāda uz zemu normētības līmeni. Rietumarmēņu valoda ir tuvāka vidusarmēņu valodai, kur ir izteikta gramatiskā sinonīmija.
Austrumarmēņu un rietumarmēņu valodā ir saglabājušies trīspakāpju norādāmie vietniekvārdi, kas norāda uz atšķirīgu attālinātības pakāpi telpā un laikā: այս ays, այդ ‘šis, šī, šie, šīs’ (runātājam tuvais, no runātāja nedaudz attālinātais), ayd, այն ayn ‘tas, tā, tie, tās’ (no runātāja ievērojami attālinātais).
Austrumarmēņu un rietumarmēņu valodā ir postpozicionālie piederības sufiksi (1. personā -ս -s, 2. personā -դ -d), kas tiek lietoti piederības vietniekvārdu իմ (im ‘mans’ un քո (k’o ‘tavs’) vietā. Daudzskaitlī piederības sufiksi tiek lietoti tikai sarunvalodā.
Adnominālos vārdu savienojumos īpašības vārds netiek locīts, raksturīga grupas fleksija: loka tikai lietvārdu. Apzīmētājs parasti nostājas pirms apzīmējamā vārda.
Austrumarmēņu valodā vārdu secība teikumā ir SPO (subjekts ‒ predikāts ‒ objekts). Tā var tikt mainīta stilistiskā nolūkā.
Rietumarmēņu valodā vārdu secība teikumā SOP (subjekts ‒ objekts ‒ predikāts).
Izplatītākie jaunas nominācijas veidi ir afiksācija un salikteņu darināšana. Prevalē sintētiski vārddarināšanas modeļi, analītiskie modeļi ir fakultatīvi. Pāreja no analītiskiem (daudzkomponentu) uz sintētiskiem modeļiem rietumarmēņu valodā norit lēnāk nekā austrumarmēņu valodā. Pastāv lielas iespējas afiksācijai. Afiksi austrumarmēņu un rietumarmēņu valodā ir identiski. Dominē potspozitīvie afiksi.
Ielu norādes armēņu un angļu valodā. Erevāna, Armēnija, 2009. gads.
Rokraksta fragments no Svētā Lūkasa evaņģēlija armēņu valodā. 12. gs.
Uzraksts "Brāļu Mikojanu muzejs" armēņu, krievu un angļu valodā. Armēnija, 2010. gads.
Uzraksts "Armēņu genocīda muzejs" armēņu, krievu un angļu valodā. Armēnija, 2014. gads.
Alfabēts
Armēņu alfabētu 405. gadā izveidoja Mesrops Maštocs (Մեսրոպ Մաշտոց), par paraugu ņemot grieķu fonētisko rakstību. Tas bija fonētisks alfabēts, kur katrai skaņai atbilda viena grafēma. Sākotnēji armēņu alfabētā bija 36 burti. 12. gs. tam pievienoja grafēmas օ o un ֆ f. Grabara 36 burtiem ir arī skaitliskā vērtība.
| Grabara burtu skaitliskās vērtības | |||
| Autores veidota. | |||
| Ա /այբ / aib 1 | Ժ /ժե/ žē 10 | Ճ /ճե/ čē 100 | Ռ /ռա/ rā 1000 |
| Բ /բեն/ ben 2 | Ի /ինի/ ini 20 | Մ /մեն/ men 200 | Ս /սե/ sē 2000 |
| Գ /գիմ/ gim 3 | Լ /լյուն/ ljun 30 | Յ /հի/ hī 300 | Վ /վեվ/ vēv 3000 |
| Դ /դա/ dā 4 | Խ /խե/ hē 40 | Ն /նու/ nū 400 | Տ /տյուն/ tjun 4000 |
| Ե /եչ/ eč 5 | Ծ /ծա/ cā 50 | Շ /շա/ šā 500 | Ր /րե/ rē 5000 |
| Զ /զա/ zā 6 | Կ /կեն/ ken 60 | Ո /ո/ vo 600 | Ց /ցո/ c'o 6000 |
| Է /է/ ē 7 | Հ /հո/ ho 70 | Չ /չա/ č'ā 700 | Ւ /վյուն, հյուն/ vjun, hjun 7000 |
| Ը /ըթ/ ët 8 | Ձ /ձա/dzā 80 | Պ /պե/ pē 800 | Փ /փյուր/ p'jur 8000 |
| Թ /թո/ t'o T 9 | Ղ /ղատ/ ghat 90 | Ջ /ջե/ džē 900 | Ք /քե/ k'ē 9000 |
Senarmēņu alfabētu lieto arī mūsdienu austrumarmēņu un rietumarmēņu valodā. Lai gan skaņu sastāvs abos literārās valodas variantos atšķiras, to apzīmēšanai izmanto vienādu skaitu grafēmu ar nedaudzām variācijām.
Mūsdienu austrumarmēņu alfabētā ir 39 burti, kas apzīmē 36 skaņas. Bet trīs burti – ե e [ye], n o [vo], և [(y)ev] – apzīmē skaņu savienojumus. Austrumarmēņu alfabētā Ւ w ir aizstājis nւ u. Rietumarmēņu alfabētā ir saglabāta grabara grafēma ւ w.
Sākotnēji abiem armēņu valodas paveidiem bija vienota pareizrakstība, kas tika mantota no grabara, bet 1922. gadā pareizrakstības reformas rezultātā austrumarmēņu valoda attālinājās no tradicionālās pareizrakstības. 1940. gadā tika pārskatīti un atjaunoti daži tradicionālās pareizrakstības principi, tomēr ortogrāfiju atšķirība saglabājās.
Uz valodas lietotāja piederību austrumarmēņu vai rietumarmēņu kopienai norāda arī atšķirīgais personvārdu rakstības un transkribēšanas veids: Գարեգին Բ Ներսիսյան Garegin II Nersisyan (austrumarmēņu), Գարեգին Բ Ներսիսեան Karekin II Nersisian (rietumarmēņu).
Mesropa Maštoca statuja. Erevāna, Armēnija, 2008. gads.
Dialekti
Armēņu valodā ir aptuveni 50 dialekti. Armēņu valodas agrīnu nošķiršanos austrumarmēņu un rietumarmēņu dialektālās grupās veicināja Armēnijas sadalīšana starp Persiju un Romu (385‒387), kā arī armēņu kņazistu veidošanās 9.‒12. gs. Turku seldžuku iebrukums 11. gs. otrajā pusē noveda pie masveida emigrācijas un diasporas veidošanās. Uz senās sarunvalodas bāzes veidojās pēcgrabara sarunvaloda ar dialektālo sazarojumu.
Jau pastāvošā lingvistiskā sašķeltība pastiprinājās 18. un 19. gs., kad par rietumarmēņu kultūras centru veidojās Konstantinopole un par austrumarmēņu centriem ‒ Maskava un Tiflisa. Osmaņu Impērijā realizētās antiarmēņu politikas rezultātā 1915. gada genocīdā izdzīvojušie bija spiesti meklēt patvērumu ārpus savas etniskās dzimtenes. Daļa dialektu tika aprakstīti jau diasporā, daudzi tika neatgriezeniski zaudēti.
Armēņu dialektu morfoloģisko klasifikāciju veidojis Hračja Ačarjans (Հրաչյա Աճառյան). Viņš izdala trīs dialektu grupas: -ում -um zaru, kas īstenības izteiksmes nepabeigtās tagadnes formu veido ar galotni -ում -um, -ամ -am, -իմ -im, un կը kë zaru, kas nepabeigto tagadni darina ar morfēmu կը kë, կու ku, գը gë, գու gu, գա ga, գի gi, գօ go, un -ել -el zaru, kas nepabeigto tagadni darina ar galotni -ել -el, -իլ -il, -ալ -al.
Pēc Gevorga Džahukjana (Գևորգ Ջահուկյան) daudzparametru klasifikācijas, armēņu valodas dialekti iedalāmi divos atzaros: austrumu un rietumu. Mūsdienās izplatītākās dialektu grupas ir Ararata dialekts austrumu zarā un Mazāzijas dialekts rietumu zarā. Austrumu -ում -um grupas dialekti ir izplatīti Armēnijas Republikā, kā arī nedaudz Irānā. Rietumu կը kë grupas dialekti bija izplatīti vēsturiskās Armēnijas rietumdaļā, to lielākā daļa vairs neeksistē sākotnējās izplatības robežās. Vēsturiskajā areālā tie saglabājušies tikai Sīrijas Ziemeļos (Kesabas dialekts) un pie Ardvinas (Turcijā) un Adžārijas robežas ‒ Hamšenas izloksne.
Rietumarmēņu dialekti sastopami Ziemeļkaukāzā (Krasnodarā, Rostovas apgabalā), Abhāzijā, Gruzijas dienvidos, Armēnijā, Tuvo Austrumu valstīs, Krievijas diasporā, ASV, Francijā un citur.
Atsevišķu dialektu pārstāvju kompakti apdzīvotas vietas sastopamas Armēnijas Republikā (Ararata, Lori, Karinas, Karčevanas dialekti u. c.) un Kalnu Karabahā (Karabahas ‒ Šemahas dialekts), un Gruzijas dienvidos (Mušes dialekts, Karinas dialekta Ahalkalakas, Ahalcijas subdialekti).
Izņemot islāmticīgos hamšeniešus (Turcijā) un daļu Ziemeļkaukāza armēņu, pārējie dialektu runātāji saskarē ar citu dialektu pārstāvjiem un oficiālā lietvedībā, darbā, izglītībā lieto arī kādu no abām literārās valodas formām.
Austrumarmēņu valoda veidojusies uz Ararata līdzenuma dialekta jeb -um zara dialekta pamata, rietumarmēņu valoda ‒ uz Konstantinopoles dialekta un Krimas pussalas jeb ke- zara dialekta pamata.
Literārās valodas veidošanās
Pirmoreiz armēņu valoda kodificēta jau 5. gs. Grabars lietots no 5. gs. līdz 19. gs. kā literārā rakstu valoda. To iedala klasiskajā jeb zelta laikmeta Mesropa armēņu valodā (līdz 5. gs. otrajai pusei), pēcmesropa armēņu valodā (no 5. gs. otrās puses līdz 8. gs. vidum), vēlajā grabarā (8.‒11. gs.). Mūsdienās senarmēņu valoda ir tikai dievkalpojumu valoda. Uz grabara sarunvalodas bāzes veidojās vidusarmēņu valoda. Kā literāra valoda tā lietota 12.‒16. gs.
Mūsdienu armēņu valodas jeb ašharabara posms sākās 17. gs. un turpinās līdz 21. gs. Agrīnais ašharabars jeb vienotā ašharabara posms ilga no 17. gs. līdz 19. gs. Vēlīnais jeb divu zaru posms ilga no 19. gs. vidus līdz 1920. gadam.
Rietumarmēņu valodu, ko runāja Mazāzijā un Osmaņu Impērijā, kodificēja jau 18. gs. pirmajā pusē Mhitars Sebastaci (Մխիթար Սեբաստացի) “Modernās armēņu valodas gramatikā” (Դուռն քերականութեան աշխարհաբար լեզուին հայոց, 1727). 1806. gadā cits Venēcijas mhitaristu tēvs Arsens Aitenjans (Արսեն Այտենյան) pielāgoja mūsdienu rietumarmēņu valodu tās literārajam standartam. 19. gs. pirmajā pusē Rietumarmēņu ašharabars attīstījās uz vidusarmēņu valodas un īpaši Konstantinopoles dialekta pamata. Tas bija vairāk attīstīts un izplatīts nekā Austrumarmēņu ašharabars. Rietumu ašharabarā tapa daiļliteratūra, zinātniski sacerējumi, iznāca preses izdevumi. Tā bija izglītības un politikas valoda. Rietumarmēņu valoda ir palikusi uzticīga savam dialektālajam pamatam. Literārā un sarunvaloda rietumarmēņu valodā ir ievērojami tuvāk nekā austrumarmēņu valodā.
19. gs. kopā ar mūsdienu austrumarmēņu literāro valodu aizstāja grabaru – seno rakstu valodu. Pēc Turcijā realizētā armēņu genocīda un deportācijām 20. gs. pirmajā pusē rietumarmēņu valodas lietojuma sabiedriskā bāze un lietojuma sfēra sašaurinājās, tā šobrīd ir diasporas armēņu lielākās daļas literārā un sarunu valoda. Pilnvērtīgi armēņu literārās valodas funkcijas šobrīd veic austrumarmēņu literārā valoda, kurai ir valsts valodas statuss Armēnijas Republikā.
Mūsdienu austrumarmēņu valodas standartizācija sākās tikai 19. gs. vidū pēc Erivaņas un Nahičevanas hanistes pievienošanas cariskajai Krievijai. Par austrumarmēņu izglītības un kultūras centriem kļuva Agababjana skola Astrahaņā, Lāzarjana institūts Maskavā, Nersisjana skola Tiflisā. Pirmais darbs austrumarmēņu literārajā valodā ir Hačatūra Abovjana (Խաչատուր Աբովյան) “Armēnijas brūces” (Վէրք Հայաստանի), kas tūlīt pēc publicēšanas tika aizliegts un tika publicēts tikai pēc autora nāves 1858. gadā Tiflisā. Šajā pašā gadā Stepanoss Nazarjancs (Ստեփանոս Նազարյանց) un Mikajels Nalbandjans (Միքայել Նալբանդյան) izveidoja žurnālu Հյուսիսափայլ (Hyusisap'ail), kur asā idejiskā pretstāvē (grapaykar ‒ rakstu cīņā) veidojās un tika izkopta austrumarmēņu literārā valoda. 1870. gadā iznāca pirmā nozīmīgā austrumarmēņu gramatika, kuras autors bija Stepanoss Palasanjans (Ստեփանոս Պալասանյան). Manuka Abegjana (Մանուկ Աբեղյան) pētījumi ievadīja kvalitatīvi jaunu austrumarmēņu literārās valodas izpētes posmu. Mūsdienu austrumarmēņu valoda tika kodificēta atkārtoti Armēnijas Padomju Sociālistiskās Republikas laikā, laika posmā no 20. gs. 30. līdz 60. gadiem. Pēc neatkarības atgūšanas armēņu valodas standartizāciju un lietojuma sfēras nosaka Valodas likums (1993).
Multivide
Uzraksts "Maršala Bagramjana pr. (prospekts)" armēņu un krievu valodā. Erevāna, Armēnija, 2012. gads.
Dialogs no filmas "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" latviešu un armēņu valodā.
Rokraksta fragments no Svētā Lūkasa evaņģēlija armēņu valodā. 12. gs.
Uzraksts "Brāļu Mikojanu muzejs" armēņu, krievu un angļu valodā. Armēnija, 2010. gads.
Uzraksts "Armēņu genocīda muzejs" armēņu, krievu un angļu valodā. Armēnija, 2014. gads.
Ielu norādes armēņu un angļu valodā. Erevāna, Armēnija, 2009. gads.
Mesropa Maštoca statuja. Erevāna, Armēnija, 2008. gads.