A. Bela romāns “Cilvēki laivās” ir viens no ievērojamākajiem latviešu literatūras darbiem, kas iezīmē valstiskās neatkarības atgūšanas procesu sākumu – nacionālās pašapziņas pieaugumu un vēsturiskās atmiņas atgriešanos. Romāna kopējais vēstījums veido pretreakciju tiem sociālajiem procesiem, kas Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā (LPSR) bija vērojami t. s. stagnācijas periodā kopš 1964. gada līdz pat Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Komunistiskās partijas 27. kongresam (1986) un Centrālkomitejas plēnumam (1987). Šajā laikā PSRS valdīja nosacīta stabilitāte, taču patiesībā Leonīda Brežņeva (Леонид Ильич Брежнев) un viņa sekotāju vadībā notika lielvalsts pakāpeniska tuvošanās politiskam, ekonomiskam un morālam sabrukumam. Visā PSRS teritorijā bija novērojamas darba kultūras sagrāves un privātīpašuma iznīcināšanas sekas, dabas piesārņojums, dubultā domāšana, motivācijas un atbildības trūkums, izlikšanās un publiski meli, alkoholisms un morāles principu zudums. Turklāt rusifikācijas politikas rezultātā Latvijā dramatiski bija samazinājies pamatnācijas iedzīvotāju skaits, divvalodu situācijā bija apdraudēta latviešu valodas pastāvēšana, dramatiski izmainīta vēsturiskā atmiņa. Līdz ar Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālkomitejas ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova (Михаил Сергеевич  Горбачёв) nākšanu pie varas (1985–1991) PSRS tika īstenota t. s. atklātuma politika un ierosināti pārbūves principi, kas paredzēja problēmu apzināšanu un risināšanu, kā arī cenzūras atcelšanu. Disidentisma kustības un radošās inteliģences, jo īpaši rakstniecības pārstāvji atļāvās atklātāk izvērst sistēmas radīto negāciju kritiku.

Latviešu literatūrā stagnācijas laikā turpinājās politiskā atkušņa ierosināto totalitārisma kodu un sociālistiskā reālisms principu dekonstruēšana. Visos literatūras veidos bija jūtama nacionālā sentimenta izlaušanās, identitātes etnisko un nacionālo aspektu akcentējums, pievēršanās tautas vēsturei, folklorai, dabai un citām nacionālajām vērtībām. Atšķirībā no iepriekšējām desmitgadēm, 80. gados vērojama romāna žanra un reālistiska vēstījuma veida atdzimšana, līdz ar to tapa darbi, kuriem bija plaša lasītāju mērķauditorija. Romānistikā vērojama identitātes jautājumu analīze, nacionālo mītu kultivēšana, tuvākas vai tālākas pagātnes, paaudžu likteņu un lauku dzīves tematika. A. Bela romāns “Cilvēki laivās” iekļaujas šajā nacionālās un etniskās identitātes tematikas virzienā, ir viens no izcilākajiem tā paraugiem.

Romānā aplūkots viens baltu tautu vēstures posms, kas tautas vēsturiskajā atmiņā tiek saistīts ar latviešu nācijas izcelsmi – seno kuršu vēsture. Apakšvirsrakstā autors norobežojies no pretenzijas uz vēsturisko patiesību, atzīstot, ka romāns “nav vēsturiski apliecināta grāmata, bet gan brīva fantāzija par kuršu tēmu”. No vēsturiskā un filoloģiskā skatpunkta būtu nepieciešams precizēt tautības apzīmējumu, taču ikdienas runā jēdziens “kurši” sinonīmiski pārklājas ar jēdzienu “kursenieki”, un šo izpratni izmantojis arī romāna autors. Viena no senākajām baltu tautām – kurši/kursenieki ir Dienvidkurzemes viduslaiku iedzīvotāji tagadējā Lietuvā – Sventājas, Būtiņģes, Palangas, Pluņģes, Klaipēdas apkaimē, kā arī Kuršu kāpu teritorijā. Nonākšana Prūsijas pakļautībā veicināja kursenieku asimilāciju vāciskajā kultūrvidē. Brīdinājumam par PSRS okupētās Latvijas un latviešu tautas likteni A. Bels izmantojis šos kursenieku (kuršu) vēstures motīvus.

Romāna sižets risinās 19. gs. vidū Kuršu kāpu teritorijā – Melnkrantes ciematā, kurš pieder Prūsijai un kurā vērojami spēcīgi pārvācošanas centieni. Melnkrantē joprojām dzīvo kurši – viņi vēl ir saglabājuši savu valodu un paražas, bet kolonizācijas režīms ietekmē valodas un kultūras izmaiņas. Romāna sižets pakļauts alegoriskā romāna veidošanas principiem un līdzībā atklāj kolonizācijas sistēmas darbību.

Romāna pamatintriga saistīta ar Melnkrantes lielās kāpas – Sventes kalna – izkustēšanos no vietas. Tā iemesls – laivu būvētājs Stefans Dardeģis izcirtis kokus, kas auga uz kāpas. Skolotājs Kuronis atrod veidu, kā kopīgiem spēkiem nostiprināt Sventes kalnu – noklājot tā virsmu ar aitu mēsliem un vēlāk uz kāpas sastādot kokus, un tā pasargājot Melnkranti no iznīcības un tās iedzīvotājus no savas zemes zaudēšanas. Pārējie ciemata iemītnieki viņa centienus nesaprot un neatbalsta katrs savu apsvērumu dēļ. Kuroņa mēģinājumi pierādīt, ka Sventes kalnu vajag nostiprināt, ir nesekmīgi – Melnkrante pazūd zem smilšu kalna līdz ar visu baznīcu, Prūsijas vara iejaucas un soda Kuroni par ķecerību un pretvalstiskām rīcībām, iedzīvotāji pārceļas uz citām teritorijām, pakāpeniski zaudējot savu kultūru un valodu.

Romāna tēlu veidojums pakļauts alegoriskā romāna veidošanas principiem. Katra no darbojošajām personām pārstāv kādu noteiktu cilvēciskās uzvedības modeli un attieksmes tipu, kas raksturo kolonizētās sabiedrības attiecības.

Galvenais tēls ir skolotājs Jānis Kuronis – apgaismības un humānisma principos balstīta zinātniskā pasaules uzskata pārstāvis, alegorisks "gaismas nesēja" un cīnītāja tēls. Plašās zināšanas un pasaules izpratne, kritiskās, radošās un racionālās domāšanas kopsavija padara viņu par indivīdu, kas aizsteidzies priekšā savam laikam. Kuršu valodas un vēstures skolotājs ir vienīgais cīnītājs par Sventes kalna apturēšanu – savas zemes, identitātes un valodas saglabāšanu. Ar viņa tēla palīdzību parādīta garīgā līdera vientulības traģēdija un sakāve varas priekšā.

Stefans Dardeģis ir viens no ciemata turīgākajiem iedzīvotājiem, kura saimnieciskās darbības dēļ sākusies bīstamā smilšu pārvietošanās. Lai arī Dardeģis ir kuršu amatniecības tradīciju turpinātājs un veiksmīgs saimnieks, viņa tēls reprezentē racionālas, šauri praktiskas un savtīgas domāšanas sekas. Plašāka redzējuma un garīgas dimensijas trūkums Dardeģa saimniekošanu noved pie tālākas iekļaušanās kolonizācijas režīmā. Viņa attieksmē alegoriski parādīts tas, kā tauta materiālo apsvērumu dēļ gatava pielāgoties varai, nākotnē nonākot līdz sevis noniecināšanai un identitātes zudumam.

Mācītājs Blakfrosts ir savu darbu uztver ar misijas apziņu. Viņa pasaules redzējums ir plašs – mācītājs saprot gan izglītības nozīmi, gan arī nepieciešamību saglabāt pagāniskās kultūras liecības. Viņš idejiski atbalsta skolotāja Kuroņa centienus, taču neiesaistās kopīgā rīcībā, jo viņu attur fanātiska ticība un paļaušanās uz lūgšanu spēku.

Mākslinieks Lameiķis Gokažē reprezentē mākslas nožēlojamo stāvokli un angažētību kolonizācijas sistēmā. Mākslinieks par nenozīmīgu samaksu aizrautīgi veic pasūtījuma darbu, radot sev sveša dieva attēlu – Melnkrantes baznīcas altārgleznu. Pārspīlētā misijas apziņa arī viņam neļauj iesaistīties skolotājā Kuroņa darbībā.

Jaunbagātnieks Vīga, brāļi Pērminderis un Romietis Lameiķi un citi ciemata iedzīvotāji – kolonizētas teritorijas dažādu sociālo slāņu pārstāvji. Katrs no viņiem rūpējas par materiālo labklājību savu iespēju robežās, nespējot aizsniegties līdz vispārnozīmīgu problēmu izpratnei. Viszemākais sabiedrības slānis ir vārnu kodēji – nabadzīgākie ciemata iedzīvotāji, kas tukšajos ziemas mēnešos pārtiek no sālītām vārnām.

Baronese Amesenhaufe – Prūsijas varas pārstāve impērijas nomalē, nabadzīga neauglīgu zemju īpašniece, kurai Melnkrantes traģēdija ir izdevīga, jo tās dēļ viņa var saņemt valsts kompensāciju.

Valsts ierēdnis Hohdrāts – kolonizatoru varas ieliktenis, nodokļu inspektors, kurš ikdienā kontrolē un nosaka Melnkrantes iedzīvotāju dzīvi. Viņš kompensē savas dzīves neveiksmes, izrādot varu pār padotajiem.

Jonatans Dardeģis ir Stefana Dardeģa dēls, romāna sākumā rādīts kā jauns un ideālistisks kuršu zvejnieks, bet romāna beigās – kā veiksmīgs un pārvācojies Karaļauču kuģu būvētājs. Šis tēls ir romāna ietvara veidotājs, tēva dzīves pozīcijas īstenotājs. Viņš pārstāv jaunāko paaudzi, kurai vecāki devuši iespēju doties prom no savas zemes un tautas. Ārzemēs iegūtā izglītība un materiālā labklājība veicinājusi viņa asimilāciju lielo tautu kultūrās un savas etniskās identitātes zaudēšanu.

Skolotāja Kuroņa meita Helēna – Jonatana Dardeģa jaunības mīlestība, kas nomirusi agrā vecumā. Jonatana un Helēnas neīstenotās mīlestības stāsts iezīmē kuršu nākotnes neiespējamību.

Romānam ir gredzenveida kompozīcija – tā darbība sākas 1850. gadā, kad kuršu laivu būvētāja Stefana Dardeģa astoņpadsmitgadīgais dēls Jonatans uz Sventes kalna gaida tikšanos ar savu mīļoto – Helēnu. Romāna darbība beidzas 1899. gadā, kad Karaļauču kuģu būvētājs Jonatans Dardeģis atgriezies savas bērnības zemē un uz Sventes kalna satiek kādu no zudušā ciema iedzīvotājām, kura pastāsta par reiz mīļotās Helēnas likteni un to, kas pa šiem gadiem noticis ar kuršiem. Jonatana refleksija par savu un kuršu likteni savieno romāna sākumu un beigas, veidojot filozofiskās koncepcijas ietvaru.

Romāns strukturēts 5 daļās un 42 nodaļās. Katrai daļai ir nozīmīga funkcija romāna kompozīcjā. 1. daļa ir ievads – tajā raksturota darbības vide, kontekstuālais laikmeta fons, vairākas darbojošās personas un veidots darba konceptuālās domas un poētiski alegoriskās izteiksmes ietvars. 2. daļā lasītājs tiek iepazstināts ar galvenajiem varoņiem. Šīs daļas beigās veidots sarežģījums – ziņa par smilšu plūsmu no Sventes kalna un skolotāja uzsāktie mēģinājumi apturēt dabas katastrofu. 3. daļa veltīta skolotāja nesekmīgo centienu aprakstam, dažādu personu disputiem un viņu būtības atklāsmei. 4. daļas fokuss vērsts uz mācītāju Blakfrostu un viņa ģimeni, kā arī uz svešās varas pārstāvjiem. Tās beigās izskan jau saasināti brīdinājuma signāli par iznīcību, kas tuvojas iznīcību. 5. daļā veidota traģiska kulminācija, kas parādīta no vairākiem aspektiem – romāna darbības laika un kuršu vēsturiskās pagātnes rakursā, dabas un varas nevaldāmā pārspēka sastatījumā. Romāna izskaņā autors veidojis laika cilpu arī uz 1950. gadu un pieteicis Johana Kurona tēlu – skolotāja dzimtas pēcteci, kurš ir vācu armijas kareivis. Pēc gūsta Johanam nākas izlemt, kur atgriezties – zaudēto senču zemē Kuršu kāpās vai Vācijā. Romāna beigās etniskās identitātes zaudēšanas traģisms tiek vēlreiz pastiprināts, parādot, ka vācu kultūrā asimilējies ir pat skolotāja pēctecis.

Līdzās citiem A. Bela darbiem (“Būris”, “Bezmiegs” u. c.) “Cilvēki laivās” ir viens no spilgtākajiem konceptuālajiem romāniem latviešu literatūrā. Katrs romāna struktūrelements pakļauts autora idejai. Tā kā romāna tēli, darbība, laiktelpa un motīvi veidoti, lai līdzās reālās pasaules norisēm iekļautu vispārinātu, bet tieši un konkrēti saprotamu nozīmi, darbs atbilst alegoriskā romāna pazīmēm. Alegoriskās nozīmes izteikšanai romānā veidoti vairāki metaforiski tēli, kas ietver abstraktu jēdzienu nozīmes. Sventes kalns, kas apklāj Melnkranti, līdzībā parāda koloniālas varas pārspēku pār kolonizēto teritoriju, arī mazas tautas, tās valodas un kultūras situāciju lielo tautu priekšā. Metafora “cilvēki laivās” reprezentē gan Baltijas jūras piekrastes iedzīvotājus un viņu pamatnodarbošanos, gan arī kuršu vai, plašākā līdzībā, ikvienas kolonizētas tautas nenoteikto un mainīgo identitāti, pakāpenisko atsvešināšanos no savas valodas, kultūras un vēsturiskās pagātnes. Romāna cilvēku tēlu un aprakstīto notikumu vai situāciju veidojums pēc bināro opozīciju principa atspoguļo kolonizētas teritorijas dzīves kārtību – savējo un svešo, garīgo un materiālistisko, progresīvo un regresīvo, aktīvo un pasīvo pretspēku konfrontāciju.

Romāna pamatidejas atklāsmei izmantoti arī publicistiski esejistiski iespraudumi no kāda nezināma vēstītāja – autora paštēla – skatpunkta, kas caurvij sižeta līniju un varoņu dialogus, kā arī tāda paša veida fragmenti atsevišķu varoņu monologos.

Īpaša romāna pazīme ir tā poētiskā izteiksme un vēstījuma ritms. Romānam raksturīgi īsi, koncentrēti piesātināti teikumi, kuri nereti ietver gan tiešo, gan pārnesto un vispārināto nozīmi. Teikumi vai nelielas teikumu kopas nodalītas atsevišķās rindkopās. Šāds dalījums ritmizē tekstu un izceļ katras domas nozīmīgumu un jēgu.

Romāns “Cilvēki laivās” pirmoreiz izdots 1987. gadā izdevniecībā “Liesma”.

Krievu valodā romāns tulkots jau 1987. gadā un iekļauts krājumā “Cilvēki laivās. Saucēja balss. Būris. Bezmiegs” (Люди в лодках; Голос зовущего; Клетка; Бессонница), tā tulkotājs Jurijs Abizovs (Юрий Иванович Абызов). Somu valodā romānu “Cilvēki laivās” (Ihmiset veneissä) 1991. gadā tulkojusi Eva Gotberga-Talve (Eva Gottberg-Talve). Lietuviešu valodā romānu tulkojis Arvīds Valionis (Arvydas Valionis) – 1992. gadā tas iekļauts izlasē “Cilvēki laivās. Bezmiegs” (Žmonės valtyse. Nemigas).

Atklājot izdomāto nelielā Melnkrantes ciemata stāstu 19. gs. vidū, autors iekļāvis arī pseidovēsturisku stāstu par kuršu tautas likteni, līdzībā veidojot konkrētas norādes uz latviešu tautas situāciju padomju okupācijas režīmā, kā arī vispārinātas norādes uz ikvienas kolonizētas tautas likteni. 19. gs. vidū kurši vēl bija saglabājuši savu identitāti, bet jau bija tuvu iznīcībai un vēlāk tika asimilēti, un šīs situācijas māksliniecisks izvērsums līdzībā parāda vēsturē jau notikušo un to, kas drīzumā varētu notikt arī ar latviešu tautu.

Romāna suģestējošā pamatintonācija un tajā iekļautā doma nodrošinājusi plašu rezonansi Latvijā un arī trimdas vidē, ko apliecina pozitīvās recenzijas latviešu periodikā. Darbā paustās idejas – rūpes par latviešu nācijas un tās valodas likteni – organiski sabalsojās arī ar autora aktīvo sabiedriski politisko pozīciju, gan pieprasot latviešu valodai valsts valodas statusu Radošo savienību plēnumā 1988. gada jūnijā, gan arī turpinot par šo jautājumu izteikties 80. un 90. gadu mijas periodiskajos izdevumos.

Romāna nozīmi un ietekmi apliecina arī tas, ka tūlīt pēc publicēšanas darbs tika tulkots krievu valodā. Romāna tulkojumu bija iecerēts publicēt turpinājumos žurnālā "Novij Mir”, taču šī iecere neīstenojās, jo romāns pirms tam jau tika izdots grāmatā.

A. Bela darba pamatideja sasaucās ar etniskās apziņas un vēsturiskās atmiņas atjaunošanās vilni, kurš 80. gadu vidū parādījās arī citu PSRS tautu rakstniecībā (piemēram, Čingiza Aitmatova (Чыңгыз Айтматов) daiļradē u. c.), līdz ar to romāna “Cilvēki laivās” ietekme pārsniedz latviešu literatūras robežas.