A. Bela romāns “Cilvēki laivās” ir viens no ievērojamākajiem latviešu literatūras darbiem, kas iezīmē valstiskās neatkarības atgūšanas procesu sākumu – nacionālās pašapziņas pieaugumu un vēsturiskās atmiņas atgriešanos. Romāna kopējais vēstījums veido pretreakciju tiem sociālajiem procesiem, kas Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā (LPSR) bija vērojami t. s. stagnācijas periodā kopš 1964. gada līdz pat Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Komunistiskās partijas 27. kongresam (1986) un Centrālkomitejas plēnumam (1987). Šajā laikā PSRS valdīja nosacīta stabilitāte, taču patiesībā Leonīda Brežņeva (Леонид Ильич Брежнев) un viņa sekotāju vadībā notika lielvalsts pakāpeniska tuvošanās politiskam, ekonomiskam un morālam sabrukumam. Visā PSRS teritorijā bija novērojamas darba kultūras sagrāves un privātīpašuma iznīcināšanas sekas, dabas piesārņojums, dubultā domāšana, motivācijas un atbildības trūkums, izlikšanās un publiski meli, alkoholisms un morāles principu zudums. Turklāt rusifikācijas politikas rezultātā Latvijā dramatiski bija samazinājies pamatnācijas iedzīvotāju skaits, divvalodu situācijā bija apdraudēta latviešu valodas pastāvēšana, dramatiski izmainīta vēsturiskā atmiņa. Līdz ar Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālkomitejas ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova (Михаил Сергеевич Горбачёв) nākšanu pie varas (1985–1991) PSRS tika īstenota t. s. atklātuma politika un ierosināti pārbūves principi, kas paredzēja problēmu apzināšanu un risināšanu, kā arī cenzūras atcelšanu. Disidentisma kustības un radošās inteliģences, jo īpaši rakstniecības pārstāvji atļāvās atklātāk izvērst sistēmas radīto negāciju kritiku.
Latviešu literatūrā stagnācijas laikā turpinājās politiskā atkušņa ierosināto totalitārisma kodu un sociālistiskā reālisms principu dekonstruēšana. Visos literatūras veidos bija jūtama nacionālā sentimenta izlaušanās, identitātes etnisko un nacionālo aspektu akcentējums, pievēršanās tautas vēsturei, folklorai, dabai un citām nacionālajām vērtībām. Atšķirībā no iepriekšējām desmitgadēm, 80. gados vērojama romāna žanra un reālistiska vēstījuma veida atdzimšana, līdz ar to tapa darbi, kuriem bija plaša lasītāju mērķauditorija. Romānistikā vērojama identitātes jautājumu analīze, nacionālo mītu kultivēšana, tuvākas vai tālākas pagātnes, paaudžu likteņu un lauku dzīves tematika. A. Bela romāns “Cilvēki laivās” iekļaujas šajā nacionālās un etniskās identitātes tematikas virzienā, ir viens no izcilākajiem tā paraugiem.
Romānā aplūkots viens baltu tautu vēstures posms, kas tautas vēsturiskajā atmiņā tiek saistīts ar latviešu nācijas izcelsmi – seno kuršu vēsture. Apakšvirsrakstā autors norobežojies no pretenzijas uz vēsturisko patiesību, atzīstot, ka romāns “nav vēsturiski apliecināta grāmata, bet gan brīva fantāzija par kuršu tēmu”. No vēsturiskā un filoloģiskā skatpunkta būtu nepieciešams precizēt tautības apzīmējumu, taču ikdienas runā jēdziens “kurši” sinonīmiski pārklājas ar jēdzienu “kursenieki”, un šo izpratni izmantojis arī romāna autors. Viena no senākajām baltu tautām – kurši/kursenieki ir Dienvidkurzemes viduslaiku iedzīvotāji tagadējā Lietuvā – Sventājas, Būtiņģes, Palangas, Pluņģes, Klaipēdas apkaimē, kā arī Kuršu kāpu teritorijā. Nonākšana Prūsijas pakļautībā veicināja kursenieku asimilāciju vāciskajā kultūrvidē. Brīdinājumam par PSRS okupētās Latvijas un latviešu tautas likteni A. Bels izmantojis šos kursenieku (kuršu) vēstures motīvus.